Būt kopā un nekrāpt?

un tieši tā, to dara abi dzimumi, nevis tikai vīrietis vai sieviete.

Te varētu piebilst "ar mani tā nekad nenotiks"
Kad pāris precas vai sāk kopdzīvi, ne sieviete ne vīrietis nedomā, - nu pēc gadiem 5-7 būs rutīna apnikums un vajadzēs kaut ko meklēt no malas. Tātad šo gadu laikā kaut kas ir izmainījies, kas noved šāda rezultāta. Tas var arī nenotikt, ja abi spēj saprasties un tikt pāri visām krīzēm.
Bieži vien viens vai abi negrib papūlēties ieguldīt vairāk kaut ko attiecībās un sanāk tā kā sanāk.
Un tie kuriem ir kaut kas ir gadījies, klusēs un viss paliks kā ir.

Jā, ticu, un zinu pietiekami daudz tādus pārus :-)
Pati nekad neesmu krāpusi. Arī kad trakajos tīņa gados, kad bija attiecības, kas tajā brīdī likās nu tik ļoti nopietnas :-D , neesmu to darījusi, nekad neesmu sapratusi, kā var pēc tam otram acīs skatīties. Ir bijušas attiecības, kad sāk nākt galvā nopietnas domas par citiem, un tad man tas arī ir signāls, ka viss jāizbeidz.
Arī nesaprotu, kā var gadīties. Attopos otra gultā, un pie sevis nodomāju - ak, nu kam gan 1x negadās.. ? :-D

Spīdola iespējams ,bet ne man spriest, viņa galvā nevaru ielīst un pateikt,ka tā ir vai nav. :-)

Sognare, nu nu. Es esmu dzīvē redzējusi tādus, kas tāpat saka, bet tad, kad atrodas tā, kuru grib precēt, tad esošo pamet un ar to otru jau pēc gada apprecas, pēc diviem gadiem bērns, utt. Un ja jau tikai papīru ķēpāšana, tad jau arī nekas traks nenotiktu, ja saķēpātu. Es palieku pie tā, ka negrib konkrēti ar šo sievieti, nevis vispār vispār.

un tieši tā, to dara abi dzimumi, nevis tikai vīrietis vai sieviete.:-D

Ja pareizi atceros, Dyonis krāpa savu sievu, tādēļ arī viņam ir teorija, ka 90 % krāpj ''statistiski'', bet es atkal pārejot dažām statistiskām tik lielus ciparus neatradu.
Pārsvarā aptaujās figurē šādi skaitļi:
Percent of men who admit to committing infidelity in any relationship they’ve had 57 %
Percent of married men who have strayed at least once during their married lives 22 %

Percent of marriages where one or both spouses admit to infidelity, either physical or emotional 41 %

Spīdola kā tas draugs reiz teica, kāzas nav priekš viņa un savā dzīvē negrib precēties, viņam tas asociējas ar papīra ķēpāšanu un neko vairāk.

Cik var ticēt statistikai, tad 90 % to ir darījuši, vismaz vienreiz.

Esmu dažas krāpšanas statistikas internetā redzējusi, bet nekad 90 %... Pārsvarā 50-60 %, līdzīgi abos dzimumos.

Noteikti nepiekrītu, būtu labi, ja tas tik vienkārši

Ja cilvēks ir atmetis smēķēšanu, tas nenozīmē, ka viņš nepīpēs, norausies tāpat. :D
Un vienmēr nesmēķējošs cilvēks var kļūt smēķējošs.
Secinājums no diskusijas- nenokrāpjot otru, nemaz nevar nodzīvot skaistu mūžu kopā, ja nenokrāpsi , būsi nūģis.

Nē, Dūja te kaut kur arī ir, bet viņam abām ir vienāda diagnoze vienkārši

meksikanka, kur man pēc katra cita cilvēka ir mans komentārs?

macaw ir Dūja?

Sen gribēju Tev pajautāt - Tev kaut kāds korķa sindroms, ka tik akūta vajadzība komentēt ik pēc katra komentāra? Ņemot vērā, ka neesi tēmas autore, tad dīvaini, ka uzskati par nepieciešamu komentēt visu. Ok, saprotu, ka lakoniskums nav Tava stiprā puse, bet.. mož vismaz pacenties ietērpt savu viedokli vienā-divos komentāros. Pa lielam Tavas domas vispār neinteresē, bet traucējoši ik pēc komentāra-diviem lasīt Tavu demagoģiju un uzspiesto viedokli

Ja cilvēks, apskatot statistiku, nodomā un nolemj, ka es tad arī krāpšu, jo cipari liecina, ka tā esot norma (ko interpretē konkrētais indivīds), tad vispār tālāk labāk nedomāt, lai savās prāta dzīlēs neapmaldās. :D

Ticu monogamijai un krapsanu nepiedotu.

+++
Un kurā brīdī tas kļūst par normu? Loģiski, ja jau paši cilvēki to uzskata par normu, jo lielāka daļa krāpj. Loģiski! Krāpj un krāps, jo ir taču "statistika" - visi krāpj, un es arī varu. Tieši tā - svešā gultā nevar iekrist netīšām. Tā ir apzināta izvēle!

Cik var ticēt statistikai, tad 90 % to ir darījuši, vismaz vienreiz.
Kad tas ir nācis gaismā, iemesli otrai pusei vairs neinteresē. Fakts ir noticis. ( lielākoties jau viss tiek noslēpts)
Kaut gan ja šie iemesli būtu zināmi jau pirms fakta, nekas varētu arī nenotikt.
Ja dzīvo attiecībās ar dvēseli, dvēselē, tad jau būtu jājūt ka otru pusi kaut kas neapmierina, vai kaut kas krājās un briest.
Vajadzētu redzēt ka otrs kaut ko nepasaka līdz galam, vai nevar pateikt.
Vai arī man viss ir ok un tad jau arī otrai pusei ir ok.
Jā protams, ikdienas steiga, aizņemtība, pienākumi, atbildība un bāc gatavs. Ērzelis / palaistuve, viss skaidrs.
Tas taču ir tas pats cilvēks kas bija attiecību sākumā.

Ticu. Spriežu pēc sevis, man sekss bez stiprām jūtām neinteresē, nekad nav bijis tāds kārdinājums.

Piekrītu. :-)

Ticu. Spriežu pēc sevis, man sekss bez stiprām jūtām neinteresē, nekad nav bijis tāds kārdinājums. Tāpēc ticu, ka ir arī vīrieši, kuri ir tādi, zinu dažus. Tak čto, jā, ticu.

Var nekrāpt ( vismaz es tā pagaidām domāju), ja tu cilvēku respektē un mīli... un ja nevēlies izpostīt attiecības vai sāpināt otru. Ja esi vāja/vājš un tev nav respekts pret otru, tad protams... varbūt tev arī nekad nebūs attiecības, kurās viens otru nekrāpsiet.
Esmu bijusi ilgās attiecībās, kurās viens otru nokrāpām pēc vairākiem gadiem, bet lai arī piedevām... attiecības vairs nebija tādas, kādas sākumā... un nepagāja ilgs laiks, kad izšķīrāmies, lai gan uz to brīdi vairs nekrāpām. Vienkārši atradās cits iemesls, kas kaitināja un nodevība, lai gan likās, ka piedota - nekad nepameta apziņu.
Tagad ir jaunas un super attiecības (lai gan likās, ka vairs nekad neiemīlēšos un vīrieši ir cūkas), kurās esmu laimīga un mēs abi viens otru mīlam. Abi uzskatam, ka ja cilvēks krāpj, tad nav jēgas palikt kopā, ja gribas ko citu.
Viss ir atkarīgs kam tu pats/pati tici.

Saplēstu krūzi var salīmēt, bet nekad to nevarēs padarīt atkal veselu tā, lai plaisa nav redzama un pamanāma. Tāpat arī tādas saplēstas attiecības... Piemēram, mans vīrietis nelieto alkoholu un ne uz kādiem tusiņiem bez manis nedodas (es jau vairs arī nē), tad, ja krāptu, tā būtu apzināta rīcība skaidrā prātā, nevis kaut kāda kļūda vai tml., ko varētu norakstīt uz prāta aptumšošanos. Un, jā, es ticu, ka viņš nekrāps un es arī nekrāpšu, ja man būtu šaubas vai neticētu, kamdēļ tad vispār veidot attiecības, ja nav uzticēšanās otram cilvēkam?