Būt kopā un nekrāpt?

Un ir divaini lasit, visi zin, ka krustmate ar viru 30 gadus nodzivojusi uzticigi, omite un opitis ar jo tagad vel cubinas, labaka draudzene ar nekad nav krapusi, bralis ar sievu ar dzivo godigi. Kaa totad var zinat, ja to ,kas notiek aiz aizvertam paara durvim, nezin neviens iznemt pashi!?! Bulla kaka visi tie piemeri jo parliecinati varam but tikai par sevi.

Šis ir tāds jutīgs jautājums, kurā katrs, man šķiet, vadās pēc savas iepriekšējās pieredzes. Esmu bijusi ilglaicīgās attiecībās nekrāpjot, līdz ar to es zinu, ka tas absolūti ir iespējams (un nav pat grūti). Un, manuprāt, vienīgā atšķirība starp vīriešiem un sievietēm neuzticības jautājumā ir tāda, ka pret vīriešiem izturas daudz, daudz pielaidīgāk šajā ziņā. Ja cilvēkam ilgi borē, ka viņš ir mednieks un kas tik vēl ne, tad vienā brīdī viņš pats sāks tam ticēt.
Ja mūs visus, neatkarīgi no dzimuma, audzinātu ar uzskatu, ka rūpes par attiecībām un lojalitāte ir svarīgas lietas, tad droši vien situācija būtu citādāka. Bet realitātē to galvenokārt māca tikai sievietēm.

Es ticu! Arī es esmu monogāms cilvēks, man nekad mūžā, esot attiecības, nav gribējies līst kāda cita gultā. Man sekss iet roku rokā ar mīlestību, pat nevaru iedomāties pārgulēt ar kādu vienkārši tāpat. Plus es ļoti cienu un mīlu savu vīru, viņš to nav pelnījis. Par viņu arī esmu diezgan pārliecināta, protams, cik nu tas vispār ir iespējams. Bet nu viņš vispār nav melotājs, pat par sīkumiem nekad nevar samelot. Ja es ticu sev, ka spēju nekrāpt, ticu, ka arī mans partneris ir adekvāts un spēj būt uzticīgs.

Hahaha ja vien viss butu tik vienkarsi. Uzzin, ka krapj, sakrava savas un bernu drebes, un prom.
P.s. es nerunaju par sevi personigi, var atslabt.

NightSky
Te jājautā vai tam vīrietim visi ir mājās un viņš ir pie pilna saprāta. Tāds staigulis pie manis būtu uz līdzenas vietas beigts burtiskā nozīmē!!! Viņam tas dārgi izmaksātu!!!:-(:-(:-(

Cerams ka nevienai neesu sagrāvis cerības uz pareizām attiecībām
Tā ir tikai mana filosofija
Jā un es esmu pārliecināts ka ar jūsu draugiem/vīriem vai nākamajiem draugiem/vīriem nekad nekas tāds nenotiks.
Tas vienkārši nav iespējams jūsu attiecībās.
To slikto statistiku uztaisīja cilvēki kurus jūs nepazīstat un es.

Man vīrieši ir skaidrojuši, ka krāpj dažādībai. Sievieti tak mīl un tās palaistuves ballītēs neko nenozīmē. Ka izbauda miesu bez jebkādām simpātijām. (t) Bet draudzeni tak mīl un rūpējas.. mjā

Par citiem nezinu, bet es esmu absolūti, absolūti monogāms cilvēks, randiņošana un sekss ar jaunu partneri man ir nevis aizraujošs piedzīvojums vai adrenalīna ķeršana, bet gan smags un mokošs process (tāpēc ilgu laiku biju brīva un pa randiņiem vispār nestaigāju), tāpēc esmu priecīga, ka esmu precējusies un man par to vairs nav jādomā un nav neviens vairs jāmeklē. Nespēju iztēloties situāciju, lai krāptu savu vīru. Protams, vīra galvā ielīst nevaru, bet esmu par 99.999% droša, ka viņš mani nav krāpis un nekrāps, ja vien es būšu adekvāts partneris, nevis "ierobežošu seksu", piemēram, pēc cosmo labākajiem ieteikumiem. Sānsoli nepiedotu un vispār nesaprotu tos cilvēkus, kas krāpj un piedod krāpšanu - sanāk, ka viņi dzīvo kopā, lai dalītu izmaksas un būtu lētāk? Es tiešām neredzu citu iemeslu kopdzīvei tādā gadījumā, ja patīk cits. Vai arī, lai sabiedrības acīs labi izskatītos? Tā man šķiet tāda kā prostitūcija ar laulāto, kaut kā tā. (t)

ja, mani piekrāptu ar kādu citu veceni, es novāktu. Un, džeks būtu gatavs!!!
Ja, LV šādi te izdarītos ar vīriešiem, tad būtu cita runa!!!

Dionysus, diemžēl kaut kā šis princips, ka tas esot normāli darbojas pārsvarā tikai starp krāpjošajiem vīriešiem. Ja viņu sievas nokrāptu/nokrāp, tad gan puņķi lieli un attiecības ar tādu palaistuvi ir jāpārtrauc.

Diemžēl daži spēj saprast tiki daļu no rakstītā - to kur var visu uzvelt un apvainot vienu pusi.
Attiecībās reti kad viens ir vainīgs. Arī ir mana vaina kad sievai gadījās savi grēki. Es nekad neesmu pazemojis vai nosaucis viņu apvienojošos vārdos. Mīlu un cienu viņu, un gribu nodzīvot kopā visu mūžu. Esam daudz ko piedzīvojuši un pārdzīvojuši un mūsu attiecības tagad ir stipras, stiprākas nekā agrāk.
To kas daudziem ir gadījies paliks viņu pašu ziņā. Atzīties savos grēkos reti kurš grib, jo labi saprot kāda pēc tam būs attieksme. Pat te, anonīmā forumā daudzi nespētu to izdarīt, jo gribās būt pareizajām ar savu vienīgo taisnību.

Lasu nekad nesaki nekad un kļūdīties var katrs un domāju.. ko īsti jūs domājat ar vārdu "kļūdīties" šajā tēmā par krāpšanu? kā jūs to saprotat?
Kļūdīties - piekrāpt un saprast, ka tā ir kļūda un prasīties atpakaļ un solīt, ka vairs tas neatkārtosies? principā tas nozīmē pēc krāpšanas solīt monogāmiju un solīt, ka nekad nesaki nekad vairs nenotiks? Un cik reizes tad var tā kļūdīties? Tik daudz kā saka nākošais populārais teiciens aiz šiem diviem augstāk minētajiem - pirmā reize var būt nejaušība, pārējās izvēle/apzināta rīcība (vai kaut kā taml)?

Varu atbildēt tikai par sevi. Es lietoju vārdu "kļūda" šajā kontektā tā, ka , piem., kāds nokrāpj, bet to nožēlo. Kā jau teicu, man ir grūti spriest kā es justos, ja reāli būtu tādā situācijā, bet prātā nāk situācija, kad pāris ir ilgi dzīvojis kopā (piem., gadus 20), atsvešinājies, un viens no pāra kādā ballītē, kur otra puse nav klāt (piem., skolas salidojumā) mirkļa iespaidā (jaunas, asas emocijas, sajūtas iekārots, u.c.) pārguļ ar kādu citu. Bet pēc notikuśā attopas par nodarīto un to, kā otra puse jutīsies. Lūdzu nepārprast, nekas no manā situācijā minētā nav attaisnojums krāpšanai un, piem., ja cilvēks ierastos pie manis (ceru, ka tas nekad nenotiks gan) un pasniegtu šo stāstu pilnu ar attaisnojumiem un "kļūdīties var visi", es to nevarētu piedot, bet, ja man atzītos un es redzētu, ka cilvēks tiešām to nožēlo - tad tagad domāju, ka mēģinātu (!) piedot. BET tas ir tas, ko domāju tagad un tas nenozīmē, ka uzskatu, ka krāpšana tāds nieks vien ir un varu saprast, ka ir cilvēki, kuri piedošanu pat neiedomātos apsvērt.

Te pat nav runa par ticēšanu monogāmijai vai poligāmijai (un krāpšanai), jo pēc manām domām, tā ir izvēle - būt monogāmam, būt poligāmam, būt krāpējam vai vēl nez kādam. ;)
.
Zinu pārus, kuri ir monogāmi, un man pašai liels prieks ko tādu skatīt savām acīm. :) Jo nu tas burvīgais, vārdos neizsakāmais, kas virmo starp viņiem... (l) Tāpat zināmi, kuri tādi nav... Un tas ir bēdīgi, bet vēl bēdīgāk, ja krāpēji savai rīcībai meklē (un atrod) dažādus attaisnojumus, lai manipulētu ar savu otru pusi un iestāstītu tai/tam, ka tas ir normāli, pieņemami, ka tā dara visi, ka tas nav nekas sevišķs, ka otra puse pati vainīga, jo nav pietiekami perfekta vai vēl nez kāda, lai tai būtu uzticīga, kaut vienīgais, kur otra puse vēl varētu būt vainīga, ir tas, ka šitā pagalam muļķīgi ļauj sev karināt makaronus gadiem ilgi. :-O
.
Tas gan, ka monogāmija nozīmē arī briedumu ne tikai pases datos, bet arī morāli, garīgi, ētiski, un tā liek pamatīgi strādāt pašam pie sevis, lai izravētu it visas nezāles no savas sirds, kas liegtu veidot patiesas vienlīdzīgas attiecības ar savu otro pusīti. :) Nu, jā, tiem, kam netīk sevis uzkopšanas darbi, tie arī meklē attaisnojumus statistikas datos, #VisiDaraTā un citos tādos. ;) Bet - kas meklē, tas atrod. :-P

Secinājums no diskusijas- nenokrāpjot otru, nemaz nevar nodzīvot skaistu mūžu kopā, ja nenokrāpsi , būsi nūģis.

Interesants secinājums.

Cilvēks 1x braucot ar mašīnu nobrauc cilvēku, vai kāds viņam teiks, nu katram var 1x gadīties!

Pateicos liktenim vai kam nu, jo man tā nav gadījies. Bet man ir gadījies, ka braucu un narkomāns metas zem riteņiem, man vienkārši paveicās, ka varēju izvairīties. Smago automašīnu šoferi un vilcienu vadītāji var nobraukt cilvēkus diezgan elementāri, pat sekojot visiem noteikumiem. Tā pat arī daudz sarežģītākos nelaimes gadījumos, kur sabiedrībai tik ļoti gribas atrast vienu vainīgo, bet reāli analizējot konkrēto gadījumu parasti tomēr var redzēt, ka tas ir noticis vairāku faktoru dēļ un tas "lielais ļaundaris" patiesībā tik slikts nav (bet nu tur jau no paša sākuma jāietur neitralitāte, nevis jātvīkst pēc kāda sodīšanas).

Manuprāt, tikai par sevi vēl to varētu teikt, pat gluži ne par otru pusīti, kur nu vēl par citiem pāriem.

Piekrītu Macaw - kā var būt tik pārliecināts, kurš ir vai nav krāpis. To sakot, gribētos jau domāt, ka krāpēji tomēr nav daudz, bet, nu, tas tomēr ir tāds temats, kuru ne visi gribēs atklāti un godīgi apspriest.

Skumji, ka esam tik tālu nonākuši, ka krāpšanu jau uztver kā normu, ko cilvēkam piedot, jo taču kļūdīties var visi.

Kurš saka, ka tā ir norma? Turklāt neredzu kāpēc man vispār būtu jāpiedod lietas, kuras uzskatu par normu? Ja es uzskatītu, ka krāpšana ir normāla - kāpēc lai es vispār apsvērtu vai piedot to vai nē? Attiecinu uz sevi, jo nesapratu šo domu gaitu.

Labāk ir saprast ka tāds fakts pastāv un gandrīz jebkurā ģimenē var krāpt gan sieva gan vīrs. Tad arī var saprast cēloņus un izdarīt visu lai tā nenotiktu.

Dionysus, diemžēl kaut kā šis princips, ka tas esot normāli darbojas pārsvarā tikai starp krāpjošajiem vīriešiem. Ja viņu sievas nokrāptu/nokrāp, tad gan puņķi lieli un attiecības ar tādu palaistuvi ir jāpārtrauc.

Mademoiselle!

vienkārši tracina, ka tiek uzskatīts, ka krāpšana ir norma

Kur es esmu to rakstījis ?
Sabiedrība ir tāda kā ir. Ja krāpšanu uzskatīs par lielu TABU, par to mazāk runās un varbūt liksies ka viss ir labāk.
Labāk ir saprast ka tāds fakts pastāv un gandrīz jebkurā ģimenē var krāpt gan sieva gan vīrs. Tad arī var saprast cēloņus un izdarīt visu lai tā nenotiktu.
Nevis tikai konstatēt faktu, pasludinot ka šādi vīrieši ir cūkas un sievietes ir palaistuves.

Es ticu, ka var nodzīot nekrāpjot.
Mūsdienās gan šķiet, ka flirtēšanam fiziska krāpšana ir aktuāla lieta, diemžēl. Lai gan, agrāk vienkārši cilvēki mācēja to labāk visu noslēpt. Pat zinu visu par radiniekiem tagad, kā bijis utt. Cilvēks pie vecuma var ko tādu pats pastāstīt. Tā kā dzirdēts par šo ir gana.
Te gāja runa par krāpšanu tā kā domās vien. Hm, manuprāt, cilvēks kad redz uz ielas kādu skaistu cilvēku, paskatīsies tāpat. Kapēc tad acis ir dotas? Tas arī ka pats uztver.
Vispār, apkārt ir tik daudz kārdinājumu, uzbāzīgu cilvēku, kas paši lec virsū, ut. Tapēc no visa tā atteikties ir jāmāk mācēt. Ir kas var, ir kas nē!

runāšu tikai par sevi. neesmu nevienās attiecībās krāpusi, nekrāpju un nespēju iedomāties sevi to darām. esmu izteikti monogāma. tādēļ jā, ticu, ka var nekrāpt un dzīvot kopā ilgi un dikti. turklāt, lai arī rozā brilles jau sen ir garām - es labi apzinos, ka mans vīrietis ir tālu līdz ideālam (tāpat kā es), un tāpat citus vīriešus neuztveru kā vīriešus. grūti izskaidrot, bet nu vispār neuzlūkoju viņus tā kā pretējo dzimumu. arī nomainot darbu, kur lielākoties tikai vīrieši apkārt ir, tāpat saprotu, ka nu nekas nemainījās. nav un viss.
mans tēvs ir manu māti krāpis pa labi un pa kreisi, pēc tam pameta un aizgāja pie mīļākās. varbūt arī tas ietekmēja manu negatīvo nostāju šajā jautājumā, bet nu jā.. nespētu nevienam piedot krāpšanu.

Dionysus

Te varētu piebilst "ar mani tā nekad nenotiks"

Nekur neesmu tā teikusi, un es tā nedomāju, vienkārši tracina, ka tiek uzskatīts, ka krāpšana ir norma, un tā ir obligāti jāpiedod, savādāk nebūsi neko pieredzējis un nesagaidīs 50. kāzu jubileju. Muļķības.

Jā,pa to es arī brīnos, 1x tak var kļūdīties katrs!
Nu manuprāt ir jāmāk nepieļaut šādas kļūdas un ja krāpšanu uzskata par vienkāršu kļūdu, nu man netīšām, piedod, tā bija 1x ,tak,nu ko man sanāca ,pa ko tagad man pārdzīvot? Tak katrs var 1x ,kļūdīties (t).
Krāpšana nav kļūda! Tā ir otra cilvēka pazemošana, necieņas izrādīšana! Tad jau visas savas rīcības varam norakstīt uz 1x kļūdīties var katrs. Bet tak cilvēkam ir smadzenes, lai spētu domāt, un saprast ko dara.
Cilvēks 1x braucot ar mašīnu nobrauc cilvēku, vai kāds viņam teiks, nu katram var 1x gadīties! Diezvai! Var kļūdīties, gatavojot ēst, dziedot sajaukt vārdus,bet ir lietas kas vienkārši nav un nevar būt kļūdas.