Būt kopā un nekrāpt?

Mēs esam kopā jau 5.5 gadus

Es gan teiku, ka TIKAI 5.5, nevis JAU 5.5.;-)

Vajag kārtīgi izārdīties pirms laulībām, tad nebūs tik liels kārdinājums, un es uzskatu, ja jau ir tendence šļūkt uz visam debespusēm, tad būs arī niķis to darīt laulībā,un nekas to neizmainīs

Iztrakošanās var līdzēt ja laulības būtu pēc 40 gadiem. Citādi, agri vai vēlu, gribēsies veco dzīvi.

Manuprāt, nav tāda pareiza piegājiena- iztrakoties līdz X gadiem un būs labs ģimenes cilvēks. Ir cilvēki, kas visu mūžu nevar iztrakoties, ir tādi, kam tā apkārtskriešana nemaz neinteresē, un ir tādi, kas ļoti grib ģimeni, apprecas, bet tad saprot, ka pietrūkst brīvības. Un tad vēl visādas pusmūža krīzes, laulības krīzes un kas tik vēl ne:D

Ticu monogamijai un krapsanu nepiedotu.
Man neinterese viriesi, kas aizdzeras klubos uz divam dienam, tapec nespeju iedomties pie kadiem apstakliem mans partneris varetu neapzinati iekrist kadas citas skavas.
Neuzskatu, ka pareizas vertibas vienmer nak no gimenes, bet tas ir vairak atkarigs no gariga brieduma. Mani vecaki ir skirusies un, manuprat, ari krapsana bija iejaukta, bet meitas-vecaku attiecibas mums vienmer ir bijusas lieliskas. Pirms daudziem gadiem neticeju monogamijai, bet tikai tapec, ka biju tada vide - mani neintereseja attiecibas, es nebiju gatava kadam veltit tik daudz sava laika, apkart bija aiznemti viriesi, kas pieversa uzmanibu utt., bet satiku cilveku, kurs izmainija manu skatu uz attiecibam (es domaju, kad tas bija fakts, ka es saku pieaugt un pagadinajas cilveks, kurs raisiju uzticibu, bez sada miksa, nekas nebutu izdevies) un es saku ticet monogamijai. Vienmer jau ir iespeja, ka partneris nav atklats, bet esmu naiva un, ja, ja jau es varu, kapec citi nevar?
Un japiekrit, ka pie attiecibam ir jastrada un ir jagrib stradat, nekas labs neizdosies, ja katru brivo bridi sedes telefonos, skatisies tikai tv un mekles cosmo, ka partneri atstumt, lai nebutu janododas seksam vairak ka reizi nedela..(t)

Es gan teiku, ka TIKAI 5.5, nevis JAU 5.5.

Kā kuram. :-D it kā maz, bet tik daudz, kas jau noticis, ka lielas daudz :-) visu laiku ir attīstība.
Reāli kam būs iekšās krāps tā pat un punkts. Suns spalvu met, bet tikumu ne.

Tb liekas

Neticu. Varbūt ir kādi pāri, kas ir monogāmi, bet es tādus neesmu redzējusi. Pat tie 50gadu gadadienu sagaidītāji ir ar bagāžu, kaut ne vienmēr par to stāsta citiem un no malas skatoties, šķiet perfekts pāris. Pārāk m*cīga mums tā sabiedrība.

Reāli kam būs iekšās krāps tā pat un punkts. Suns spalvu met, bet tikumu ne.

Noteikti nepiekrītu, būtu labi, ja tas tik vienkārši.

Esmu monogāms cilvēks un man ir pilnīgi reāli dzīvot nekrāpjot. Pašreiz gandrīz 10 gadus esot laulībā ne reizi nav bijušas pat tādas domas, lai gan savstarpējās attiecībās ar vīru ir gājis visādi, arī tā, ka cita manā vietā droši vien meklētu mierinājumu pie cita vīrieša. Ja es esmu ar kādu kopā, tad tikai ar šo vienu cilvēku un ja ar viņu vairs nejūtos laimīga, daru to zināmu, lai varam vai nu to kaut kā nokārtot vai arī doties katrs savu ceļu.
Vai es piedotu krāpšanu? - nē. Man zustu jebkāda cieņa pret cilvēku kurš lec pie citas tā vietā, lai nāktu ar mani pārrunāt mūsu problēmas.

Īstenībā ar skatījums tomēr sievietēm atšķiras no vīriešiem - protams, ne jau 100%, bet kopaina ir cita, ko dažreiz gan tā uzreiz nepauž atklāti.

Zinu pārus, kas ir ļoti saticīgi, tīklos tikai kopbildes un baigā mīlestība, tai pat laikā, zinu ka meitene ir salaidusi ar citu vīrieti. Zinu arī saticīgos, kuri tusiņos sadzeras un laizas ar citiem. Piekritīšu tam, ka sabiedrība mums ir pārāk maucīga, lojalitātei un ģimenei nav vērtības. Ir reti pāri, kas ilgi nodzīvo kopā nekrāpjot (ar krāpšanu domāju ne tikai gultu, bet arī skūpstus), bet tas drīzāk ir tā, ka cilvēka rakstura īpašības ir tādas, ka viņam vienkārši tā krāpšana un citi cilvēki neinteresē.(t)(t)

Ticu. Ir pazīstami pāri ( drauga vecāki, drauga tēva krustvecāki) nodzīvojuši laulībā 50 gadus ne reizi kājai nepaslīdot un joprojām izturās viens pret otru kā tikko iemīlējušies jaunieši.
Krāpšanu es nepiedotu. Es arī pievienojos pie monogāmajiem cilvēkiem. Savāktu savas mantas un aizietu neatskatīdamās, jo krāpšana būtu signāls, ka vairāk otram cilvēkam neesmu vajadzīga. Neesam tomēr dzīvnieki, kuri nespēj novaldīt savu vairošanās instinktu. Esam tomēr reāli domājuši cilvēki. Tā kā ar prātu jādraudzējas! ;-)

Nepiedotu krāpšanu. Nevienā veidā, formā, apstākļos. Uzskatu, ka tā ir elementāra cieņa pret otru - viņu nekrāpt, būt godīgam. Ja attiecībās nav tik vien kā kripatiņas cieņas, tās attiecības tāpat jau neizskatās glābjamas.
Bērnu dēļ arī neupurētos. Bērniem nepieciešami laimīgi vecāki nevis tie, kas upurē savu dzīvi viņiem, vēlāk dažreiz pat atļaujas to pārmest.

Es nedomāju, ka piedotu, jo man ar to arī beidzas viss. Es nespētu uz to otru cilvēku vairs uztvert kā savu mīļoto, bet gan kā cilvēku, kas mani nodevis.
Bet es arī esmu ļoti emocionāla persona un visu uztveru diezgan personīgi.

Piekrītu, es arī. Es nespētu iedomāties, ka varētu krāpt cilvēku, kuru mīlu. Attiecīgi arī no otra sagaidu to pašu attieksmi. Ja nokrāptu, man tas nozīmētu, ka nemīl, tātad viss. Viņam ir tieši tādi paši uzskati.
Es ticu tam, ka iespējams nodzīvot laimīgi kopā nekrāpjot un mīlot vienam otru.

draugs pēc 11 gadus ilgām attiecībām nokrapa savu draudzeni

Tas, ka pēc 11 gadiem vēl tikai draudzene, ne sieva, arī par kaut ko liecina - par vīrieša nespēju īsti uzņemties atbildību par attiecībām un otru cilvēku. Protams, ka precēti arī krāpj, bet nu 11 gadi jau tomēr arī ir tāds trauksmes zvans, ka vēl nav īsti līdz galam izvēlējies un sapratis, grib vai negrib būt kopā ar šo cilvēku.

Interesanti, ka daudzas tik pārliecinoši spriež par citiem. Manuprāt, tikai par sevi vēl to varētu teikt, pat gluži ne par otru pusīti, kur nu vēl par citiem pāriem. (Visi tie - redzēju sadevušies rokās, cik skaisti, kāja nekad nav paslīdējusi, izturas tā, bildes šādas - it kā gulētu un celtos līdz ar viņiem :D). Būsim nu godīgas, varam atbildēt par sevi. Arī savu domu pamatojot, varam izmantot savas sajūtas, pieredzi, kas pašai bijusi, ne jau noskatīties no citiem un savā prātā izfunktierēt. Kas arī nozīmē to, ka nekādi 10 gadi pat nav nenormāli ilgs laiks, lai pateiktu, ka jā, viss, ir tā un nekā citādāk man.

Interesanti, ka daudzas tik pārliecinoši spriež par citiem. Manuprāt, tikai par sevi vēl to varētu teikt, pat gluži ne par otru pusīti, kur nu vēl par citiem pāriem.

Daudzi te būvē ideālos attiecību moduļus, man nebūs tā, es nekad to....
Tiem kas ir nodzīvojuši kopā līdz sudraba vai zelta kāzām - neviens, bez viņiem pašiem nezin, kā ir gājis pa dzīvi, cik un kas ir sadarīts, kas ir noklusēts, piedots, palaists garām, cik daudz katrs ir sakrājis sevī un neko nav teicis. Redzamā daļa ir 20% no visas dzīves. Bieži vien pat ģimenes locekļi daudz ko nezin.
Ideālu attiecību nav, nevajag celt sapņu pilis, būs sāpīgāk kad sabruks.
Bet ir attiecības kurās var nodzīvot visu mūžu ar mīlestību un cieņu pret otru, ar piedzīvotām sāpēm, strīdiem, nesaprašanām, ar aizvainojumiem un piedošanām.

Interesanti, ka daudzas tik pārliecinoši spriež par citiem. Manuprāt, tikai par sevi vēl to varētu teikt, pat gluži ne par otru pusīti, kur nu vēl par citiem pāriem.

Ideālu attiecību nav, nevajag celt sapņu pilis, būs sāpīgāk kad sabruks.
Bet ir attiecības kurās var nodzīvot visu mūžu ar mīlestību un cieņu pret otru, ar piedzīvotām sāpēm, strīdiem, nesaprašanām, ar aizvainojumiem un piedošanām.

Piekrītu šiem 100%, kļūdīties var katrs, dzīve ir pietiekami gara, lai tas arī notiktu pa lielam visās "daudzo gadu" attiecībās, vienalga, vai tā būtu krāpšana vai kas cits. Tie visi "es nekad, mani nekad", ir tik ļoti idealizēti, diemžēl dzīvē jāsamierinās ar to, ka visdrīzāk nāksies kādam "nekad" kāpt pāri jebkurā gadījumā :D

Skumji, ka esam tik tālu nonākuši, ka krāpšanu jau uztver kā normu, ko cilvēkam piedot, jo taču kļūdīties var visi. :-/ neskaidrības vai melnais posms attiecībās nav iemesls un attaisnojums krāpt, tāpat kā būšana kopā dēļ bērniem, kredīta utt. Ja tev tas cilvēks vairs nav sirdsāķītis, tad laid vaļā, kāpēc jākrāpj. Žēl, ka meitenēm tiktāl ir sakarināti roltoni, ka nu jau saviem pušiem piedod pat citu sievieti.
Es ticu un ceru,ka var nodzīvot ilgi un laimīgi nekrāpjot ar visām augšupejām un lejupejām.

Lasu nekad nesaki nekad un kļūdīties var katrs un domāju.. ko īsti jūs domājat ar vārdu "kļūdīties" šajā tēmā par krāpšanu? kā jūs to saprotat?
Kļūdīties - piekrāpt un saprast, ka tā ir kļūda un prasīties atpakaļ un solīt, ka vairs tas neatkārtosies? principā tas nozīmē pēc krāpšanas solīt monogāmiju un solīt, ka nekad nesaki nekad vairs nenotiks? Un cik reizes tad var tā kļūdīties? Tik daudz kā saka nākošais populārais teiciens aiz šiem diviem augstāk minētajiem - pirmā reize var būt nejaušība, pārējās izvēle/apzināta rīcība (vai kaut kā taml)?

Daudzi te būvē ideālos attiecību moduļus, man nebūs tā, es nekad to....
Tiem kas ir nodzīvojuši kopā līdz sudraba vai zelta kāzām - neviens, bez viņiem pašiem nezin, kā ir gājis pa dzīvi, cik un kas ir sadarīts, kas ir noklusēts, piedots, palaists garām, cik daudz katrs ir sakrājis sevī un neko nav teicis. Redzamā daļa ir 20% no visas dzīves. Bieži vien pat ģimenes locekļi daudz ko nezin.

Būvēt jau var, var krāsot spožas varavīksnes, neviens to neliedz, bet ne jau tādā pārliecībā runāt par citiem, kas vispār ir bezloģikas virsotne, neuztvert saasināti. Arī par savām attiecībām, kur nu mēs tiešām nekad nevaram zināt, kas var notikt pēc 5, 10 vai vairāk gadiem, kad situācija mainās, kas ir jāpiedzīvo un atbildēt par otra rīcību mēs nevaram. Var būt uzskati šādi vai tādi, jūtas, bērni pa vidu, kur ļoti cilvēks izvērtē situāciju un skatās, kāds būtu risinājums un darbības scenārijs, vai iespert pa vājo vietu vai kas tur noticis īsti bija. Ne tikai par konkrēto lietu. Un to arī risina un saprot tikai iekšienē, cilvēkos mēs to pat nemanām, nekādu izmaiņu, vēl īpaši, ja paliek kopā. Kaut vai šķiras, ne jau mēs uzzinām īsto iemeslu. Tāpēc tie ''ticu, ticu, neticu, neticu'' ir diezgan šķībi ar visiem ''argumentiem'', kas no tā izriet.

Neviens jau necenšas pateikt, ka krāpšana tiek uzskatīta par normālu parādību. Tad jau visi precētos 1x un nešķirtos. Tik cik monogāmas attiecības kā tādas ir bijis retums visos laikos. Un tas fakts, kad krāpšana ir sāpīga jebkuram. Pat tam, kurš būtībā tās sajūtas būtu pelnījis izjust. Pati piedzīvoju likteņa ironiju - bijušais mani krāpa, izšķīrāmies, pēc laika viņš lūdzās atpakaļ, jo tā meitene esot maita, krāpusi viņu :-D