Raidījumu skatos, bet lielākais vairums dalībnieču nekādu žēlumu neizsauc. Var jau nolikt skatītāju un teikt, ka tas, dzīvodams savā ideālajā pasaulītē, neredz tālāk par savu degungalu, bet par ko būtu jāžēlo 30+ gadīgā sliņķe Solvita, kurai slinkums pacelt savu dibuā un darīt kaut ko vairāk par ēšanu un gulēšanu? Cukura diabēts ir tik smieklīga atruna, ka tur pat nav ko komentēt. Cilvēki ne tikai ar cukura diabētu, bet daudzreiz nopietnākām kaitēm strādā, veido ģimeni, galu galā - dzīvo, nevis veģetē uz mātes rēķina, jo slinkums kaut ko darīt. Nesaprotu, ko viņa vispār tai šovā dara; pati teica, ka viņu nekā nedarīšana ļoti apmierina. Tāpat narkomāne Liene neizsauc it ne mazāko žēlumu. Sūdzas par savu māti, bet tā vietā, lai darītu visu, lai savam bērnam nodrošinātu labāku dzīvi, lieto narkotikas, uztaisa otru bērnu, smēķē grūtniecības laikā... Skumji, ka cilvēkam narkotikas ir svarīgākas par pašas bērnu. Un ar ko viņa ir labāka par savu māti?! Nenoliedzami, cilvēka personības veidošanā ģimenei ir ļoti liela nozīme. Taču kāpēc viens, kurš nāk no nelabvēlīgas ģimenes, spēj mainīt savu dzīvi un dzīvot citādāk, bet cits iet tajās pašās sliedēs? Ja var viens, būtu jāvar arī otram. Protams, ja vien cilvēkam ir patiesa vēlme kaut ko mainīt savā dzīvē. Bet daudziem patiesā tik ļoti patīk tā cietēja loma, ka no tās nemaz negrib atteikties. Bet, kamēr patīk būt cietējam, nekāda progresa arī nebūs. Tas ir tāpat, kā ar bezpajumtniekiem, kuriem uz paplātes vari iedot darbu, sakopt viņu, ierādīt dzīvesvietu, bet viņš pēc mēneša būs atpakaļ uz ielas, jo.. tas dzīvesveids tomēr patīk labāk un ir vieglāks. Aizkustināja Viktorijas un Ineses stāsts.