Negribas baigi izplūst un rakstīt, cik viss ir slikti, utt, bet šobrīd es tiešām jūtu, ka savas dzīves man vairs nav! |-)
Visticamāk labāk jutīšos pēc kāda gada, kad bērns sāks iet bērnudārzā (nu labi, vismaz sāks staigāt un runāt??)... :) Pagaidām cenšos baigi nepsihot un katru dienu atrast kko par ko priecāties un iespēju robežās tikt projām no bērna vismaz uz 2-3 h! :)
Vispār viss atkarīgs no tā, kāds ir pats bērns (mums ir tas niķīgais, raudulīgais, uzmanību pieprasošais 24/7, sliktais gulētājs!), tas nav viegli. Pirmajos mēnešos es vnk raudāju līdzi bērnam un man bija šausmīgs miega bads (joprojām ir, bet jau nedaudz labāk)! :D
Zinu, ka citām bērns vispār nekad neraud, nečīkst un viss ir cool, man tas liekas nereāli, es tādus cilvēkus apskaužu, bet tādas māmiņas diezvai sapratīs manu situāciju.
Vēl kas ir svarīgi - palīgi, man tādi ir divi un bez viņiem es tiešām nezinu ko darītu! Ja tava otra pusīte ir no tiem, kuri pamperus nemainīs, jo "tas NAV vīrieša pienākums", tad nu jā... būs grūti! Ja palīdz gan vīrs, gan kāda no omēm, tad dzīvot var. :) Var pat kaut kur aiziet divatā ar vīru!
Pat mana draudzene, kurai bēbis bija mieramika, teica, ka tie pirmie 2 gadi ir tie trakākie un viņai vairs nav vēlmes auklēt zīdaini, tikai tādu bērnu, kurš jau daudz maz saprot kko, māk atbildēt, pats var paēst un aiziet uz podiņa.
Iespējams, ja manam bērnam šobrīd būtu kādi 2-3 vai vairāk gadi, es atbildētu savādāk uz autores jautājumu, jo grūtības un viss sliktais mēdz aizmirsties... :)