Ar pirmo sākumā jutos nedaudz stresaini, bet pats bērns bija no mierīgajiem. Bija grūti aptvert faktu, ka esmu staigājoša piena muca un kādam visu laiku esmu vajadzīga. Pa dienu mazais reti kad izturēja tās 3h līdz nākamajai ēšanai, likās, ka visu dienu tik baroju un baroju (+ sāpošie krūtsgali šo procesu sākumā padarīja īpaši nepatīkamu). Tomēr naktis gulēja ļoti labi.. 5-6h līdz ēšanai.. pabaroju un atkal gulējām 3-4h..bija dienas, kad 15:00 izkāpu no gultas. Tādas raudāšanas, histērijas mums vispār nebija. Ne reizi.
Ar otru tieši tāpat, tikai viss ir vēl labāk. Pati jūtos daudz mierīgāka, jo esmu pieradusi pie tā, ka esmu mamma un kādam mani visu laiku var vajadzēt. Mazā tāpat guļ ļoti labi un nekādas histērijas netaisa.
Un man neviens nav īpaši palīdzējis, jo bērnu tēvam diemžēl tāds darbs, ka gandrīz nekad nav brīvs un ja ir, tad ir atkal daudz citu svarīgu darbu, kas jāizdara.
Es domāju, ka ļoooooti svarīgi ir izcīnīt veiksmīgu krūtsbarošanu (īpaši pirmajiem mēnesīšiem) un iemācīt bērnam ņemt knupīti.
Un, ja tiešām ir kādas vēderproblēmas, tad ir jāmeklē cēlonis, nevis jāpieņem tas, ka bērns mēnešiem mocās bļaudams dienu un nakti, mierinot sevi, ka tās jau kolikas un tādas ir visiem.
Protams, neesmu visas pasaules bērnus redzējusi, taču ir daži gadījumi, kur bieži vien kaut kas cits pie tā bērna nemierīguma ir vainīgs. Ja mamma uzskata, ka bērnam nevajag dot knupīti, nu, tad ir jāstaigā un jāšupina tas bērns, lai viņš nomierinātos un iemigtu starp ēdienreizēm.
Vai, ja, gribēja barot ar maisījumu, tad lai meklē to no kura bērnam nesāp vēders un arī citas problēmas nepiemeklē. Un, lūdzu, neapvainoties tās mammas, kurām nesanāca barot pašām.
Runāju par atsevišķiem eksemplāriem, kuras visu grūtniecības laiku smēķē, dzer colu, ēd hesburgerā, kad bērns piedzimst, tad negrib barot, jo redz sāp un visiem apkārt stāsta cik drausmīgs bērns un cik traki grūti būt mammai, bet savu vainu jau nekur neredz.:-/
1001
