Pirmais solis

Pasadena, bieži vien "pelēkās peles" nav nemaz tik pelēkas un nemaz arī ne peles. Jā, nav modeles, bet tomēr foršas sievietes. ;-) Nav ko viņas žēlot! :-D

xanax, tāpēc jau es gari un plaši aprakstīju, ka puisis pats būtībā ir "pelēkā pele". Un apgrozās attiecīgā sabiedrības slānī, bet meitenes patīk no tā saucamās "augstākās latiņas". Dūšas puikam gana, iet un iepazīstas un mēģina kaut ko sabīdīt, bet viņš nevar saprast kāpēc tādas viņu atšuj, vai vnk paspēlējas ar viņu (dod itkā cerību, bet tad pārdomā vai vēl ko izstrādā).

Es nekad neesmu bijusi tā, kas sper pirmo soli uzaicināt kādu uz randiņu vai arī ierosinājusi ar draugu dzīvot kopā. Tā vienmēr bijusi vīrieša iniciatīva un man tā patīk labāk. Es ar savu attieksmi pret sev interesējošu cilvēku izrādu simpātijas, kas manuprāt ir pietiekami un tad jau lai vīrietis lemj pats kas nu sekos, tas norāda uz to vai es vīrietim esmu iepatikusies, lai kā man patiktu tas vīrietis nekad neesmu apsvērusi domu aicināt pirmā uz randiņu. Lai ir kautrīgs, ja gribēs, tad saņemsies uzaicināt un viss.

Reāli žēl sākt palikt tās pelēkās peles :-/

Neons Tavs piemērs par to puisi un "pelēko peli" ir interesants. Bet gadās tādas sabiedrības, tādas kompānijas, kur puišu vidū skaitās nenormāli/neadekvāti satikties ar vot tādām, ne modeļu tipa, meitenēm. Tāpēc iespējams puisis izvēlās būt viens, jo ar to "pelēko peli" viņu vienkārši pārstās uzskatīt par normālu vīrieti.

Zini, mana mamma saka "precējies jau vēl nav miris" :-D (lūdzu nepārprast, tas ir tikai joks, bez aicinājuma krāpt lauleņus :-D)

Pasadena

Es par šo esmu domājusi un itkā saprotu šo ideju, bet tajā pašā laikā negribētu būt tas otrais variants, kuram pievēršas, jo nevarēja piesaistīt to, kura tiešām patika...

Tā patikšana jau bieži vien ir tāda virspusēja. Cilvēks tomēr ir jāiepazīst, lai saprastu, vai tur var izveidoties kas pamatīgs. Un pat ja cilvēkus saved kopā nepareizi apstākļi, tas nebūt nenozīmē, ka tikšanās turpinājums nebūs laimīgs līdz mūža galam. :)
Bez tam - ne vienmēr var dabūt to, kas ļooooti iepatīkas. Piem. ja tā acīs iekritusī puse izrādās precēta. :D

Es varbūt arī varētu spert pirmo soli, bet man tāds vīrietis automātiski nebūtu vajadzīgs, gribas, lai tomēr to izdara vīrietis. Ja jutu, ka interese no vīrieša puses ir, tad pašai nebija problēmu paveicināt procesu, iedrošināt, uzrakstīt, ka man brīvs vakars utml.

Neon, arī taisnība.

Pasadena, nezinu, man jau liekas, ka tas "otrais variants" runā par briedumu un izaugsmi. Kad saproti, ka vērtība ir nevis smukā ģīmītī un garajās kājās... Taču ne visi vīrieši sasniedz šo "gudrību" un tā arī visu mūžu skraida pakaļ purniņam un dibentiņam... :-P

Laikam esmu izteikta romantiķe, ja runa iet par nopietnām attiecībām.

Neon, par klikšķi nudien neiedomājos, droši vien arī tur tā vaina būtu meklējama.
Bet tad atkal cits gadījums - ir man viens paziņa, ļoti mutīgs džeks. Piecērt principā visām pēc kārtas, un tur loģiski, par nav runa par kaut kādām jūtām. Vienkārši mauc. Un interesanti ir tas, ka 1 no piecām atbild pozitīvi. Un tas arī neliek īpaši uzticēties tā otra cilvēka pirmajiem soļiem (ja nav bijuši iepriekš pazīstami).

Viņam visi draugi saka, lai tak pievēršas viņai, bet viņš nespēj pārkāpt pāri savai tieksmei uz daaaaudz skaistākām

Es par šo esmu domājusi un itkā saprotu šo ideju, bet tajā pašā laikā negribētu būt tas otrais variants, kuram pievēršas, jo nevarēja piesaistīt to, kura tiešām patika...

Pilnīgi piekrītu, uzskatu, ka vīrietim jāizrāda interese. Pēc manas pieredzes - ja vīrietim tāda ir, tad to arī izrādīs, nu nedzīvojam viduslaikos, kad jāsūta pasta balodis. Nekad pati neuzmāktos vīrietim, nebombardētu ar vēstulēm, uzaicinājumiem, jautājumiem utt.

Duujaa, kur es saku, ka nekur neiet un nerunā ne ar vienu? Iet šur tur un savu iespēju robežās runā, varbūt retāk kā ne tie kautrīgie, bet šos cilvēkus tā kā nepamana, lai kur viņi būtu. Tā arī dažiem gadās.

Ja tik ļoti patiktu, tad puisis sper to soli un nav jāgaida nekāda mūžība. Ja ir vienkārši ok, labi pavadīts laiks, bet viss, vairāk neko neredz ilgstošāk, tad tikai vienai pusei ir tādas sajūtas.

Zinas tante, ir tā bijis. Un cik man vēlāk ir sanācis šo tēmu pacelt - pamatā tomēr vienmēr ir bijis iemesls, ka tomēr līdz galam nebija tās pievilkšanās vai ir bijuši citi traucējošie faktori (esošās attiecības, plāni, piem., braukšana prom uz ārzemēm uz nenoteiktu laiku, u.tml.). Ja viss būtu - tad būtu arī attiecības. Tātad kaut kas šajā posmā uz attiecībām tomēr pietrūkst. Sarakstes, sarunas, acu skatieni, flirts, un klikšķis jau nav vienīgais faktors. Tā jau tikai redzamākā daļa vnk...

zinas tante,
manuprāt, ir.!
Cik nav dzirdēts, ka savas spītības vai tieši baiļu dēļ divi cilvēki ļoti ilgi velk visu, jo ab gaida, kad otrs spers pirmo soli

Westpoint, nu ja esi noslēgts, nekur neej, nerunā ne ar vienu, kā tad kaut kas būs?

Bet jums ir bijis tā, ka puisi tā patīk, nu tā patīk, un komunikācija notiek, bet tādu īstu soli arī neviens nesper? Man zvana draudzene, stāsta, iepazinusies ar puisi, sarakstās, sazvanās, bet nekas nenotiek, taču ieteikums pašai uzaicināt, tika izbrāķēts kā galīgi nepieņemams. Līdzīgi citai draudzenei - ar kolēģi tiekas, tiekas, abi viens otram patīk, apmeklē viens otra draugu rīkotos pasākumus, bet pa pāris mēnešiem netiek pat līdz skūpstam.
Vai kādreiz nav tā, ka savu principu dēļ var zaudēt lielisku iespēju?