11.07. Beztēma!

Svešs, žēl pa to ka mazs ne dzīvi padzīvojis cilvēks. Atceroties bērnību bija jautri kad pazudu 5,6 gadi nekas baiss, bijām ciemos Rīgā, likās kad mamma izgāja ārā, pievakare gaišs izgāju neredzēju. Aizgāju uz tuvējo vilciena staciju ar domu kāpt un braukt mājās. Biļete nebija viena sieviete man biļeti nopirka un aŗī sakrita, kad brauca un izkāpa tai pašā pieturā kur man vajadzēja. Bija pabrīnīta par situāciju. Neatceros vai viņa mani pavadīja līdz mājām lai pārleicinātos, ka esmu mājās, bet izkāpām savā pieturā. Nokļuvu mājās, vecammas īsti nesaprašanā kur mamma, vēlāk uzzināju, ka mamma bija pazvanījusi uz morgu, arī policijai, vēlu vakarā vai nākošajā rītā atbrauca neatceros un bija priecīga, bet reizē dusmīga kur pazudu. Man par viņu uztraukuma nebija domādams ,kad arī aizbrauksi uz mājām :-D. Bija interesanti nokļūt mājās, tas, ka mamma varēja uztrukties man satrakumu neradīja viņa ziņāju, ka mājas pati atradīs :-D man tas bija samērā interesanti. Vel tagad tā sieviete kura man nopirka biļeti un mamma abas sasmaidās, jo parādīju, kas man samaksāja biļeti un uzņēmās lai nokļūtu mājās :-)

Man brālēna meita bija pazudusi tikai uz stundu. Mana mamma pa to stundu gandrīz galus atdeva aiz uztraukuma. Pazuda no 3 pieaugušajiem. Nepateica un aizgāja pie vectēva uz tīrumu kur viņš ar traktoru pļāva. Viņam samuldēja ka ir pateikusi mājiniekiem. Tà jau nemēdz iet prom no pagalma un parasti kàds ir blakus, bet var tiem sīčiem pēkšņi kaut kas interesants izlikties un aiziet pasaulē laimi meklēt.

Man nav saprotams, kāpēc vecākiem tik bieži "gadās", ka viņu bērni nomaldās...? Nu kopumā - n-tie šādi gadījumi sabiedrībā. Nu kā?!? Vai tad tiešām tu savu bērnu nepazīsti!? Ja no ašajiem un nemierīgajiem - tad vispār aci nedrīkst no tāda nolaist, ja no mierīgajiem - vienalga tā ir vecāku atbildība paturēt savu bērnu acīs un neaizklīst tā, ka bērns nespēj viņus atrast...

bet Ivana gadījums man ļoti ļoti lika aizdomāties par sabiedrību kopumā, kas pie mums notiek, kāpēc notiek. Piemēram, es pievēršu uzmanību bērniem ielās, vai nav vieni, ar ko viņi ir, cik veci.

Jūnijā nedēļas laikā uzskrēju virsū 4(!!) nomaldījušies bērniem. Esmu diezgan neuzmanīga, un nepievēršu uzmanību, kas notiek man apkārt, tādēļ pat brīnos, ka es biju pirmā, kas šos bērnus ieraudzīja. Viena bija meitenīte, kas Stockmann stāvēja pie eskalatora un raudāja, vecāki atradās tajā pašā brīdī, kad es biju sameklējusi apsardzi. Otra bija meitenīte Rimi, kas staigāja apkārt un nevarēja atrast mammu. Tad bija puisītis, pūlī pazaudējis vecākus. Un vēl bija meitenīte, kas ārā pie veikala raudāja, jo pazaudēja omīti. Beigās omīte atradās veikalā, meitenīte bija izgājusi uz ielas meklēt, jo veikalā neredzēja.
Protams, šie gadijumi ne tuvu nav salīdzināmi ar Ivana gadījumu, bet tomēr. :-(

letāko
letālo

Gvinevera, Tu neesi vienīgā, es arī neprotu raudāt par svešām problēmām, lielākoties bērni man ir vienaldzīgi, bet Ivana gadījums man ļoti ļoti lika aizdomāties par sabiedrību kopumā, kas pie mums notiek, kāpēc notiek. Piemēram, es pievēršu uzmanību bērniem ielās, vai nav vieni, ar ko viņi ir, cik veci. Tas IR traģiski, kas notiek sabiedrībā. Cik daudz ir bijis letāko gadījumu, kad bērni pazūd, sadeg, nomirst, vecāki nosit par izēstu ievārījuma burku, iet bojā bada nāvē, bet... tas liek aizdomāties par to, cik mūsu sabiedrībā ir nelabvēlīgu ģimeņu, kurās it kā šīs traģēdijas nenotiek, bet kuras visu laiku ir uz naža asmens. Un tas biedē.

es laikam nejūtīga, ka nespēju raudāt līdzi. tā ir traģēdija bez šaubām, ja tas būtu noticis manas pilsētas tuvumā, es droši vien būtu pievienojusies brīvprātīgajiem meklējumos, bet tomēr - vēsu prātu kaut kā tas viss vairāk vai mazāk. :-(

Noraudājos par mazo puisīti it kā viņš būtu mans puika! Tik ļoti ļoti žēl, ļoti skumji :'-(:-(

10 dienas tāpat vien klaiņot pa mežu bez ēdiena, ūdens-manuprāt, arī siltāki laika apstākļi nebūtu glābuši. Bet nu kas to tagad lai zina, kā būtu, ja būtu..

Čau! Man škrobe! Skatos lidmašīnas biļetes uz Latviju, uz vienu galu 200 dolāri, nebiju domājusi,ka būs, velns, tik dārgi! Par kooo? :D :'-( Palikšu te, nebraukšu uz mājām. :/

Man meitai 6 gadi, man grūti iedomāties, ko viņa darītu, ja gadītis noklīst... Gan jau ietu tur, kur tajā brīdī liktos interesanti, nedomājot par sekām vai to, vai tur būs kāds, kurš var palīdzēt. Ja LV būtu bijis siltāki laikapstākļi - vai būtu lielākas iespējas izdzīvot?... Nav jau zināms, kur un cik ilgi viņš bija visu šo laiku...

nu par puiku runājot. man brāļa meitai nepilni 5 gadi un es mēģināju iedomāties viņas rīcību līdzīgā situācijā. Sapratu, ka viņa pilnīgi noteikti nespētu iedomāties kā atrast palīdzību un ceļu vispār kaut kādu.

Ļoti, ļoti žēl par Ivanu.
Neesmu eksperte, bet iepriekš lasīju, ka piecgadīgam bērnam trūkst loģiskās domāšanas, spriestspējas, kāda ir pieaugušam cilvēkam, varbūt ar to arī skaidrojams, kāpēc negāja pie cilvēkiem uzreiz, nemeklēja palīdzību. Jebkurā gadījumā viss notikušais ir traģēdija.

tā sajūta, kad nenormāli nogurusi ievelkos mājās un ieraugu vannasistabas trubu maiņas sekas. viss dzīvoklis jātīra un jāberž, bet man nav spēka. bet ja to nedara, tad arī pati nomazgāties nemaz nedabūju normāli. sēžu domāju ko iesākt. :-(

Čau!
Arī lasu par Ivanu ar šķērmu sajūtu. Būtībā, pēc 10 dienām jau nekas cits arī nebija gaidāms, bet pats fakts, ka mazajam to visu vajadzēja pārdzīvot, uzdzen šermuļus.
.
Un vispār, atvilkos no darba tik nogurusi, ka pat nezinu, kā aizvilkties līdz dušai. Man darbā tgd nežēlīgs režīms+ vēl autoskolā iestājos.

Es domāju, ka šis bērns bija pieradis klaiņot viens pats, tāpēc arī gāja vnk kkur nezin kur... bet nu katrā ziņā dīvaini, ka devās mežā, jo pietura, kurā viņš izkāpa atrodas mazā ciematā, kur apkaŗt ir daudzdzīvokļu mājas, veikals utt....

Jāpagaida ekspertīzes atskaite, bet es nesaprotu, kāpēc bērns, tā teikt, slēpās un aizklīda mežā, nevis meklēja cilvēkus, apdzīvotas vietas un jebkādu palīdzību. Da kaut vai vnk, apsēstos ielas malā un skaļi raudātu no izmisuma - gan jau kāds pienāktu klāt un palīdzētu.

es vēljoprojām sēžu un raudu. Tas ir briesmīgi, iedomājoties, ko mazajam nabadziņam vajadzēja pārdzīvot vienam klīstot, pa mežiem u.c vietām, kuras viņš nepārzin. Šausmīgi žēl ....:'-(:'-(:'-(:'-(

Puiku man briesmīgi žēl.
Tiešraides klausoties, jau cik reižu apraudājos.
Ļoti žēl. :'-(

Nabaga mazā dvēselīte. :'-(