īstais?

To kas bus istais vai nebus zinasi muza nogale. ;-)

Manā uztverē īstais nav vienmēr obligāti tas, ar kuru nodzīvo kopā visu mūžu. Cilvēki jau mēdz būt kopā dažādu iemeslu dēļ, ne vienmēr mīlestības dēļ. Un loģiski, ka var būt vairāki īstie. Protams, ne jau gluži visi, ar kuriem ir nopietnākas vai nenopietnākas attiecības, bet ir taču cilvēki, kas ir īpašāki par citiem, ar kuriem ir tā saikne, kas ar citiem nav.

Par to, vai bija īstais, vai nebija, varēsiet mūža nogalè pateikt, ne tagad.

Neticu tadiem istajiem un neistajiem. Katrs partneris musu dzive ienak ar "merkji". Un katra dzives posmaa var but cits "istais". Cilveks aug un mainas, un attistaas, ari degradejas protams. Un katra saja dzives posmaa mes par "isto" varam izskatit citu partneri.

Neticu īstajiem vai neistajiem. Manuprāt, dzīves laika var izveidot saskaņu ar vairākiem partneriem. Lai gan tuvojas kāzas, nekad savu draugu neesmu uzskatījusi par īsto un vienīgo! Dzīve visādi var gadīties! Precamies, jo ļoti mīlam viens otru, esam ilgi kopā un plānojam bērnu! Būtu forši visu dzīvi kopā nodzīvot un cerams mums viss sanāks! (l)

Pagaidām nezinu, vai vispār pastāv tāds īstais vai īstie. Bija laiks, kad attiecībās šķita, ka jā, esmu laimīga, bet līdz minētajiem jēdzieniem tāpat nekad nebiju aizdomājusies. Jāapsver arī tas, vai mīlēju vai arī tā bija ļoti stipra patikšana, kas to lai tagad zina. Vai tas norāda, ka tāpēc nebija tas vienīgais, nezinu, viņam acīmredzot nebija gan.

Lai cik ļoti man gribētos ticēt vienīgajam un īstajam sapņu princim, es tomēr sliecos piekrist Klaviatūrai par to, ka tie īstie dzīves laikā ir vairāki. Ja es tā paskatos uz savu draugu, radu, paziņu, kolēģu, kaimiņu, mammas kolēģu, vecvecāku kaimiņu, utt. cilvēku loku, tiešām apskatot vairākus simtus cilvēku vecumā līdz 50 gadiem, es varu nosaukt kādus... 2-3 pārus, kuri jaunībā apprecējās un nav izšķīrušies vai nomainījuši kādreiz partneri. Mani vecāki izšķīrās, kaimiņi šķiras, kolēģi pat jaunā vecumā šķiras, gandrīz visas mammas kolēģes ir šķīrušās un/vai precējušās atkārtoti, utt. Vecākiem cilvēkiem, teiksim, 60-80 gados, tādu veselu pāru bez partneru maiņas ir vairāk, es runāju par tiem, kuriem "hormoni trakoja" padomju laikā, bet pat starp tiem es zinu vairākus, kuri ir šķīrušies, piem. mani vecvecāki, kuriem tagad būtu ap 80. :-D
Nu tad par kādu īsto mēs varam runāt, ja apkārt visi šķiras un precas no jauna?
-
Ļoti gribētos nodzīvot ar pašreizējo partneri visu mūžu, bet apzinos, ka sanākt var visādi. Kad sapratu, ka citu cilvēku nemeklēšu - grūti pateikt, varbūt pēc kāda pusgada.

Esmu 3.nopietnajās attiecībās, iepriekšējās biju precējusies. Protams, ar visiem šiem vīriešiem kaut kādā attiecību posmā ir licies, ka viņš ir īstais un vienīgais. Šobrīd vairs tam īsti neticu, īstie viennozīmīgi ir vairāki dzīves garumā! Tagadējais vīrietis, pirms satikāmies, rakstīja man, ka mūsu tikšanās nav laba doma, jo tas beigsies ar mīlestību, kāzām un meitu :) Kāzas nav, bet pārējais piepildījies :D Viņu kā vīrieti, kā "īsto" novērtēju tikai tagad, redzot, cik fantastisks tēvs un atbalsts dzemdībās un bērnkopībā viņš ir. Es viņu ieraudzīju pilnīgi citā kvalitātē, to izskaidrot nevar. Un iemīlēju daudz stiprāk. Esam kopā nepilnu 1.5 gadu.

Man patika kā izveidojās mana pagaidām vienīgā nopietnā kopdzīve.
Tā bija iegrozījies, ka gandrīz gadu draudzējāmies, kopā sportojām, iepazinām viens otru.
Skaidrs, ka ātri parādījās simpātijas, bet tika dota iespēja padomāt pirms pieņemt lēmumu iesaistīties. Lēmums netika pieņemts tikai ķīmijas iespaidā, bet arīdzan racionāli saprotot, ka ir vērts mēģināt. 20-26 gadu vecumā nebija tik svarīgi, lai tas noteikti beidzas ar ģimenes izveidošanu un nav TIK liela sāpe, ka tas beidzās. Otrās attiecībās pieslēgt prātu nepaspēju. Bija tik mežonīgi skaista aplidošana, ka nebija nekādas vēlmes pieslēgt racionālo :D tomēr beigās prāts to visu sakāva.
Gan jau nav pēdējās manas attiecības, bet vecums ir pietiekams, lai ķīmija vairs nebūtu pietiekams iemesls :D Īstais, neīstais baigi nopietni jēdzieni... Man vairāk ir kategorijas "ir vērts", "nav vērts".

Nu nevar izskaidrot to sajūtu, kas bija pēc pirmā randiņa! Es vienkārši zināju, ka būsim kopā! :-D Man bija 25 gadi. Līdz tam biju bijusi uz daudz randiņiem, gan pirmajiem, gan ne tik pirmajiem, nekad nebija bijusi TĀ sajūta, un arī nekad nekas nebija izdevies. Un ne jau pēc izskata noteicu, ka būs īstais :D Intuīcija drīzāk. Nepievīla. :)

Vienreiz man likās, ka esmu sastapis īsto no pirmās reizes kad satiku, bet pēc pāris mēnešiem viņai tā nelikās... Vel aizvien domāju par viņu tikai..
Ir liels tukšums un nezinu, kāpēc vairs nav neviena meitene, kura liktu iedegties. Vairs nerūp attiecības un visa tā ņemšanās

Es vispār neesmu domājusi - īstais vai nav. Mīlu, viss ir labi, tātad esam kopā.
Kad sapratu, ka mīlu (un tas bija vairāk kā pusgadu pēc tam, kad sākām tikties), tad arī zināju, ka esmu gatava būt ar viņu kopā priekos un bēdās.
Mīlestībai no pirmā acu skatiena neticu, jo uzskatu, ka, lai mīlētu, cilvēks ir jāpazīst.

Teikšu godīgi,vēljoprojām es nezinu vai ir īstais,lai gan ir pagājuši gandrīz 7 gadi,domāju ,ka ar gadiem ejot varēs redzēt ir īstais vai nē,kaut gan sirds saka,ka ir un būs diena kad es to tik tiešām sapratīšu.

Sapratu pēc apmēram gada draudzības, bet nu vairs tam nozīme..

Manam vīram tā sajūta radās, kad tikko sākām satikties. Man.. kad izšķīrāmies un atkal sagājām un es ieraudzīju, cik ļoti viņš ir mainījies attieksmē pret mani - tad pavīdēja kaut kur zemapziņā tāda sajūta, ka ir īstais, bet tā pavisam pa īstam es to sapratu pēc apmēram 6 gadiem. :-D Es vnk tā baigi necentos par to domāt...

Man bija tā sajūta uzreiz, līdz ko satiku. Bet tā nebija virspusēja analīze - glīts, kārtīgs, veiksmīgs... man vnk radās sajūta, it kā es to cilvēku jau sen pazīstu un pazīstu ļoooooti labi. Turpmāk mēs izgājām kopā cauri ļoti lieliem pārdzīvojumiem un tad jau arī ar prātu sapratām, ka esam viens otram īstie. Daudzi gadi pagājuši, nekas nav mainījies.

3. randiņā ieraugot viņu bija tāda ļoti īpaša sajūta, ka zināju, ka tiešām gribu attiecības, lai gan vēl 1. randiņā nekādas simpātijas man neradās, likās vnk jauks puisis ar ko interesanti parunāt un pasmieties un viss. Tagad, 5 gadus vēlāk, esmu ļoti laimīga, ka turpināju tikties pēc 1. randiņa :-)

Es to nojautu pirms vēl bijām tikušies. Zināju, ka obligāti jāpiekrīt satikties, citādi nožēlošu. Bija simtprocentīga pārliecība, ne ar vienu iepriekš tā nebija bijis. Bet kad satikāmies, jā, simpātisks vīrietis, viss ok, tomēr bija dažas lietas vizuālajā ziņā un raksturā, kas lika domāt, ka tomēr nebūs priekš manis, jo iepriekš biju iztēlojusies savu ideālo vīrieti un viņš tam gluži neatbilda. :-D Lai gan zemapziņā tā pārliecība, ka būs īstais, nepazuda, tāpēc turpināju tikties. Izrādījās, ka tā pirmā sajūta tomēr bija pareiza. (l) Tāpēc ticu, ka iespējams to zināt jau pirmajā tikšanās reizē.

Oponēšu

Man tas liekas kaut kā diezgan nenopietni, ka ierauga un jā, tā būs mana sieva, spriežot vien pēc izskata.

Es uzskatu, ka no izskata var ļoti daudz pateikt - ar aksesuāriem, apģērbu, matiem, sejas vaibstiem un ķermeņa uzbūvi. Visas tās lietas par cilvēku pastāsta ļoti daudz - par viņa rūpību, par viņa interesēm, par personību kopumā. Jo īpaši sejas vaibsti pastāsta daudz.
Un nē, es te nerunāju par stereotipisko skaistumu "Ak vai, viņš taču ir īsts enģelis!"
Daudzi pāri ir vizuāli līdzīgi. Ne gluži kā brālis un māsa, bet kaut kur. Sejas simetrija vai deguna forma. Man ar draugu ir dzimumzīmīte vienās un tajās pašās vietās.
Tad draudzene, kas pa tinderi vien dzīvojas, pirms randiņiem atrāda man to puišu bildes, un es (ne vienmēr skaļi) uzreiz nosaku - izskatās pēc kretīnēna. Un tā arī vienmēr izrādās, ka džeks ir kaut kāds dīvainis, vienāds izskats, vienāds uzvedības modelis. Un viņa tik kāpj uz tā grābekļa.
Plusā izskatam, starp cilvēkiem norisinās arī ķīmiskās reakcijas, tāpēc jā, no pirmās tikšanās sekunžu laikā var uzzināt ļoooti daudz par cilvēka personību un būtību un saprast - jā vai nē.

Es laikam īsti nesaprotu, kā tas ir saprast, ka ir īstais jau pirmajā tikšanās reizē. Manuprāt, tad var iepatikties, aizrauties, bet ne jau saprast, ka tas ir cilvēks, ar ko vēlies pavadīt kopā visu dzīvi.
Man noteikti cilvēks ir jāiepazīst, lai par to spriestu. Jā, bija mums tauriņi vēderā pirmajās tikšanās reizēs, aizraušanās, bet noteikti nedomājām par kāzām un bērniem un to, vai esam viens otram īstie. Tas viss nāk tikai ar laiku un es teiktu, ka tā ļoti skaidri es sajutu vien pēc pāris gadiem.
Var jau būt, ka tāpēc, ka iepazināmies ļoti jauni, man bija tikai 17 gadi.
Man tas liekas kaut kā diezgan nenopietni, ka ierauga un jā, tā būs mana sieva, spriežot vien pēc izskata. Tādi cilvēki ir nenobrieduši un arī nākotnē pieņem vienmēr nenopietnus lēmumus, tāpēc ar tādu man nebūtu pa ceļam.