īstais?

Pēc pirmā randiņa sapratu, ka man patīk... biju jau gatava apgriezt dzīvi kājām gaisā. Lai iepazītu kārtīgāk, protams, vajadzēja ilgāku laiku.. bet kaislīgā sirds.. laikam arī intuīcija visu salika vietā :D

1. Mīlestība no pirmā acu skatiena, likās, ka ir īstais, bet pēc 3 gadiem sāka likties citādi, līdz beidzot pret cilvēku jau bija iestājies tikai riebums.
2. Arī dzirsteles un romantika no pirmā tikšanās vakara, lielā love, sapņojām par kāzām, bet nekā.
3. Iepazinos nejauši, kad vēl biju aizņemta ar otro. Atkal ķīmija, kaisle, nonesa jumtu, izrādījās jau pēc 2 nedēļām, ka nekas nesanāks, lai gan pa to laiku arī bija sajūta, ka nu ir īstais.
4. Vienreiz es spēlējot The World of Warcraft online no pirmā čata ar kādu cilvēku sajutu, ka šis manā dzīvē ienāks uz ilgu. Pat ne no pirmā čata pat, no pirmā uzrakstītā teikuma. Tā arī bija. Kaut gan tajā brīdī NEKO par viņu nezināju, tā varēja būt tik labi arī kāda vecmāmiņa otrā galā. Izrādījās ļoti sakarīgs, simpātisks un gudrs vīrietis, viens otru tiešām uzskatījām par dvēseles radiniekiem. Bet diemžēl viņš ir no citas valsts, tāpēc nekas vairāk par garām stundām skype un vienu romantisku ned. nogali Rīgā mums nekad nesanāca. Beigās bijām palikuši labi draugi, bet arī to nogrieza viņa jaunā sieva.
5. Ar to, kas ir tagad, vairāk nekā skaidrs, ka nav nekāds īstais un nekad nebūs. Bet ironiskākais ir tas, ka tieši ar viņu ir vislabākā saderība it visā :-D
.
Kāds no tā secinājums? Es nekad vairs nepaļaušos uz sajūtu "ir īstais!". Jo man tāda podziņa laikam nestrādā :-D

Profesore, Tev tā podziņa vnk. ir iesprūdusi :-D
Neesmu bildināta, neesam runājuši par kāzām, bet man viņš tik ļoti patīk un es tik ļoti gribētu nodzīvot ar viņu visu atlikušo mūžu. Ja šī sajūta ir tā, ka īstais, tad man tāda ir.(l)

Sajūta "īstais" vai "neīstais" man īsti nav bijusi, jo tādiem īstajiem un ne īstajiem neticu, manuprāt ir vienkārši cilvēki, kas sader (turklāt manuprāt saderēt var vairāki cilvēki, nevis katram tikai viens uz pasaules paredzēts) un tādi, kuri nu nekādi kopā nelīmējas un par šo te "dzirksteli" nekas vairāk kopā viņus netur.
Bet esmu skaidri zinājusi iepriekšējās attiecībās, ka "šis tikai pagaidām".

sapratu pēc pusotra gada. nu kopā esam jau gadus 7 (l)

Ir bijušas vairākas mīlestības, bet prāts tāpat neatlaiž un norāda uz lietām, kas signalizē, ka nebūs īstā. Tās apzināti tiek ignorētas un nostumtas dziļākajā stūrī un vēl apkrautas un paslēptas zem citu sajūtu kaudzes, bet ar laiku viss tāpat izlien ārā. :D
Secinājums tāds, ka ignorēt savu saprātu īsti nav jēgas. :)

Aptuveni 2 gadus pirms izveidojām attiecības, sapratu, ka viņš būtu man ideāls vīrs nākotnē. Tobrīd gan viņš vēl bija pārāk jauns (gāja pamatskolā, es vidusskolā).
Un mana sajūta bija nekļūdīga - viņš man ir ideāls vīrs. :)

Man ir liidziigi kaa Bonecutie .
Es negribu baigi sadomaaties , sacereeties kameer mees nebuusim kopaa kaadu laicinju padziivojushi. Mums ir svaigas attieciibas (7 meeneshi) bet es jau gribeetu uz shii gada Ziemassvetkiem dziivot ar vinju kopaa, ap to laiku mes jau buutu kopaa vairaak kaa gadu.
Un tad redzeetu visus vinja ''nikjus'' un vareetu analizeet ir iistais vai nav :-D

Pirms sagājām kopā bijām pazīstami kādu laiku. Visu to laiku skatījos uz viņu un domāju "nē, nu simpātisks jau viņš ir un raksturam arī nav ne vainas", taču nekad nevarēju iedomāties, ka būsim pāris. :-D Sajūta, ka ir īstais parādījās pēc kādiem 9 mēnešiem, jo no sākuma likās, ka tā tāda izklaide vien ir. :-D

Man ir bijušas vairākas attiecības, bet sajūta, ka ir īstais laikam bija tikai ar pēdējo draugu. Un tā radās pēc kāda.. neatceros, starp pusgadu un gadu attiecībās. Tad tiešām biju laimīga un viss ļoti labi virzījās uz priekšu, bija saskaņa, nu krč viss skaisti :D Bet beigās, kad bija pagājuši gandrīz 2 gadi attiecībās, sāku saprast, ka nē, un kādus pēdējos 3 mēnešus attiecībās domāju tikai par to, ka jāšķiras, jo pavērās daudz kas jauns attiecībās un ieraudzīju lietas, ko nevarēju pieņemt, īsāk sakot, padzīvojot ilgāk kopā, otrs cilvēks pārstāja censties un parādīja savu īsto dabu. Un to, ka nav īstais, sapratu uz visiem 100%, pēc šķiršanās pat nepārdzīvoju īsti, tikai tik, cik mainījās ikdiena un biju pieradusi pie tā cilvēka, tā kā.. Maldinoši var būt, saprotu, ka tā uzreiz nemaz nevar to saprast, nu ja nu vienīgi paveicas :D

Ļoti ātri un arī pēc 5 gadiem, tās jūtas un uztvere ir tik pat spēcīga. Šis lūk būtu cilvēks ar kuru tiešām bija klikšķis no pirmās tikšanās reizes jo vienkārši spējām pabeigt viens otra domas un uzskati ir ļoti līdzīgi arī tagad.

Tā noteikti nebija mīlestība no pirmā acu skatiena. Man viņš sākumā nepatika, jo šķita lecīgs, iedomīgs un babņiks. Man glaimoja un patika, ka viņš bija neatlaidīgs, aplidoja mani, visādi mēģināja iepatikties un iegūt manas simpātijas.
Es viņam no sākuma esot iepatikusies ārēja izskata dēļ.
----
Īstais vai ne-es par to īpaši nedomāju, iemīlējos, apprecējāmies, viss sāka kļūt arvien sliktāk un izšķīrāmies. Pēc vairāk kā gada atkal sagājām kopā. Un man šķiet, tieši tad sapratu, ka viņš ir tas, ar ko es varētu dzīvi pavadīt.

Es laikam īsti nesaprotu, kā tas ir saprast, ka ir īstais jau pirmajā tikšanās reizē. Manuprāt, tad var iepatikties, aizrauties, bet ne jau saprast, ka tas ir cilvēks, ar ko vēlies pavadīt kopā visu dzīvi.
Man noteikti cilvēks ir jāiepazīst, lai par to spriestu. Jā, bija mums tauriņi vēderā pirmajās tikšanās reizēs, aizraušanās, bet noteikti nedomājām par kāzām un bērniem un to, vai esam viens otram īstie. Tas viss nāk tikai ar laiku un es teiktu, ka tā ļoti skaidri es sajutu vien pēc pāris gadiem.
Var jau būt, ka tāpēc, ka iepazināmies ļoti jauni, man bija tikai 17 gadi.
Man tas liekas kaut kā diezgan nenopietni, ka ierauga un jā, tā būs mana sieva, spriežot vien pēc izskata. Tādi cilvēki ir nenobrieduši un arī nākotnē pieņem vienmēr nenopietnus lēmumus, tāpēc ar tādu man nebūtu pa ceļam.

Oponēšu

Man tas liekas kaut kā diezgan nenopietni, ka ierauga un jā, tā būs mana sieva, spriežot vien pēc izskata.

Es uzskatu, ka no izskata var ļoti daudz pateikt - ar aksesuāriem, apģērbu, matiem, sejas vaibstiem un ķermeņa uzbūvi. Visas tās lietas par cilvēku pastāsta ļoti daudz - par viņa rūpību, par viņa interesēm, par personību kopumā. Jo īpaši sejas vaibsti pastāsta daudz.
Un nē, es te nerunāju par stereotipisko skaistumu "Ak vai, viņš taču ir īsts enģelis!"
Daudzi pāri ir vizuāli līdzīgi. Ne gluži kā brālis un māsa, bet kaut kur. Sejas simetrija vai deguna forma. Man ar draugu ir dzimumzīmīte vienās un tajās pašās vietās.
Tad draudzene, kas pa tinderi vien dzīvojas, pirms randiņiem atrāda man to puišu bildes, un es (ne vienmēr skaļi) uzreiz nosaku - izskatās pēc kretīnēna. Un tā arī vienmēr izrādās, ka džeks ir kaut kāds dīvainis, vienāds izskats, vienāds uzvedības modelis. Un viņa tik kāpj uz tā grābekļa.
Plusā izskatam, starp cilvēkiem norisinās arī ķīmiskās reakcijas, tāpēc jā, no pirmās tikšanās sekunžu laikā var uzzināt ļoooti daudz par cilvēka personību un būtību un saprast - jā vai nē.

Es to nojautu pirms vēl bijām tikušies. Zināju, ka obligāti jāpiekrīt satikties, citādi nožēlošu. Bija simtprocentīga pārliecība, ne ar vienu iepriekš tā nebija bijis. Bet kad satikāmies, jā, simpātisks vīrietis, viss ok, tomēr bija dažas lietas vizuālajā ziņā un raksturā, kas lika domāt, ka tomēr nebūs priekš manis, jo iepriekš biju iztēlojusies savu ideālo vīrieti un viņš tam gluži neatbilda. :-D Lai gan zemapziņā tā pārliecība, ka būs īstais, nepazuda, tāpēc turpināju tikties. Izrādījās, ka tā pirmā sajūta tomēr bija pareiza. (l) Tāpēc ticu, ka iespējams to zināt jau pirmajā tikšanās reizē.

3. randiņā ieraugot viņu bija tāda ļoti īpaša sajūta, ka zināju, ka tiešām gribu attiecības, lai gan vēl 1. randiņā nekādas simpātijas man neradās, likās vnk jauks puisis ar ko interesanti parunāt un pasmieties un viss. Tagad, 5 gadus vēlāk, esmu ļoti laimīga, ka turpināju tikties pēc 1. randiņa :-)

Man bija tā sajūta uzreiz, līdz ko satiku. Bet tā nebija virspusēja analīze - glīts, kārtīgs, veiksmīgs... man vnk radās sajūta, it kā es to cilvēku jau sen pazīstu un pazīstu ļoooooti labi. Turpmāk mēs izgājām kopā cauri ļoti lieliem pārdzīvojumiem un tad jau arī ar prātu sapratām, ka esam viens otram īstie. Daudzi gadi pagājuši, nekas nav mainījies.

Manam vīram tā sajūta radās, kad tikko sākām satikties. Man.. kad izšķīrāmies un atkal sagājām un es ieraudzīju, cik ļoti viņš ir mainījies attieksmē pret mani - tad pavīdēja kaut kur zemapziņā tāda sajūta, ka ir īstais, bet tā pavisam pa īstam es to sapratu pēc apmēram 6 gadiem. :-D Es vnk tā baigi necentos par to domāt...

Sapratu pēc apmēram gada draudzības, bet nu vairs tam nozīme..

Teikšu godīgi,vēljoprojām es nezinu vai ir īstais,lai gan ir pagājuši gandrīz 7 gadi,domāju ,ka ar gadiem ejot varēs redzēt ir īstais vai nē,kaut gan sirds saka,ka ir un būs diena kad es to tik tiešām sapratīšu.