Cik labā formā esat?

Vidusskolā biju sliktākā formā, nekā tagad. Vidusskolā manam ķermenim piemita kaut kāds tāds bērnišķīgs pufīgums, bet pēc 30 ķermenis ieguva dzīpslainību, sausumu, kļuva stingrāks. Pēc diviem bērniem gurni palika platāki, kas vizuāli izlīdzināja manas ķermeņa proporcijas. Svara ziņā var teikt, ka sveru tikpat, bet izskatos noteikti labāk! Ar sportu nekad neesmu īpaši draudzējusies, bet tieši nesen sāku apmeklēt sporta zāli tīri tā, prieka pēc, bez konkrēta mērķa.

Tas, ka no visas klases uz 9,10 var pāris cilvēki ir normāli ! Tāpēc jau tas ir izcils vērtējums. Es teiktu 5% - uz 9-10, 70% uz 6-8, 20% uz 4-5, 5% uz 1-4.

Nu, nez.. to rakstīju, atsaucoties uz Tavu atbildi blackpoetry par to, ka tie normatīvi ir smieklīgi un nepavilkt tos var tikai tie, kas tusē uz dīvāna bezmaz vai. Ja jau tie ir tik smieklīgi, tad manā uztverē, tie būtu jānoliek lielākajai daļai, nevis tikai 2, 3. Bet es runāju par atzīmēm, kas sāks ar 8 un uz augšu, nevis vienkārši par sekmīgu.

Loģiski, ka jo mazāk ir aktīva dzīvesveida piekritēju, jo lielāks procents izaug to, kam jādāvina tos 4-niekus

Un, starp citu, meitenes, kas dabūja tos 9, 10, nav nodarbojušās ne ar kādu papildus sporta veidu un tolaik skriešana ārā arī nebija modē pusaudžu vidū. Tāpēc tāds izteiciens ir vnk nekorekts jau pašā saknē

Kāds risinājums - pazemināt standartus un dāvināt atzīmes, vai audzināt vecākus un popularizēt sportu?

Risinājums ir potēt mīlestību pret sportu un veselīgu dzīves veidu, nevis nolīdzināt līdz ar zemi (atzīmju un pašvērtējuma ziņā) tos, kas nevar šos mistiskos standartus izpildīt

Skolas laikā biju apaļīga un kautrējos sportot dēļ apaļuma.
19 gados atsāku sportot,bet ne bieži 3 reizes nedēļā pa stundai.
Visintensīvāk trenējos 23-26 gadu vecumā 10-13 stundas nedēļā, sabeidzu vielmaiņu kuru atguvu tikai ~28 gadu vecumā.
Pagājušovasar 29 gadu vecumā biju ideālā formā, bet pēc hormonu terapijas bija liekais svars kuru esmu jau gandrīz visu nometusi kā arī nomainīju ēdienkarti (agrāk daudz salātus ēdu, tagad reti salātus,bet vairāk produktus kuri satur olbaltumvielas), vakar pamanīju,ka smuki prese veidojas :)
Varu pateikt,ka vislabāk 2016.gada vasarā izskatījos un tagad daru visu iespējamo,lai šovasar būyu vēl labāk :)

Spīdola

ai tagad, esot pieaugusi, uzzināju, ka man ir hipermobilas locītavas, un visticamāk tāpēc es to bumbiņu arī nevarēju aizmest, jo plaukstas locītava aiziet uz leju, plecs arī ne tā, kā vajag. Skolotāja saka, nu turi roku taisni, bet es taču nevaru!!

Bez maz vai par fiziskajām dotībām, ko Tu nekādi nevari ietekmēt.

Ja bija veselības problēmas, apmeklējot ārstu var arī dabūt atbrīvojumu no konkrētās disciplīnas, ja ir kāda fiziska trauma utt. :-)

vai arī krosā likt iekļauties noteiktā laikā, lai dabūtu normālu atzīmi.

Mums krosam tika piedāvāti vairāki varianti - varēja arī skriet lēnām, uz apļu skaitu un iegūt atzīmi.
:-)
Es arī vienmēr nebiju sajūsmā par sporta stundām, bet tas nav skolotāju dēļ. Bija konkrētas lietas, kas man patika, tāpat bija lietas, kas man nepatika. Tāpat, manuprāt, jebkurā priekšmetā - patīk rēķināt nezinu, piemēram, tilpumus, nepatīk laukumus, primitīvs piemērs, bet lai būtu. Un tas viss viena mācību priekšmeta ietvaros.
Lai teiktu, ka man tagad ir izveidojies riebums pret sportu un man trauma no tā, tās būtu atrunas un mēģinājumi novelt vainu uz kaut ko citu, jo tad pārģērbties nepatika, tad meiteņu problēmas u.c. Summā gan tāpat vienmēr ieguvu labu atzīmi, bet atsevišķi gadījās i pa 4, i pa 10. Citreiz objektīvi vairāk nesanāca, citreiz vienkārši negribēšana ņēma virsroku.
Uzskatu, ka viss sākas no vecākiem. Ģimenes draugam mamma pati gāja pie ārsta, ''diedelēja'' atbrīvojuma zīmes no sporta, veda pie speciālistiem, lai tik atrod kādu vainu, jo puisītis pačīkstēja, ka nepatīk mest bumbu grozā, lai gan citur gāja pat ok. Nu tagad pieaudzis, saprot, ka liekais svars jādzen nost, veselība svarīga, sports nav šausmas utt. Tas protams viens specifisks gadījums, bet tik un tā tendenci parāda. Skola nav vieta, kur visu jālej mutē, jādanco uz vienas kājas, lai tik nekas nebūtu jādara un jau būsi teicamnieks. Tāpat augstskola nebūs tā vieta, būs lietas, kas patiks, lietas, kas nepatiks. That's life. Kur tad, attapsies darbā, ka ir pienākumi un prasības, un nu būs lielie brīnumi. Šī jaunā tendence nekur tālu nenovedīs ne valsti, ne mūs pašus.

Man loti patika sporta stundas un klase neviena nebastoja, visas iesaistijas un piedalijas. Vel tagad ar prieku atceros volejbola speles, pirmas stundas kad laiks palika siltaks. Lasu un man "nepielec".

Mums bija viena briesmiga sporta skolotaja, kura reaali njirgaajaas un atklasti smeejaas, apsaukaajaas, ja kaut kas nesanaca. Kaa lai berns iemiil sportu, ja taadi nenormaali cilveeki gadaas? Tur pat vairs nav runa par to, kas sanaak vai nesanaak

Vidusskolu beidzot pavisam noteikti biju tievāka,taču šobrīd esmu formīgāka un slaida,kas man patīk daudz labāk. Vienīgi krūtis varētu būt lielākas. :-)

Es vēl nav 30 bariņā, bet noteikti izskatos labāk, nekā pēc vidusskolas. Staigā man te 3 vai 4 kg šurpu turpu, bet tas nav nekas, salīdzinot kā izskatījos pirms tam :D
Vidusskolā es nesportoju var teikt vispār nemaz, ēdu visu, kas kustas :D haha nu labi, tik traki nebija, bet nepiedomāju pie tā, ko ēdu vispār. Gribēju burgeru, ēdu burgeru, čipšu paka - no problem :D utt, tagad , kad saprotu, ka man ir tāds nelaimīgs ķermeņa tips, kas paostot šokolādi jau pampst, tad sanāk pasekot līdz visam. Un arī sports ir pievienojies.

Hipermobilitāte nav nekāda veselības problēma, vienkārši pārāk lokanas locītavas, kas ietekmē tādas disciplīnas kā tā pati bumbiņas mešana, kas man dzīvē nemaz nav vajadzīga. Tā dēļ nevajag atbrīvojumu no sporta.
Nē nu beigās jau man sportā tāpat vidējā bija 8, jo izglāba desmitnieki par akrobātiku, vingrošanu un basketbolu :-D

blackpoetry
Es neteicu, ka Tu nedrīksti kritizēt. Es runāju par savas personīgās pieredzes vispārināšanu uz visu Latviju.
Nezinu nevienu skolu, kur sportu varētu pielīdzināt katorgai un sorry, bet tie normatīvi ir vnk smieklīgi. Par mega grūtībām tos izpildīt var runāt bezmazvai ar dīvānu un datoru saaugušu bērnu gadījumā un te atkal jāatgriežas pie ģimenes, kas to veicinājusi.

Protams, mana pieredze Latvijas skolās ir anecdotal evidence, kurai ir maz vērtības, bet šeit es nerunāju tikai par savu pieredzi, bet sistēmu kā tādu, kurā tev it visur sportā jāuzrāda labi rezultāti, bet tad, ja neuzrādi, tevi soda ar nesekmību. Nu vismaz manos vidusskolas laikos normatīvi bija visās skolās, dažādos vingrojumu tipos. Manas atzīmes sportā bija laimes spēle. Piemēram, tāllekšanā man bija lieliskas atzīmes, tāpat arī vingrojumos, kur bija iesaistīts roku spēks, jo man vienkārši ir spēcīgi roku muskuļi. Savukārt klasesbiedrene, kura bija profesionāla dejotāja ar izcilu vēdera presi un kāju muskuļiem nevarēja veikt roku vingrojumus, nu vienkārši nebija spēka. Vai es biju sportiskāka, nu loģiski, ka nē! Viņa gāja uz treniņiem dejošanā katru dienu.
Tāpat man sporta skolotāja uzskatīja, ka tāpēc, ka esmu gara auguma, man jāprot labi spēlēt basketbols, tagad basketbols riebjas. :-D
Tāpēc normatīvu sistēmu neatbalstu. Katram no mums ir sava 'niša' sportā, kurā varam izpausties.
Par katorgu- nu, teiksim, mūs dzina ārā skriet krosus ziemā, kad temperatūra bija 0 grādu, man tas nešķita normāli. Esmu salīga persona, saelpojos to auksto gaisu, regulāri bija klepus. Man nebija iebildumu skriet, bet nu tad iedodiet man kādu celiņu, vai vismaz ļaujiet skriet zālē. Armijas metodes nepalīdzēs iemīlēt sportu. Jāsaka, ka pēdējais paragrāfs ir mana personīgā pieredze, bet ticu, ka neesmu tāda vienīgā.

Iestarpināšu savus divus centus kā ne sporta skolotāja, bet skolā strādājoša persona gan.
Piekrītu tiem, kas saka, ka sportā-mūzikā-vizuālajā mākslā atzīmes likt nevajag. Šajos priekšmetos jāvērtē individuālā izaugsme un ieguldījums. (Ja godīgi domāju līdzīgi par visiem priekšmetiem, bet tur jau cita tēma).
Mērķis sporta stundām, MANUPRĀT, standartos rakāties negribu, ir nodrošināt skolēnus ar vismaz kādu minimālo fizisko aktivitāti NEVIS panākt, ka latvieši var aizlēkt no vietas 3m, aizmest 40m bumbiņu un noskriet konkrētās sekundēs 100m sprintu. Ja ne, tu esi slikts, jo vienā priekšmetā ir 5. Un nevajag te stāstīt, ka atzīme nav pasaules gals. Skolas vecumā, kur tevi visi mēra pēc tavas vidējās un visi bora, ka jāmācās labi savādāk dzīvē pēc tam viss būs slikti - tā ir visa viņu dzīve. "Mācies, mācies labāk, ej labo, ej uzlabo, ej pelni papildpunktus, ej zubries, lai tiktu 1.ģimnāzijā...(t)"

Atvainojos, aizgāju un apskatījos, ko saka sporta standarts. Izskan frāze: Izpilda fiziskajai sagatavotībai atbilstoša apjoma un intensitātes vingrojumus
un vingrinājumus. -- Tātad nevis normatīviem atbilstoši, bet gan katram individuāli jāskatās. Eju lasīt tālāk.

meksikanka

to rakstīju, atsaucoties uz Tavu atbildi blackpoetry par to, ka tie normatīvi ir smieklīgi un nepavilkt tos var tikai tie, kas tusē uz dīvāna bezmaz vai. Ja jau tie ir tik smieklīgi, tad manā uztverē, tie būtu jānoliek lielākajai daļai, nevis tikai 2, 3. Bet es runāju par atzīmēm, kas sāks ar 8 un uz augšu, nevis vienkārši par sekmīgu.

Kāda jēga no normatīva, ja ar to nav iespējams novērtēt teicami fiziski attīstītus bērnus? Ja lielākā daļa noliek uz 8+, tas nozīmē tikai to, ka normatīvi ir pārāk zemi (vai arī nolasījusies izteikti sportiska klase, kas nav rādītājs priekš vidējā valstī).

Risinājums ir potēt mīlestību pret sportu un veselīgu dzīves veidu,

Pilnīgi piekrītu. :-)

nevis nolīdzināt līdz ar zemi (atzīmju un pašvērtējuma ziņā) tos, kas nevar šos mistiskos standartus izpildīt.

Ko nozīmē nolīdzināt ar zemi? Kas tur mistisks?
Kā jebkurā priekšmetā visi nevar būt izcilnieki un atkārtošos, ka savas emocinālās problēmas ir jārisina ģimenē, nevis pazeminot prasības vai dodot participation trophy (šinī gadījumā nepelnītu atzīmi).
Tu savu dēlu arī taisies tā audzināt? Ja viņš nevarēs pievilkties 20 reizes priekš desmitnieka, tad viņam teiksi - nesatraucies dēliņ, tie stulbie standarti neļauj Tev tikt pie 10? Varbūt vēl iesiet cīnīties, lai 10 dod par 15 reizēm? Ja kādam tas šķiet normāli, tad vēlu veiksmi bērnu audzināšanā ar tādiem uzskatiem...
Mēnesnīca

Vidusskolu beidzot pavisam noteikti biju tievāka,taču šobrīd esmu formīgāka un slaida,kas man patīk daudz labāk. Vienīgi krūtis varētu būt lielākas.:-)

Hmm, te nesen Kabans lielījās, ka var tavai problēmai palīdzēt!;-):-D

Hmm, vispār nosaucot to par problēmu, tas izklausījās baigi nopietnāk nekā bija domāts. (s) Neņem galvā. :-)

Man gan liekas ok, ka visai klasei nebūs 10 sportā, tas jau tāpat kā jebkurā citā priekšmetā, matemātikā taču nesaka, ka, ja tikai vienam no klases 9, tad kaut kas nav ok, tāpat arī sportā. Tāpēc jau visiem vienmēr ir priekšstats, ka sports, mūzika un vizuālā ir tāpēc, lai paceltu atzīmi :D :D
Man izklausās, ka te kaut kādās monstru skolās mācījušies. Jā, mums arī bija normatīvi, bet mums mācīja arī tehniku, vērtēja visu.. centību, apmeklējumu, nebija tā, ka, ja nenoskrien tik un tik sekundēs, tad automātiski 5 un visi smejas par Tevi.

meksikanka,

nepavilkt tos var tikai tie, kas tusē uz dīvāna bezmaz vai.

Bet tā jau arī ir. Tā saucamās normas un skolotāji nav nekādi briesmoņi. Ja gāja, darīja, centās, kaut vai pietrūka tie 10 cm, bet to novērtēja un uzslavēja.
blackpoetry,

ja neuzrādi, tevi soda ar nesekmību.

Turpinot to pašu domu, nu nesekmīgs sportā, neticu, ka gadā bija 3 vai mazāk, iespējams vienīgi tad, ja visu basto un apzināti izvairās no jebkā, kas jādara. Ja demonstratīvi pasaka, ka tas neinteresē, negribu, man vienalga un tamlīdzīgus tekstus.

Apple_pie, tur jau tā lieta, ka daudzās skolās lika izpildīt normatīvus un tehniku neviens nerādīja. Ar 2 stundām nedēļā nepietiek, lai katrs visu uztrenētu. Man sportā vienmēr bija labas atzīmes, bet šeit jāpateicas ģenētikai. Joprojām atceros kā Waldorfskolā sports bija sporta dēļ - orientējāmies, spēles spēlējām, lēkājām, stafetes - un VISI sportoja laimīgi. Apstākļi iegrozījās, ka nācās aiziet uz valsts skolu mācību gada vidū, kur man pirmajā stundā (un pirmajā sporta stundā) iegrūda bumbiņu rokā un teica - met. Sanāca - labi, nesanāca - pati vainīga. Talanti tika izlasīti, par pārējiem neviens neuztraucās.

Mums gan taa bija - nenoskrien tik un tik sekundes un viss - 5. Un neviss klasesbiedri smeejaasm bet skolotaja atljavas pateikt noniecinosu komentaru. Pa visu skolas laiku man bija tikai viens normals sporta skolotajs, kurs ar katru stradaja individuaali, bija prieks iet uz stundam.

Starp 20 un 30 biju labākā formā nekā vidusskolā, tad sāku visur braukt ar auto un esmu sliktākā formā nekā vidusskolā.
.
Sporta stundas nevarēju ciest.

Es,piemeram, biju aktivs berns, braukaju ar riteni visu laiku, gaaju uz dejaam, bet sporta normatiivus nevareeju izpildiit