Mūsu pašu vērtības

"gribu iemīlēt, kaut līdz šim nepatika....". Un es, kā jau te visi pārējie, izsaku viedokli. Un mans viedoklis ir tāds, ka nav vērts censties ar varu kaut ko iemīlēt tikai tāpēc, ka tās redz ir mūsu latviešu vērtības.

freya, ar to es gribēju teikt, ka visam savs laiks, jo gadiem ejot, mainās arī mūsu domāšana. Ja kādreiz nepatika un neinteresēja tad tagad pats atnācis pie manis un runā :)
Tāpat kā bērnībā, negribējās ne kādas dabas takas neko, karuseļus un veikalus vien. Tagad lai man tik kāds piedāvā uz to pašu Zvārtes iezi aizbraukt - pa priekšu aizskriešu :D

Nu ir cilveki kam iekas ka vinu persinaigais viedoklis nav svarigs, ir jatc citie , jaieklaujas baraa. Un r tadi trakie ka es kas vienmer ta ir teiksui ka nu nepatik man Rainis.Tacu man birzi vien ir savs subjektivais viedoklis...

Man jau liekas, ka mūsdienās alternatīvais viedoklis ir tieši patika pret Raiņa daiļradi. Patiesa patika, nevis novērtēšana kā klasikai. katrā ziņā vismaz nevienu citu viņa cienītāju dabā neesmu satikusi (ja neskaita pāris vecākās paaudzes literatūras skolotājas).

Bet kas nosaka mūsdienu darbu vērtību? Vai "Šampinjonu derība" ir vērtīgāka par "Balto grāmatu" tāpēc vien, ka visi skrien uz grāmatnīcām un izķer? Es nesaku, ka mūsdienās nevar radīt kvalitāti, bet kā nošķirt popkultūru no kvalitatīvas kultūras?

Nu savā laikā arī "Balto grāmatu" lasīja sava prieka pēc daudz, daudz cilvēku. Par klasiku reti kļūst tas, kas savā laikā ir nepopulārs. Man galvenais kritērijs ir vai tas mākslas darbs mani tikai izklaidē, vai arī kaut kā bagātina manu pasaules ainu. Kritiķu viedokļiem var būt nozīme, bet tie mēdz ĻOTI kļūdīties (klasisks piemērs ir sākumā gar zemi nolīdzinātās "Skroderdienas Silmačos").

Emīls Dārziņš. Visi zin valsi, bet viņa kormūzika ir kaut kas episks. Par kormūziku runājot nebūtu slikti zināt arī kaut ko no pasaules līmenī plaši atzītā un pazīstamā Ērika Ešenvalda. Vispār mūsu pašu vērtībām būtu kaut nedaudz jāorientējas koru mūzikā, kas tomēr ir ļoti liela latviskās identitātes daļa.
Literatūrā, manuprāt, nr. 1 ir Ziedonis, viņa epifānijas nekas nepārspēs. Un vel Blaumaņa noveles.
Vai viegli būt jaunam? esmu noskatījusies kādas 10 reizes, katru reizi spēju paķert ko jaunu, bāc, šīs diskusijas iespaidā būs jāskatās velreiz.
Šīs ir pirmās lietas, kas ienāca prātā, ir, protams, vel daudz citas arī.

Nu ir cilveki kam iekas ka vinu persinaigais viedoklis nav svarigs, ir jatc citie , jaieklaujas baraa. Un r tadi trakie ka es kas vienmer ta ir teiksui ka nu nepatik man Rainis.Tacu man birzi vien ir savs subjektivais viedoklis...

par visu jāzina kaut kas, bet par kaut ko - viss.

skaisti (l)

Rīdziniece, es neesmu PRET mākslu un mūsu pašu vērtībām. Es no galvas zinu gana daudz izcilus latviešu autoru dzejoļus, kurus iemīlēju jau skolas laikā. Savukārt, tagad necentīšos ar varu iemīlēt tos autorus, kas man nepatika jau skolas laikā.

gribu aiziet uz bibliotēku un iemīlēt Raini, kas man pamatskolā tā arī neizdevās

Lūk, uz šo mans komentārs bija tēmēts, t.i.- "gribu iemīlēt, kaut līdz šim nepatika....". Un es, kā jau te visi pārējie, izsaku viedokli. Un mans viedoklis ir tāds, ka nav vērts censties ar varu kaut ko iemīlēt tikai tāpēc, ka tās redz ir mūsu latviešu vērtības.

apzināšana nekādu gandarījumu un prieku nenes, tad neuzskatu to par vajadzīgu.

piekritu, tad nav ko nakt saja tema kas tev ir netikama un neinteresanta! Veido un sajusminies par piemeram jaunakiem zinatniskiem atklajumiem.:-P

ATklajumi tehnika, atombumba ir faktiski gandriz planetu iznicinajusi! Ta ka ja maksla ir primara...

Un vēl varu piebilst to, ka ir tāds teiciens "ar varu mīļš nekļūsi". Lasīt kāda autora grāmatas/dzeju, skatīties filmas tikai tāpēc, ka jāmīl taču, jo esmu patriots - manuprāt, ir ļoti aplami.
Ja patīk - uz priekšu, bet ja mūsu vērtību izzināšana un apzināšana nekādu gandarījumu un prieku nenes, tad neuzskatu to par vajadzīgu.

Vienam kauns šķiet nezināt populārus latviešu dzejniekus, dziedātājus, komponistus, citam kauns šķiet nemācēt izteiksties pareizā latviešu valodā, nezināt latviešu gramatiku. Nezināt NAV kauns! Visu informāciju nemaz nav iespējams aptvert, katram tās zināšanas sniedzas kaut kādās konkrētās jomās un neneviens nevar zināt visu.

nu vai Klavs nav genijs?

Es personīgi par ģēnijiem uzskatu cilvēkus, kas veikuši atklājumus, kas ir nozīmīgi cilvēcei, tās pastāvēšanai, veselībai, drošībai utt. Lai cik skaisti būtu dzejoļi - dzejniekus par ģēnijiem neuzskatu.

Rūgts ir ne tikai analgīns,
Bet arī dzīve, ziniet.
Nevajag, zaķi, nesteigsimies,
Neatvadīsimies.
Asara
zirnekļa tīklā,
Tāds ir mans liktenis, ziniet.
Bet nevajag notraukt, vienalga,
Neatvadīsimies.
nu vai Klavs nav genijs?

Visa latvietība ir Blaumaņa novelēs un lugās.. Skaudri, skumji un patiesi. ja man gribas latviskumu, lasu Blaumani.
Bet katram jau savs, un nevar visi zināt visu un interesēties par visu. Kā man mācīja: par visu jāzina kaut kas, bet par kaut ko - viss. Pie tā arī pieturos. Neba nu paspēt visu izlasīt un apmeklēt, iemācīties un atcerēties, tāpēc atrodi to, kas pašu aizrauj un tad jau dabiski gribēsies no tā vēl un vēl!

Protams gaumes jautajums kas patik in kas ne, bet nezinat kas ir Likita Ozolina, nezinat Noru Bumbieri, Margaritu Vilcani un etc tas ir kauns. Tadi parasti ari nezin kas ir grupa Queen, un etc

Tās runas par Raini un Aspaziju man atgādināja šito. :D:D

Es uzskatu, ka mūzika, kino, dzeja utt - tas viss ir gaumes jautājums. Ja latviešu kultūra nav manā gaumē, vai tas nozīmē, ka esmu mazāk patriots? Man patīk Latvijas daba, vēl šis tas... bet neliekas, ka Raiņa daiļdarbu zināšana vai nezināšana kādu padara par spēcīgāku vai vājāku patriotu.

"TE" raidījums no jauna "atklāj" Latvijas pilsētas, atgādina par labajām/aizmirstajām vietām.
"100g kultūras" arī kā atgādinājums paskatīties apkārt.
Cik labas izstādes ir Mākslas muzejā, Arsenālā.
Satori palasīt.

Ak meitenes, cik laba diskusija! Paldies! Sagribējās uz bibliotēku un Ziedoni lasīt.
Gribētos arī to veco kino - lai ir latviešu filmu seansi, kaut vai mazajās zālēs. Splendid (l)

Hanna!, Bilete, paldies jums, dāmas, daudz foršu ideju :) Tas Rainis, starp citu, mani aizrāva tieši ar NT izrādi, no kuras daži domugraudi mani ļoti uzrunāja. Arī Uguns un Nakts ir gan lasīta, gan izrāde redzēta. Es gan domāju, ka Aspazija Rainim bija kā klavieres Eltonam Džonam. Vai arī viņš bija viņas klavieres. Nezinu, cik daudz ir cilvēku, kuri Raini piemin, bet pilnībā aizmirst par Aspaziju. Manuprāt, nedalāms kopums.
Ziedonis arī man dikti patīk, atceros, jau bērnībā ar kādu sajūsmu lasīju par to, kā mežs ienāk pilsētā :)
Daudz kas no visa šī protams, tika virspusēji apgramstīts skolas solā, nezinu, kā citiem, bet man noteikti tad nebija tāda domāšana, lai mani uzrunātu tās idejas vai domu graudi, kas uzrunā tagad.
Bet kas nosaka mūsdienu darbu vērtību? Vai "Šampinjonu derība" ir vērtīgāka par "Balto grāmatu" tāpēc vien, ka visi skrien uz grāmatnīcām un izķer? Es nesaku, ka mūsdienās nevar radīt kvalitāti, bet kā nošķirt popkultūru no kvalitatīvas kultūras?

No grāmatām tādas, kuras ir arī foršas ne tikai labas (kā Rainis) - , Ilze Indrāne "Lazdu laipa" (ja atmet padomju propagandas fonu), jebkas no Regīnas Ezeras, jebkas no Viļa Lāča (ja atmet padomju propagandas fonu), Alfrēds Dziļums "Saplēstā krūze", Aleksandrs Grīns "Dvēseļu putenis" (ja spēj tik biezu izlasīt), Zentas Ērgles pusaudžu romāni.
Tādas, kas izdotas pēc neaktrības atgūšanas un tāpēc neož pēc naftalīna -Vizma Belševica "Bille", Laima Muktupāvela "Šampinjonu derība", Andra Manfelede "Adata", Jānis Joņevs "Jelgava 94", Māris Bēziņš "Svinna garša" (ja slinkums lasīt, Nacionālajā Teātrī ir izcils iestudējums jau tapis).
Mūzikā - tas jau katram tomēr savs. Lai gan kaut ko no Paula dziesmām ir jāzina katram latvietim - lai gan mana ar viņas nepatīk ikdienā klausīties. Vispār foršs ir Radio Pieci, kurā ik pa laikam atskaņo cik tur 3? 5?) dziesmas dzimtajā valodā, tur gan latviešu repu iepazīstu, gan popu, gan tā. Galīgi ne LR2 šlāgeru formātā - visa mūzika tur tāda aktuāla, bet ar savu odziņu.
No filmām - man vienmēr patikuši "Velna kalpi" un "Melnā vēža spīlēs". No salīdzinoši jaunajām man patika "Sapņu komanda 1935" un "Dancis pa trim". Vispār iepriecina, ka loti daudzas latviešu filmas tiek restaurētas un tās tagad skatoties nemetas nelaba dūža no izplūduša attēla.