Attieksme pret svešiem bērniem

Daudz jau atkarīgs arī no vecāku attieksmes šādās situācijās. Ja redzu, ka tie cenšās vismaz novērst/samazināt postījumus ko rada mazais orkāns, tad viss ok. Bet ja viņiem pofig uz visu notiekošo tad ir cits stāsts.

+++
Piemēram, mana brālēna meitu neviens negrib audzināt. Meitenei tūlīt būs 5 gadi un viņa dara visu, kas ienāk prātā. Vecāki, vecvecāki caur smiekliem pasaka - nu nedari tā, hihihaha. Man tas neliekas normāli. Meitene mierīgi pienāk pie vecvecmammas un viņai iesit. Ko dara tētis? Meitiņ, nu nevajag sist omīti. Un smejas... Bērns nemaz nesaprot, ka ir izdarījis ko sliktu, jo vecāki smejas līdzi un viņai tā liekas kā rotaļa, spēle. Kad biju stāvoklī, tā pati meitene man uzšāva pa vēderu. Ne stipri, bet tomēr. Tad gan vecāki dabūja dzirdēt ne tos labākos vārdus par savu audzināšanu. Paši gan sēdēja pārsteigti, ka meitene iesitusi pa vēderu, bet kāds tur brīnums, ja viņi nemaz necenšas bērnu mācīt, ka tā darīt nedrīkst. Es neesmu par bļaušanu un tml lietām, bet bērnam ir jāstāsta un jāmāca robežas.
Turpretī, cita radinieka puika ir tiešām ļoooti aktīvs bērns. Kā atnāk ciemos, tā grib visu izložņāt un apskatīt, bet es redzu, ka mamma tiešām viņu audzina, pamācoši runā, nevis ņirdz tālāk, ja bērns dara ko tādu, ko nevajadzētu darīt ciemos vai izdara kādu nedarbu.

Kādreiz arī es pie sevis mēdzu pukstēt par bērniem, kas autobusos un citās sabiedriskās vietās čīkst un nīd. Uztveri par to man izmainīja viena paveca kundzīte autobusā. Braucu uz Ventspili, ceļš no Rīgas vairāk, kā 2h. Autobusā bija māmiņa ar mazu bērniņu, kas visu laiku čīkstēja un raudāja, es pat caur austiņām to dzirdēju. Ļoti kaitinoši, vai ne? Kaut kur apmēram pusceļā autobuss apstājas stāvēšanai. Es kāpu ārā izvēdināt galvu no tās čīkstoņas un tā kundzīte gāja pirms manis. Viņa apstājās pie raudošā bērna un viņa mammas un viņai pajautāja, kādēļ mazais tā raud, vai nevar ko palīdzēt. Māmiņa pateica, ka neko tur darīt nevar, mazais gribot padzerties, bet viņa par pēdējo naudu nopirkusi biļeti un no mājām paņemtais dzēriens jau beidzies, bet nopirkt nevar. Tā sieviņa iegāja veikalā un nopirka bērnam padzerties. Tālāk braucām visi mierīgi. Kopš tā laika pret raudošajiem man ir cita attieksme, ja bērniņš raud ļoti ilgi, vienmēr pajautāju, vai nevar ko palīdzēt mazajam. Reizēm jau uzrūc, citreiz paskaidro, ka neko nevar darīt, reizēm varu palīdzēt un visiem mierīgāk.
Ar niķīgajiem un izlutinātajiem ir savādāk. Ja redzu, ka vecāki pat nedomā bērnam aizrādīt, tad, ja aiztiek mani, bērnam aizrādu es. Ja vecāki tajā brīdī sāk aizrādīt man, ka tas ir viņu bērns un man nav tiesību viņam neko aizrādīt, parasti atcērtu, ka kādam jau ir tas bērns jāaudzina, ja vecāki to nedara un garākās diskusijās ar šiem vecākiem nekad neielaižos.
Minci, es arī biju ļoti paklausīgs bērns. Vienkārši tāda biju. Sabiedrībā tolaik tiešām šādu bļaujošu un skraidošu bērnu bija ļoti maz, bet tam ir savs skaidrojums - kad es augu, tie bija padomju laiki un, ja bērns nebija mierīgs un paklausīgs pēc dabas, viņam to ātri "iemācija" ar sišanas metodi. Tolaik bļaujošs bērns bija vecākiem kauns un viņi darīja visu iespējamo, lai tad, ja izgājuši sabiedrībā, bērns tur uzvestos maksimāli nemanāmi. Pat devās prom no kafūžiem un pasākumiem, ja bērnu savaldīt nebija iespējams. Vecāki, kuru bērni bija nevaldāmi kaut kādu slimību dēļ, vienmēr bērnu atstāja kaimiņiem vai vēl kādam, ja gribēja doties uz kādu sabiedrisku vietu, maksimums uz veikalu aizgāja ar to bērnu. Nepaklausīgs bērns bija vecāku lielākais kauns. Tie bija citi laiki, viss tiešām bija savādāk.
Mūsdienās nevaldāmu bērnu tiešām ir ļoti daudz un tas ir tikai un vienīgi slinko vecāku dēļ. Jā, ir bērni, kas ir hiperaktīvi ar visu ārsta diagnozi, bet, ņemot vērā to, cik daudz mazu mežonīšu ir redzams sabiedriskās vietās un to, kāda ir viņu vecāku attieksme pret šādu uzvedību (Lasīt - vienaldzīga), tad neticu es, ka visi tie bērni ir ar diagnozēm. Un viņu ir ļoti daudz. Es negribētu teikt, ka vairums ir tādi, jo ir ļoti daudz arī labi audzinātu bērnu, taču mežoņu ir tieši tik daudz, lai tie vairs neizskatītos pēc izņēmumiem, bet gan teju pēc normas. Bieži vien šo bērnu vecāki saka, ka viņu bērns ir hiperaktīvs, kaut gan tā nav - bērnam vienkārši ir uzmanības trūkums, ko viņš, neieguvis to no vecākiem, meklē, kur nu vien var. Tas ir tāpat, kā ar sliktu vielmaiņu vai platiem kauliem aizbildinās cilvēks, kam aizrāda par lieko svaru, kad viņš rij jau ceturto burgeru pēc kārtas.

Laikam ir atskiriba kada vecuma berni. Vai tas ir skals viengadnieks vai skolnieks. Ja skolnieks, tad protams, ka ar tadu var sarunat un vinam butu jasaprot plus minus ko drikst un kaa uzvesties.
Mans ir pusotrgadnieks. Reti,kad ejam kaut kur est, tapec vins vel var pasedet. Bet taa vins nesez uz vienas vietas. Iet un visu vajag redzet, pataustit. Un dazreiz skatos, ka citi berni mierigi mak sedet ratos nepiespradzeti vai vienkarsi sez. Un es domaju vai vaina ir mani, ka varbut nedreseju bernu vai mans berns ir aktivaks. Es stastu ko nedrikst, ludzu, bet vins atsakas klausit. :-/ laikam vel pa agru gaidit, vai nepareizi audzinu? Histerijas ar blausanam nav isti bijis, krisana celos gan. Un tad esmu sanemusi parmetosus skatienus.

Godīgi sakot, neesmu novērojusi tādu izteikti kaitinošu uzvedību no bērnu puses (varbūt pārāk reti eju uz kafejnīcām :D). Jā, nu ja gadās tikt kafejnīcā, kur kaut kādā stūrī ir bērnu ballīte, tad ir skaļāk, daži no viņiem skraida apkārt - bet to jau var manīt uzreiz, ka tāds pasākums notiek, un izvēlēties iet citur... Sabiedriskajā transportā ir bijušas pāris kaitinošas epizodes, bet nekas tāds pieminēšanas vērts, jo skaidrs, ka, ja ceļš ir garš, tad bērnam pēc brīža apnīk un ir ļoti grūti nosēdēt mierā... Kad pati ar vecāko eju uz kafejnīcu (jaunāko gan pagaidām neņemu līdzi, man nebūs nekāda prieka no ēšanas ārpus mājas, ja šis būs jāvaktē), tad ejam uz tādu, kur ir bērnu stūrītis - ar mantām, iespēju zīmēt utt., un tad bērnam ir, ko darīt, un viņš netraucē ne man, ne pārējiem apmeklētājiem... Jā, un kopumā sveši bērni man reti patīk. :D Traucēt gan netraucē, ja man ar viņiem nav jākomunicē.

Pret visiem līdzcilvēkiem izturos ar cieņu, neskatoties kāda vecuma. Ja kāds bērns mēdz niķoties un vecākam ir grūtības, cenšos snieg komfortu, mazināt stresu vai neērtības sajūtu. Uzsmaidu, vai nedaudz small talk. Nezinu kāpēc es bērniem ļoti patīku, kā magnēts, tāpēc viegli veidojas kontakts un daudz ko var sarunāt :)

Vairāk par bērnu bļaušanu un skriešanu kaitina tieši vecāku vienaldzība.... ja bērns nemāk uzvesties sabiedriskās vietās, tā ir tikai un vienīgi vecāku vaina...visatļautība un elementāra cieņas trūkums pret līdzcilvēkiem spilgti atspoguļo vecāku kūltūras līmeni... nerunāju par bērniem ar īpašām vajadzībām, bet gan lielāko daļu, kur pie vainas ir vienkārši neaudzinātība.... ja tiešām krīt uz nerviem bļaušana vai fiziska aizskaršana un vecāki nereaģē, vēršos pie atiecīgās vietas personāla... esmu vairākkārt izteikusi sūdzības par bērnu neadekvātu uzvedību... viena reize bija kad sīcis nemitīgi lēca viesnīcas baseinā bļaudams un visus apšļakstīdams, kaut arī visur bija zīmes par to ka skriet un lēkt baseinā ir aizliegts... otreiz aizrādīju kad bērns apsūkāja un lika atpakaļ ēdienu no zviedru galda... nesen lidojot lidostā redzēju vienu bērnu kas laizīja lidostas grīdu un valstījās ejas vidū kamēr papucis turpat sēdēja telefonā un čatoja...šādu gadījumu ir ļoti daudz... man pašai bērni nav, bet bieži sanāk doties uz dažādām sabiedriskām vietām ar draugu mazuļiem... normāli vecāki prot izvērtēt kuras vietas ir bērniem piemērotas un kuras nē... bērni ir jāaudzina un jau no mazotnes jāradina pie tā kas kur ir atļauts...

Strādājot veikalā, esmu novērojusi, ka bērns ienākot viens pats veikalā, būs enģelis. Tiklīdz divatā vai barā, nu tik sāksies...bļaustīsies, skraidīs apkārt un pat plēsīs mantas.
Vienreiz bija situācija, ka bērns spārdīja groziņus, un mana kolēģe palūdza mierīgi bērnam to pārtraukt, uz ko saņēma - aizveries- no maza bērna mutes, blakus stāvēja mamma, kura neko neteica.
Tā kā es pilnībā piekrītu, ka dažiem bērniem tiek atļauts par daudz. Ja tā skatās bērni man netraucē, bet dažreiz ļoti uzkrīt uz nerva publiskās vietās.

Uzskatu,ka viss ir atkarīgs no audzināšanas. Bērnam varbūt nevar iemācīt pieminēto privātumu,bet viņam var iemācīt tādu lietu kā attiecīgu uzvedību pie galda, saskarsmi ar svešiem cilvēkiem utt. Arī hiperaktīvu bērnu var vest uz kafejnīcu,tikai jābūt vēlmei ar viņu darboties,lai enerģija tiek virzīta pareizā virzienā.
Man netraucē neaudzināti bērni,man traucē vecāki,kuri neprot audzināt savus bērnus.

Emocijas pret bērniem var mainīties. Man riebās bērni līdz laikam, kad nejutu, ka esmu mīlēta un arī varu mīlēt. Kad nocietinājos pret pasauli, tad pret visu uķi-puķi arī līdz ar to - bērniem, kucēniem,kaķīšiem, puķītēm bija alerģija. Kā cilvēks nostāda sevi pret konkrētām lietām, tā arī parasti jūtās!

Man liekas, ka mūsdienu bērniem ir tikai viena problēma - visatļautība. Vecāki ļoti daudz atļauj un maz aizliedz.

+ Šo arī esmu ievērojusi..

Man šajā jautājumā domas dalās. Man pašai ir nedzirdīgs krustdēls, kurš to tik vien dara, kā skaļi kliedz, izdala dažādas skaņas - tā viņš izprot savu pasauli. Manuprāt, nepieciešams to censties ignorēt, bet ja bērnam nav nekādu tamlīdzīgu problēmu, tad tā jau ir neaudzināšana jeb iespējams arī bērna pārlieku lielais hiperaktivisms. Ja attiecīgā bērna uzvedība kļūtu pavisam kaitinoša ,aizradītu, bet tikai un vienīgi bērna vecākiem, mierīgā balsī. Nav slikti aizrādīt, tas ir jādara mierīgi un bez "plēšanās". :)

Ne, mani nekaitina sveši bērni, godīgi man tas viss ir neitrāli. Ir bērni kas tiešām man sabiedrība iepatikās, varu uzsmaidīt, pat parunāt. Es neiespringstu un nevērtēju svešus bērnus.
Nav protams patīkami,ja bērns traucē sava zina, bet neesmu saskārusies, ka jau minēju es tik ļoti nesa koncentrējos uz tādam sīkumainas lietām.
Tu laikam pati pievelc tādus bērnus un lietas!!!
Un vēl, bērniem nav jābūt ka mums pieaugušajiem, viņi dzīvo sava zina sava pasaulite un lietas nesarežģī ka mēs to mēdzam darīt.
Take it easy!

Iekams ir sasniegts saprātīgs vecums (6-7 gadi), es bērnus uztveru kā lielāku vai mazāku traucēkli, ar lielākiem jau var puslīdz komunicēt.

Ir bērni, kam saprātīgais vecums ir no 18 :D Zinu daudzus, kas vecāki par 7 gadiem un uzvedas kā mežoņi.

Man liekas, ka mūsdienu bērniem ir tikai viena problēma - visatļautība. Vecāki ļoti daudz atļauj un maz aizliedz. Bērni jau ir forši. Viņi dara tik daudz, cik vecāki atļauj. Kā arī attaisnojums "mans bērns ir nekontrolējams" ļoti reti ir patiess, parasti vecāki vai nu nemāk vai nemaz nemēģina atrast kopīgu valodu. Nekad vecākiem neaizrādu pārsvarā. Laikam aizrādīju tikai vienreiz, kad bērns poliklīnikā laiku pa laikam skaļi spiedza man ausī un mētāja mantiņas.

Man bērni liekas forši un neatceros, ka kādreiz kāds tā īsti būtu traucējis. Bieži ar bērniem sasmaidos, piemiedzu ar aci, dažreiz parunajos. Protams, dažreiz bērni niķojas un skaļi uzvedās, bet man tas liekas tik nebūtiski, ka es tam nepievēršu uzmanību. Var jau būt, ka man vienkārši nekad nav iznācis saskarties ar tiešām neaudzinātiem un izlaistiem bērniem.

Kāpēc nevajag šitos "es biju labs bērns"? Es tik tiešām biju labs bērns un ko man tur jāslēpj, lai jutīgās neapvainotos?

Ja berni ir mierigi , smejas vai sarunajas - man netrauce. Reizem skiet miligi. Bet tie kuri alejas, skraida pa kafejnicam, nak klat un blaustas - trauce. Nemaz necensos but iejutiga un saprast. Esmu atnakusi uz kafejnicu mierigi paest un aprunaties nevis ciest troksni un aiziet majas ar galvassapem. Kad es biju maza es vienmer pratu uzvesties. Citiem nelidu virsu. Bet visvairak man nepatik vecaki, kuri sez un nepievers uzmanibu, lai berns skrien pa kafejnicu pilna kakla blaudams. (Bija tads gadijums).

Man gan ir viens gadījums palicis prātā un tieši kafejnīcā..sēdēju tuvāk durvīm..otrā stāva kkads tusiņš dažiem bet bērni lejā ārdījās, kādi 3 gabali, kkādi žurnāli izmetāti pa grīdu zīmuļi arī un viens lielākais mazāko kka izstūmis pa durvīm un nelaiž iekša un tā viņi tur ilgi bļaustijās un tās durvis klapēja. Vecāki nonāk lejā un iet arā pīpat vispār nereaģē..nākot iekšā viena sieviete kko sāka lamāt viņus par bērnu uzvedību, mātei bija pilnīgi pie dirsas tā klačodamies talāk gāja uz otro stāvu atpakaļ. Tēvs gan kkā sāka nomierināt tos sīkos bet nu knapi..beigās uzgāja arī tie augšā un sencis palika lasot pa grīdu zīmuļus :D
Bet tas bija drausmīgi...es nesaprotu kur tādi cilvēki rodas...vnk debīli.

Daudz jau atkarīgs arī no vecāku attieksmes šādās situācijās. Ja redzu, ka tie cenšās vismaz novērst/samazināt postījumus ko rada mazais orkāns, tad viss ok. Bet ja viņiem pofig uz visu notiekošo tad ir cits stāsts.

+++
Man ļoti nepatīk neaudzināti bērni, bet vēl vairāk nepatīk vecāki, kuri labi redz, ka viņu bērns traucē citiem, taču tikai stulbi smaida vai izliekas neko neredzam, jo, acīmredzot, uzskata, ka visiem viņu bērns ir jāpacieš, tikai tāpēc, ka tas ir bērns. Ir bijusi situācija, kad vilcienā esmu vecākiem lūgusi savaldīt savu bērnu, jo tie ļoti labi redz, ka viņu bērns dīdoties nepārtraukti man sper pa ceļgaliem, taču tā vietā, lai viņu savaldītu, tikai muļķīgi smaida. Tāpat arī esmu strādājusi viesnīcā un esmu redzējusi, ka vecāki, kamēr paši ēd un pļāpā, neredz, ka viņu bērni tikmēr izdemolē bērnu stūrīti, visu izmētā, kliedzot un skraidot apkārt tā, ka tas reāli traucē citiem cilvēkiem izbaudīt brokastis vai pusdienas. Jā, saprotu, ka tas tolaik bija mans darbs - pēc viņiem visu savākt - taču kaut kādai audzināšanai arī, manuprāt, ir jābūt un tas nav normāli, ka valda tāda visatļautība, ka bērni var visu ārdīt un demolēt, netiekot savaldīti. Diemžēl, mūsdienās, kad bērniem ir tikai tiesības, ne pienākumi, tas ir īpaši aktuāli. Manos laikos, ja slikti uzvedos, varēju dabūt ar žagariem pa dibenu. Tagad, kad bērni skaitās lielas personības, viņiem kaut ko aizrādīt vai pateikt nedrīkst, ja vien nevēlies pretī dzirdēt tādus vārdus, ka mati uz galvas gaisā pacelsies.
Tiesa gan, par laimi, netrūkst arī labi audzināti, kārtīgi bērniņi, taču nereti liekas, ka tie neaudzinātie, nepieklājīgie ir krietni vairāk. Piemēram, manas vecmāmiņas daudzstāvu mājas pagalmā ir tādi, kuri izklaidējas ar banānu mizām un āboliem metot pa balkoniem. Nu nav patīkami, ja vecam cilvēkam vasarā ik pārdienas uz sava balkona jāatrod sapuvuši āboli un sadzeltējušas banānu mizas. Es, savukārt, reiz, ejot garām pušeļiem, kuri pie vietējās ledus halles pikojās, esmu sāpīgi dabūjusi ar milzu sniega piku pa muguru. Ja tādas ir mūsdienu bērnu izklaides, tad man pat bail domāt par to, kā tādi mežoņi tiek audzināti (vai drīzāk - neaudzināti!).

Es nepeiversu uzmanibu un man liekas mulkigi kaadam iet un aizradit ka vinu berns ir paarak skals. Mani viaraak gan tracina zidaini seviski autobusos va lidmasinaa kad sikais vienkarsi spiegt un tas ir gan man gan visiem paarejiem jaadzird. Tiesaam kaitinosi! Pret lielaakiem berniem nav iebildumu ja skali uzvedaas galvenais lai nesaak tiesam nenormaali aurot un krist gar zemi un raudaat, ja nedabun kaut ko veikaalaa. Saadi skati ir brismigi kaitinosi, bet uzskatu ka man nav nekaadas tiesiibas iet pie maates un paarmest ka berni paarak skali uzvedas.