Kādreiz arī es pie sevis mēdzu pukstēt par bērniem, kas autobusos un citās sabiedriskās vietās čīkst un nīd. Uztveri par to man izmainīja viena paveca kundzīte autobusā. Braucu uz Ventspili, ceļš no Rīgas vairāk, kā 2h. Autobusā bija māmiņa ar mazu bērniņu, kas visu laiku čīkstēja un raudāja, es pat caur austiņām to dzirdēju. Ļoti kaitinoši, vai ne? Kaut kur apmēram pusceļā autobuss apstājas stāvēšanai. Es kāpu ārā izvēdināt galvu no tās čīkstoņas un tā kundzīte gāja pirms manis. Viņa apstājās pie raudošā bērna un viņa mammas un viņai pajautāja, kādēļ mazais tā raud, vai nevar ko palīdzēt. Māmiņa pateica, ka neko tur darīt nevar, mazais gribot padzerties, bet viņa par pēdējo naudu nopirkusi biļeti un no mājām paņemtais dzēriens jau beidzies, bet nopirkt nevar. Tā sieviņa iegāja veikalā un nopirka bērnam padzerties. Tālāk braucām visi mierīgi. Kopš tā laika pret raudošajiem man ir cita attieksme, ja bērniņš raud ļoti ilgi, vienmēr pajautāju, vai nevar ko palīdzēt mazajam. Reizēm jau uzrūc, citreiz paskaidro, ka neko nevar darīt, reizēm varu palīdzēt un visiem mierīgāk.
Ar niķīgajiem un izlutinātajiem ir savādāk. Ja redzu, ka vecāki pat nedomā bērnam aizrādīt, tad, ja aiztiek mani, bērnam aizrādu es. Ja vecāki tajā brīdī sāk aizrādīt man, ka tas ir viņu bērns un man nav tiesību viņam neko aizrādīt, parasti atcērtu, ka kādam jau ir tas bērns jāaudzina, ja vecāki to nedara un garākās diskusijās ar šiem vecākiem nekad neielaižos.
Minci, es arī biju ļoti paklausīgs bērns. Vienkārši tāda biju. Sabiedrībā tolaik tiešām šādu bļaujošu un skraidošu bērnu bija ļoti maz, bet tam ir savs skaidrojums - kad es augu, tie bija padomju laiki un, ja bērns nebija mierīgs un paklausīgs pēc dabas, viņam to ātri "iemācija" ar sišanas metodi. Tolaik bļaujošs bērns bija vecākiem kauns un viņi darīja visu iespējamo, lai tad, ja izgājuši sabiedrībā, bērns tur uzvestos maksimāli nemanāmi. Pat devās prom no kafūžiem un pasākumiem, ja bērnu savaldīt nebija iespējams. Vecāki, kuru bērni bija nevaldāmi kaut kādu slimību dēļ, vienmēr bērnu atstāja kaimiņiem vai vēl kādam, ja gribēja doties uz kādu sabiedrisku vietu, maksimums uz veikalu aizgāja ar to bērnu. Nepaklausīgs bērns bija vecāku lielākais kauns. Tie bija citi laiki, viss tiešām bija savādāk.
Mūsdienās nevaldāmu bērnu tiešām ir ļoti daudz un tas ir tikai un vienīgi slinko vecāku dēļ. Jā, ir bērni, kas ir hiperaktīvi ar visu ārsta diagnozi, bet, ņemot vērā to, cik daudz mazu mežonīšu ir redzams sabiedriskās vietās un to, kāda ir viņu vecāku attieksme pret šādu uzvedību (Lasīt - vienaldzīga), tad neticu es, ka visi tie bērni ir ar diagnozēm. Un viņu ir ļoti daudz. Es negribētu teikt, ka vairums ir tādi, jo ir ļoti daudz arī labi audzinātu bērnu, taču mežoņu ir tieši tik daudz, lai tie vairs neizskatītos pēc izņēmumiem, bet gan teju pēc normas. Bieži vien šo bērnu vecāki saka, ka viņu bērns ir hiperaktīvs, kaut gan tā nav - bērnam vienkārši ir uzmanības trūkums, ko viņš, neieguvis to no vecākiem, meklē, kur nu vien var. Tas ir tāpat, kā ar sliktu vielmaiņu vai platiem kauliem aizbildinās cilvēks, kam aizrāda par lieko svaru, kad viņš rij jau ceturto burgeru pēc kārtas.
597
