Ja darbiniekam ir izdevīgāks noteikts scenārijs, bet darba devējam no tā nekas nemainās, kāds tieši ir iemesls iegāzt darbinieku? Princips? Priekš kam?
Uzņēmumos, kuros bieži mainās darbinieki, DD bieži izmanto savas tiesības atteikt abpusējo, cerot, ka darbinieks paliks pie viņiem strādāt, vismaz līdz brīdim, kad atradīs citu ienākumu avotu. Daudzi nevar atļauties sēdēt tos mēnešus bez naudas, tādēļ paliek un strādā, paralēli meklējot citu darbavietu, DD tādejādi iegūst vismaz laiku vairāk, kā tās 30 dienas, lai atrastu un apmācītu jaunu darbinieku.
Ar šādu DD cilvēcīgi vienoties nebūs iespējams, atliek vien piedāvāt barteri, kas to tiešām padara par abpusēju vienošanos.
Ieteikumu uzrakstīšu, ja nu kādai citai tur strādājošai noder (Esmu ievērojusi, ka darba iespējas šajā uzņēmumā šeit tiek bieži apspriestas), jo klukstei ar šādu muti tas diez vai būs pa spēkam - lai panāktu vēlamo efektu, ir jārunā droši, nosvērti, bet ne lecīgi. Ir jāiet pie paša darba devēja (Visi tiešie priekšnieki, kas ir pa vidu, jāinformē, ka iet, bet tik un tā jāiet), jāpasaka, ka ir vēlme aiziet pēc abpusējas vienošanās, jo gribas jautājumu nokārtot mierīgi, likumi ir izstudēti un zināms, ka darba devējam šādas vienošanās parakstīšana neko nemaina. Tāpat vajag paskaidrot, ka šādu aiziešanu motivē veselības stāvoklis un, gadījumā, ja viņš šo neparakstīs, darbinieks paliks, lai nepaliktu bez finansējuma, taču, tajā pat laikā būs spiests regulāri ņemt slimības lapas, jo veselības stāvoklis vairs neatbilst darba prasībām, (Ākstoties ar neiešanu uz darbu vai slimības lapu vienkārši ņemšanu, nebrīdinot darba devēju, ka tas tiešām ir nepieciešams, var iedzīvoties tikai personīgās problēmās - ja kāds nākamais darba devējs pie šī painteresēsies, kas bija par iemeslu darba attiecību pārtraukšanai, šādi gājieni no kandidāta puses diez vai motivēs viņu pieņemt darbā.) tādēļ abpusēji izdevīgāk būtu darba attiecības pārtraukt uz abpusējas vienošanās pamata, atstrādājot tās 30 dienas, jo tas gan dotu darbiniekam iespēju pilnvērtīgi ārstēties, nevis apārstēties un skriet atkal pastrādāt līdz nākamajai lapai, gan darba devējam nebūtu jāapmaksā regulāras slimības lapas.
Ja šo pasniedz mierīgi un nosvērti, nevaru iedomāties, kādam savstarpējam konfliktam būtu jābūt starp darba devēju un darbinieku, lai darba devējs labprātāk apmaksātu lapas, ka tikai nelaist prom. Protams, ar tādas klukstes, kā autore, muti, šo nokārtot diplomātiski, varētu būt problēmas. Ja par tik vienkāršu tēmu aizsvilās, arī darba devēja kabinetā cirku sataisīs un rezultātā tiešām darba devējs pieprasīs arodārsta izziņu par darba nespēju (Kuru nemaz tik viegli šodien vairs dabūt nevar, vispirms autorei būs veselai ārstu komisijai jāpierāda (Jā, jāpierāda, jo arodslimības pabalstu maksā VSAA, DD sedz tikai rehabilitācijas un ar to saistītos izdevumus), ka atbilsti attiecīgai slimībai (Autore var cerēt uz osteonekrozi tikai, bet arī tad jāpierāda, ka tā iegūta tieši veicot darba pienākumus), un vēl tiks pārbaudīts, cik ļoti vispār iespējams šādu slimību iegūt strādājot šādu te darbu), autore varēs skraidīt pa ārstiem, cenšoties to komisiju iziet (Uz sava rēķina. Tikai, ja komisijas slēdziens būs, ka tā tiešām ir arodslimība, DD būs spiests atmaksāt), turklāt, jāizdara tas 26 nedēļu laikā, citādi DD viņu būs tiesības atlaist ar visu to, ka slimības lapa (Šis ir noteikts darba likumā, tāpat šī informācija atrodama arī VSAA lapā).
Tādi, lūk, tie pīrādziņi.
475
