Eksistenciālais jautājums

kaut kas jau tur ir drošī vien, bet mans princips ir tāds, neteikt neko tādu ko man negribētu lai teiktu, Mēģinu to ievērot. dažreiz sanāk dažreiz ne, atkarīgs no situacijas.

Ir bijis, protams, ka dari kaut ko labu un nesaņem paldies (vai vel trakāk).. Tomēr viss tas jaukais, ko esmu sniegusi citiem tomēr pa lielam nācis atpakaļ ar uzviju

Tādiem cilvēkiem gribas vien pateikt-paši vainīgi!

Pateici, ka tik ļoti gribējās, tagad jūties labāk? Man prieks. Pārējo nemaz nekomentēšu.

Mēnesnīca
Viņš jau neteica, ka metas par glābēju. :D
Bet tas, ka nepateicība ir pasaules alga gan ir fakts. Normālu cilvēku nav tik daudz, un tie kuriem palīdzi bieži vien to vnk izmanto.
Un ja iesaistīta ir lielāka nauda, tad vispār čau. Var tikai pabrīnīties uz ko cilvēki ir spējīgi pāris tūkstošu dēļ, nerunājot jau par vairāk...

Varu iedot sava drauga mātes kontaktus - daudz ko dzirdēsi:-D

maksimāli palīdzot citiem un bieži vien ziedojot paša dzīvi citu labklājībai

Tādiem cilvēkiem gribas vien pateikt-paši vainīgi! Iznākumu esat tādu pelnījuši,metoties citiem par glābējiem.
Viens ir būt līdzās,kas cits jau risināt svešu dzīvi.

Neticu. Visu mūžu dzīvoju ar tīru sirdsapziņu, maksimāli palīdzot citiem un bieži vien ziedojot paša dzīvi citu labklājībai, bet man par to pretī pamatā tiek tikai sū...

do' pieci :D

Ticu tam visam. Esmu arī studējusi Budismu, cik nu vispār to var studēt.

Nedaru citiem to, ko negribu, lai nodara man.
Tāpat arī - ko sēsi, to pļausi.

Nē, neticu karmai. Bet ticu faktam, ka ar apšaubāmiem cilvēkiem parasti pēc pirmās apdedzināšanās nevienam vairs negribas draudzēties :D
Pati dzīvoju pēc principa, ka mana brīvība beidzas tur, kur sākas cita cilvēka brīvība. Nejaucos citu cilvēku lietās un cenšos pret visiem attiekties labvēlīgi. Ja pieviļ, tad izslēdzu no savas dzīves, cik nu iespējams.

Neticu karmai, bet patīk filozofija - dots devējam atdodas.. kā sauc, tā atskan utt.
Ja cilvēks ir nepatīkams pret pārējiem , tad pastāv mazāka iespēja, ka vins no citiem saņems palīdzīgu roku grūtībās.. manuprāt

Pievienoos Arietai -

Nekādus karmas punktus nevācu, bet jā, dzīvoju tā, lai pati sev patiktu

Maini filozofiju uz: Manā gadījumā tas ir ''zinu, cik daudz draņķiem dzīvē cauri gājis esmu pats, tāpēc maksimāli tos cenšos izraisīt citiem

KAĶIS Manā gadījumā tas ir ''zinu, cik daudz draņķiem dzīvē cauri gājis esmu pats, tāpēc maksimāli tos cenšos novērst citiem'' apmēram. Piekrītu Tev.

Rūū

bieži vien ziedojot paša dzīvi citu labklājībai

parasti ja cilvēki sava, ka "ziedo paša dzīvi citiem", tad tas nav to pareizo motīvu vadīts. pieņemu, ka var būt izņēmumi un tiešām nezinu, kā ir Tavā gadījumā. tas vairāk diskusijai, ka ir vērts par to padomāt. es nenoliegšu, ka pašai šad tad sanāk ko labu izdarīt un tad jūtos - o,cik jauki, kāda es laba :D protams, ne tik vienkārši, bet dziļā motivācija. un saprotu, ka tas nav īsti tas labais darbs. protams, tas ir labi darīt labu, BET arī dziļais apakšmotīvs paša dzīves iznākumiem ir svarīgs. jo kā jau teicu, tas sasaucas ar mātēm, kas saka - es bērniem visu dzīvi ziedoju un viņi man tā...

Tieši kur ir minēts, ka es rīkojos egoistisku mērķu vadīts? Sapratu Tava komentāra domu, bet šajā gadījumā mazlietiņ nevietā.

Rūū
labais, kas dara labo egoistisku iemeslu dēļ, nemaz nav tik labs..
tāpat mātes, kas saka - es visu savu dzīvi esmu ziedojusi bērnu dēļ..
vispār labais būtu jādara tikai tāpēc, lai otram ir labi, nevis tāpēc, lai par to saņemtu pateicību vai lai pats justos labāk, ka esi jau tik labs, vai tāpēc, lai karma būtu laba vai citu iemeslu dēļ...
par to ir vērts padomāt, bet tā ir ļooti gara tēma..

Neticu. Visu mūžu dzīvoju ar tīru sirdsapziņu, maksimāli palīdzot citiem un bieži vien ziedojot paša dzīvi citu labklājībai, bet man par to pretī pamatā tiek tikai sū... :D

Gribētos pat ticēt , bet nē, neticu.