Par ko varētu liecināt, ja kāds kādu visu laiku cenšas pataisīt par muļķi? Pirms veidot diskusiju es no labas sirds apdomāju, vai nepārspīlēju, bet sausi fakti liecina, ka nē... Runa ir par mana vīrieša māti un viņas izvēlēm, kurās viņa parasti cenšas iesaistīt arī mūs.
Jau pēc pirmajām pāris reizēm, kad viņa kaut ko izvēlējās un jautāja man, kā man patiktu, pēc tam izsmejot manu izvēli, es sapratu, ka nav vērts reaģēt un vispār iesaistītes... Mīļā miera un sāpju ietaupīšanas labad vienkārši jāizliekas par beigtu. Ko tagad arī darīšu. Bet par visu no sākuma...
Nemāku izvēlēties neko no pārtikas produktiem, atnesīsi to cukuru, būs vajadzējis citu, atnesīsi Rīgas pienu - vai tad Rankas piena nebija... Prasīs atnest pastēti... Prasīšu - ko vēl? (lai nodrošinātu to, ka šoreiz izdaru pa prātam) Atbildēs, nē, neko. Pēc tam ar aizvainotu seju teiks - maizi neatnesi? Manis taisītais ēdiens ir "skājš" vai kāds tur (un te viņai patīk izmantot īpaši jocīgākus vārdus). Tai pat laikā izēd divas porcijas no tā neēdamā ēdiena...
Tagad viņa sev taisa remontu. Prasīja man kādā krāsā sienas krāsot, es savējam pateicu, neceri, es tur neiešu, lai atkal par mani ņirgājas... Mani tomēr pierunāja un aiz cieņas - aizgāju. Vajag taču palīdzēt... Nu un tur bija viņa un krāsotāju bariņš. Es - stāvēju kā centrālā persona. Man iedeva izšķirstīt katalogu. No visas sirds ieteicu, manuprāt, labāko krāsu. Ziniet, ko atbildēja - pasmējās un teica - bet būs šitā krāsa, uz ko smējās arī visi meistari, kas tur stāvēja un teica - nu jūs esat varena, jums pieder pēdējais vārds... Ar asaru kamolu aizgāju.
Vakar sūtīja mūs pēc aizkariem. Kad atnesām ar dobjiem smiekliem (man liekas pat šausmu filmās smejas jaukāk) smējās un prasīja vai es izvēlējos, kad viņas pašas dēls neizturēja un teica, kas viņai nepatīk, uzreiz sākās uķipuķi...
Es nesaprotu, ko no manis grib. Ja pat man būtu pasaulē sliktākā gaume, jebkurš normāls cilvēks to zinādams manu padomu otrreiz neprasītu... Prasa, lai ņirgātos? (t):'-(
437
