Nu konkrētais saraksts tomēr jāskatās kontekstā - Selindžers ir daļa amerikāņu kultūras, viņiem droši vien nepatiktu "Kadrija" (tā gan ir igauņu rakstnieces, bet pirmā, kas nāk prātā par pieaugšanas tēmu šajos platuma grādos). Esmu lasījusi visas latviski tulkotās, man jau liekas adekvāts saraksts.
Skolas laikā vispār man ļoti patika literatūras saraksti, ko deva, bet mums gan tie bija "ieteicamie", pārsvarā sastāvēja no darbiem, ko aplūkoja vēlāk stundu laikā. Lieteratūra viennozīmīgi vienmēr bija mans mīļākais mācību priekšmets. Esmu dīvaina, bet man ļoti patīk lasīt lugas un jā, man patika gan Raiņa, gan Aspazijas lugas (Aspazijai vispār tādi meksikāņu seriālu pavērsieni ar samainītiem bērniem utml. mazāk zināmās lugās). Patika "Dvēseļu putenis", "Bille", "1984", "Zemdegas", "Sola", Blaumanis, "Vilkaču mantiniece", "Vēja ziedi", "Ugunszīme" un gan jau, ka vēl citas. Nepatika - dzeja kā tāda (pavisam mazai gan patika bērnu dzeja) un līdz ar to dzejas analīze - lai gan sekmes arī tur man bija teicamas. "Straumēni" mani ļoti garlaikoja - it kā proza, bet nu gluži kā dzeja, nekas nenotiek. Kā šokējošu atceros "Viļņas pokera" fragmentu, ko bija jālasa - likās kaut kas nereāli riebīgs un stulbs.
Es pati sastādītu "garlaicīgu" sarkstu, jo caur tiem izlasa to, ko citādi pats neizvēlēsies. Bada spēles, Hariju Poteru vai Grega dienasgrāmatu vairums cilvēku izlasa labprātīgi. Ja lasītvēlmes stimulēšanai tad foršāka sistēma liekas nevis saraksts, bet konkrēts skaits grāmatu, ko bērns izvēlas pilnīgi brīvi savai gaumei atbilstoši (man radubērns stāstīja, ka viņa pirmajā klasē tā ir, ka katru mēnesi, papildus tam, ko lasa kopā ar klasi, jāpastāsta par vismaz 1 izlasītu grāmatu, un tad nu viņš stāsta par Gregu, Zombiju medniekiem utml literatūras šerdeviem, kurus pats lasa ar prieku).