Darbošanās ar bērniem! Toreiz un tagad.

Visqm jābūt līdzsvarā-savs laiks vienatnei, savs-vienaudžiem, savs-vecākiem. Ja nav līdzsvara, rodas problēmas.

Bišku jau ir atšķirība - 2 vai 6 gadi. Sešos gados būtu mazliet spocīgi, ja mamma neļautu bērnam darīt savas lietas un visu laiku mītu uz papēžiem. :D

Man loti patika mana beerniiba !Tiesi varbuut taapeec,ka mammas nebija visu laiku klaat!Zinu,ka izklausaas diivaini,bet mums ar braali un muusu draudzeni-toreiz kaadi 5 -6 gadini loti patika muusu nodarbosanas daarzaa bez vecaaku uzraudziibas!Atceros, mamma paskatiijaas kaadreiz pa logu,draudzenes mamma arii,bet nebija taa,ka visu laiku bez paartraukuma blakus kaut ko komentee,aizraada,stasta ,skaidro utt .Atceros ,ka mazaa draudzeniite bija vienu gadu vecaaka par mums,labi lasija jau tajos 5 gados,loti apdaavinaata meiteniite-mums vina bija iistais speelu draugs,jo bija pilna ar fantaazijaam.Taa bija ta draudzene,kura vienmeer apgalvoja ka ceelusies no Napaleona!:-D
Man jau negribaas kritizeet tos tagadeejos ,jaunos vecaakus,bet liekaas ir divas galeejiibas-vieni neskataas vispaar savus beernus,aizbildinaas,ka nav laika uttOtrie atkal ir apseesti-nelaiz nevienu soli prom no sevis-beeniem nav savas briiviibas gandriiz nemaz....
Es daarzinaa saaku iet loti veelu-iisi pirms skolas un man loti patika ,ka bija atkal iespeeja speeleeties,dziivoties ar saviem vienaudziem.
Nevienu dienu nenozeeloju ,ka mani beerni arii gaajusi daarzinaa-no 3gadiniem.Abiem loti patika.Skolaa bija loti sabiedriski puikas,neciiksteeja peec mammas ...Loti aatri kluva patstaaviigi,par ko tagad loti riecaajos.

ayse, tādus bērnus gan es nezinu, bet pieņemu, ka tur pie vainas ir tieši "nedarbošanās" nevis darbošanās. :)

piparene, paldies, pateicoties šim jautājumam, tagad zinu, ka nedzīvoju mazpilsētā (man gan visas pilsētas ārpus Rīgas šķiet mazas). Tas gan nemaina būtību, ka bērniem jābūt pieskatītiem līdz 7g vecumam!

Ahh, bērnība... (l) Atceros to kā skaistu laiku, jo parasti jau tieši tās jaukākās atmiņas gribas saglabāt atmiņā un sirdī. Esmu 90-to gadu bērns. Jau bērnībā biju izteikta vienpate - ar citiem bērniem nespēlējos, ja neskaita starpbrīžus skolā. Laiku pavadīju rotaļājoties savā nodabā, taču par spīti tam, atvēru sev tādu pasaku pasauli, kādu tagad pat izfantazēt nespētu. Maza būdama jau rakstīju stāstus, daudz zīmēju, spēju ar iztēles palīdzību istabu piepildīt pilnu ar cilvēkiem - neskatoties uz to, ka rotaļājos viena, manā iztēlē apkārt bija dažādi tēli un personāži. Aizrāvos ar dažādu filmu skatīšanos un kā tagad atceros ar kādu satraukumu sirdī gaidīju vakarus, kad pa LTV1 pārraidīja latviešu kino klasiku - kopā ar vecmāmiņu skatījos "Ezera Sonāti", "Teātri" u.c. lieliskas filmas. Mājās lasīju no vecmāmiņas krājumiem izraktas grāmatas par teātri, bet manas bērnības skaņas ir Imanta Kalniņa mūzika. Joprojām atceros to, kāda bija mana vilšanās, kad, jau tīne būdama, sarunās ar vienaudžiem atklāju, ka reti kurš zina kaut ko par teātri, kino vai latviešu mūziku. Tad sapratu, ka saviem bērniem, ja man tādi tomēr reiz būs, vēlēšos jau no mazotnes parādīt izcilas filmas, iepazīstināt ar labu mūziku. Ļaut laiku pavadīt ne tikai ar draugiem, bet arī vieniem, cenšoties parādīt to, ka arī vienatnē cilvēks var justies pašpietiekams. Protams, laiki mainās. Tas, kas bija aktuāls manā bērnībā vairs nav aktuāls mūsdienu bērniem, tomēr mani nereti, skatoties uz sev zināmu cilvēku atvasēm, nepamet sajūta, ka kaut kādā ziņā mūsdienās bērnu audzināšana ir aizgājusi citā līmenī, bet ne man spriest - tas ir labi vai ne. Katram sava bērna audzināšana liksies pareizākā un labākā.
Bet par diskusiju paldies - pagremdējos skaistās atmiņās. :)

Musdienu bernu problema - nemak speleties, visu laiku ir jasaka prieksa 'ko varetu padarit' un ka speleties.
Man berniba nesekoja lidzi, vecaki stradaja, mums bija atbildibas sajuta. Vecakie berni/masas/brali pieskatija mazos. Visi atri skreja, speleja speles, neviens neciksteja. Vareja bernam iedot plastalinu un vins pats zinaja, ka jaizdoma kaa ar to speleties.

Zin kā tur ir ar to laiku, ko vecāki velta saviem bērniem? Nav noteikta laika perioda, jo, piemēram, mamma dēlam katru dienu veltīs 2 h no sava brīvā laika - ja viņa to neizdarīs kaut pāris reizes, viņu mocīs vainas apziņa, ka nav dēlam pinterest bērnība, savukārt pastāv iespēja, ka dēlam šīs uzmanības būs par daudz un viņš sāks izvairīties no mātes. Manuprāt, galvenais ir, lai abas puses (bērns un vecāki) būtu apmierināti. Ja bērns gribēs, lai viņu uzklausa, tad vecākiem tam būtu jāatvēl laiks, bet nevajag jau vazāties mazajam līdzi 24/7. Jāļauj arī viņam pašam adaptēties savu vienaudžu vidē, meklēt ceļus veiksmīgākai komunikācijai, kā arī ir jāļauj kļūdīties un paraudāt, lai pēc tam izdarītu secinājumus par to, kas bija tas visneveiksmīgākais. Un tas ir tikai normāli, ka bērnam ir savas intereses, vecākiem - savas. Protams, ir vecāki, kuri, atnākot mājās, vien apsēžas pie TV ar ēdienu un viss, bet viss ir līdzsvarā, jo ir arī tādi ļoti forši piemēri, kur gan atpūsties māk, gan arī veltīt laiku bērniem.
Neesmu gluži PSRS laika bērns, vairāk 21. gs. paša sākuma bērns, tāpēc lasīt citu meiteņu atmiņas par to, kāds bija tas laiks, šķiet ļoti interesanti. Varbūt, ja situācija ģimenē būtu pozitīvāka, arī mana bērnība būtu jaukāka, tomēr man tāpat tas šķiet jauks laiks. Un arī tad vecāki (precīzāk mamma, jo tēvs kā jēdziens man eksistēja tikai filmās un nostāstos) strādāja ļoti daudz, kā rezultātā varbūt neatlika pietiekami daudz laika, ko veltīt man, bet šo es esmu jau sapratusi, pieņēmusi un piedevusi. Teātri, cirks (šī bija mūsu vismīļākā vieta!(l)), braucieni uz jūru, kā arī braucieni ciemos, peldēšanās... Tas viss bija ļoti skaisti. Tāpēc nevaru sūdzēties par to, ka bija slikti. Nebija! Ja mamma pieļāva kādu kļūdu, piemēram, man ļoti pietrūka iedrošinājuma darīt lietas, iet cilvēkos, nebaidīties, tad šo pieredzi es tveru kā mācību, lai būtu laba lielā māsa un mamma nākotnē.
Mums mājās jau trīs gadus dzīvo mazs cilvēkbērns, kuram, jā, mēdz nesanākt veltīt tik daudz uzmanības, cik gribētos, bet tomēr atrodam laiku gan, lai iemācītos latviešu alfabētu, gan, lai dotos barot pīles, gan rotaļlaukumiem, gan kūku ēšanai, gan multfilmām, gan.. Visam, ko mazā sirds kāro! Ir tikai jāmāk plānot savs laiks. Un prioritātes. :-)

Salomē
nē, mēs ar meitenēm ejam privāti pie viņas, un tas kurss ir ļoti, ļoti interesants.

Bet vai tā mūsdienu piesardzība nav drusku lieka? Ja tā ir mazpilsēta, kāpēcvisu dienu nevarētu lēkāt tās klasītes vai tupēt kokos?

Ja vecāki atlicina kaut vienu stundu nedēļā, kas pilnīgi pieder bērnam un vecākam, tas jau ir pietiekami.

Saprātīgā vecumā jau var staigāt pat ja likums saka ko citu, bet 5 gadi nav pietiekoši saprātīgs vecums.... Dumie vecāki. Man jau šeit arī vecāki likumus rupji pārkāpj. Uz parku regulāri nāk māsa un brālis, 7-8 gadus veci, atbilstosi likumam vini bez pieaugušo uzraudzības nedrīkst vieni staigāt apkārt, pat vieni majas nedrīkst palikt. Bet vini ir saprātīga vecumā tāpēc neziņoju. Tas vienkārši nav tā vērts lai viņus no ģimenes ņemtu ārā, šeit par jebkuru nieku bernu var no ģimenes izņemt.

Zini, ja es ziņotu par visiem pārkāpumiem, kurus nākas novērot... te regulāri bērni vieni paši staigā apkārt - uz laukumiņiem, pie upes, uz veikalu. Nevienu, izņemot mani, tas nesatrauc. :-|
Laiku pa laikam es kādam aizrādu / vēršu uzmanību uz to, kas rakstīts likumos... par nesavākšanu aiz suņiem, smēķēšanu bērnu tuvumā u.tml... pēc tam pašai bail iet mājās vienai. :-D Un nedzīvoju nekādā kriminālā rajonā, normālā pilsētā it kā.

Vispār, šis man atgādina TM nesen publicēto materiālu par izturēšanos pret bērniem, pārceļoties uz dzīvi ārvalstīs... versija par Latviju arī ļoti, ļoti noderētu, jo šķiet, ka cilvēki vienkārši NEZINA, ka tā nedrīkst!

Vājprāts. Ziņo sociālajam dienestam/policijai vai kam nu tur Latvijā jāziņo par nepieskatitiem berniem. Atnāks, pakratīs ar pirkstu mātei, varbūt šai kaut kas pieleks.

Viena staigā. :-/ Satikām bērnu laukumiņā blakus mājām, mammas nekur nav.. pajautāju, vai mamma ļauj būt ārā vienai, teica, ka jā, tepat tuvumā ļaujot staigāt, jo te viņas bērnudārzs un ome turpat dzīvojot... Vakar gājām ar suni pastaigā, viņa uzreiz nāk līdzi. Nevaru jau teikt, lai nenāk, bet nav ne jausmas, vai viņa vispār drīkst kaut kur tā staigāt (no likuma viedokļa, protams, ka nedrīkst, bet vai vecāki to vispār zina... nav ne jausmas).
Jāpiebilst, ka te dzīvojam vien mēnesi, tāpēc neko daudz par kaimiņiem un viņu bērnu audzināšanas /pieskatīšanas paradumiem nezinu.

Salomé, kā tas ir staigā apkārt? Kur, ar ko?

Jus kaut ko teiktu 5 gadiga berna mammai, kuras berns cauram dienam staiga apkart? Man gribas ar vinu parunat, bet negribu sabojat attiecibas ar kaiminiem. :-| Skiet, ka sabojatos noteikti, lai vai cik toleranta un iejutiga es censtos but.

Jā, es tik tiešām, šķiet, vairs nemāku paskaidrot savu domu... :-/ Problēma arī tajā, ka latviski ir relatīvi maz literatūras par bērnu emocionālo audzināšanu un piesaistes veidošanu (ja kāda zina labu grāmatu, būšu pateicīga). Vismaz es visu las angliski un latviskot savas domas, izrādās, nebūt nav viegli.

Piparene, Tu Māmiņu klubā ej? Zinu vienu mammu, kas tur iet, šķiet, ka tāds pats nosaukums bija. Viņai patīk. Man nav tam īsti laika (nezinu, kā viņai ir, tiesa), tāpēc es pa naktīm ar grāmatām. :)

Vispār interesanti, ka vairākumam vārdu salikums "darboties ar bērnu" aprobežojas ar plastilīna lipināšanu, rātni sēžot pie galda. :D Manā izpratnē "darboties" nav spēlēties bērna vietā vai spēlēt jeb ko kopā.. tā ir intereses radīšana/ievirzīšana, darbību-seku izpratne, emociju identifikācija, saskarsme kā tāda... (t)

Par tehnoloģijām - atzīstu, ka arī pati agrāk ar to grēkoju, īpaši, braucot ar auto. Ērtāk ir iedot planšeti nevis izdomāt aktivitātes garajam ceļam. Vairs negrēkoju, jo šķiet, ka no multfilmām/aplikācijām nav itin nekāda labuma. Un piekrītu komentāram, ka paši vecāki caurām dienām ir datoros un telefonos, bērni taču ir mūsu spogulis...

Un vēl - par tiem nepieskatītajiem bērniem... es tādus redzu joprojām, lai gan tas nemaz nav likumīgi. Mūsu mazpilsētā regulāri bērni paši par sevi staigā ārā (un, jā, spēlē gan klasītes, gan krāso asfaltu ar krītiņiem, sēž kokos utt.). Nezinu, kur ir vecāki un ko viņi dara. :-(

Nopublicēja vietā bija domāts nepublicēja. Toreiz cilvēki dzīvoja rozā poniju zemē, kur visi čakli strādā un ir laimīgi.

Nu jau jūs te purpat kā vecas babuļas.
Mūsu vecmammām sava bērnība (ar akmeņiem, zāli rotaļlietu vietā), vecākiem-sava (ar nelielu skaitu vienkāršām rotaļlietām), jums sava (ar bārbijām, videospēlēm), mūsdienu bērniem-sava (ar datoriem, planšetēm). Bija gan agrākos laikos bērni, kas negāja ārā spēlēties, gan tagad. Es personīgi ielās redzu ļoti daudz bērnu, kas skrien, spēlējas, brauc ar velosipēdiem, skrituļslidām, utt. Ja visu dienu sēžat birojā pie datora un nākat mājas 18:00, tad vairums bērnu sēž mājās pie vakariņu galda ar vecākiem, ctāpēc ielas tukšākas.
Attiecībā uz drošību-toreiz ziņās nopublicēja visus nelaimes gadījumus PSRS laikos. Bērni pazuda, traumējās un nositās daudz vairāk nekā mūsdienās. Papētiet statistiku!

Man liekas, ka visa tā Pinterest style ņemšanās ar bērnu ir domāta mazākiem bērniem nekā meitenes te runā. Nu, piemēram kādi 1-4 gadi. Jo tādus parasti vienus pašus pagalmā nelaiž. Un šo laiku mēs slikti atceramies vai neatceramies vispār, kaut gan tas ir nozīmīgs laiks, kas veido mūsu personības. No tā es atceros, ka mēs ar brāli daudz zīmējām, kaut ko ķimerējāmies, ko mamma/tētis/vecmāmiņa bija ierādījuši. Bērnudārzā negājām, jo vecmāmiņa bija agrākā pensijā. Gājām pāris reizes nedēļā uz estētikas skoliņu. Atceros, ka vecmāmiņa daudz atbildēja uz maniem jautājumiem, lasīja pasakas, runājāmies par dzīvi. BET daudz kas pietrūka emocionālo attiecību veidošanas ziņā. Un to es tikai tagad ar savu pieaugušā cilvēka prātu saprotu. Man ir tuvas attiecības ar mammu un vecmāmiņu, bet tas arī lielā mērā atkarīgs no manis, no tā kāda es esmu.

Ar savu meitu (un varbūt kādreiz viņas brāļiem/māsām) gribu veidot tādas attiecības, ka darbojamies gan kopā, gan viņi paši par sevi. Veidot ģimenes tradīcijas un dažādi pavadīt kopīgo brīvo laiku - ekskursijas, laivu braucieni, kultūras pasākumi utt. Piestrādāt pie tā, kas pašai bērnībā pietrūka.

Par planšetēm, datoriem, gribu redzēt, kā nedosiet planšeti vai datoru bērnam, kamēr citi viņa vienaudži pie tādām tiek. Cits jautājums par samērību, domāju, ka liela daļa vecāku to tomēr kontrolē. Un paši vecāki ari sēž telefonos, planšetēs, aizejiet uz kafejnīcu, ieejiet instagram, facebook, tāds laikmets, tu nevari liegt bērnam tehnoloģijas, kuras pats viņa degungalā izmanto. Jāpieņem laiks, bērni arī ir "normāli" tagad, katru vakaru redzu, ka bērni sporta laukumā spēlē bumbu, brauc ar velosipēdu, ņemās savā sulā, es redzu tikpat normālus bērnus! :-)

Es veljoprojam esmu par vecajiem laikiem. Berniba man bija laba,jaa arii tiku izlaista pagalma speleties un vakara tikai nacu majas. Musdienas visi tik sacensas kuran bus stiligak sapuceti berni,kuram krutakas mantas,kam plansete utt. Sez visu dienu plansetes. Taapat neatbalstu to paarlieku lielo beernu ukinaasanu. Nedo dievs iedos pa dupsi vai ko skarbaku pateiks. Visa berna garigais stavoklis bus pa pieskari. Nu nevajag parspilet.