Darbošanās ar bērniem! Toreiz un tagad.

ievēroju, cik ļoti bērni ir atdalīti no vecākiem - pieaugušie guļ smiltiņās vai cep šašlikus kāpās (uj, cik daudz! ) un bērni paši par sevi - skraida apkārt, ārdās pa ūdeni, bļaustās...

Bērnība politiskos aspektus neņem vērā...

Jo bērni vienkārši nemāk draudzēties, nemāk sarunāties viens ar otru. Viņi var stāvēt viens otram blakus un nezināt,ko darīt.

Nelasīju visu visu diskusiju, bet, manuprāt, bērniem ir nepieciešama patstāvība, es vēlētos, lai mans bērns prot arī pavadīt laiku ar sevi un veidot kontaktu ar saviem vienaudžiem, nevis katru vakaru vai brīvdienas brauktu izbraukumos ar saviem vecākiem.

Man gan skiet, ka PSRS un ari 90tie ir bijis loti smags laiks bernu un gimenes, ka vertibas, attistibai. PSRS laika vispar bija normali gan iekaustit, gan kliegt, gan apsaukat. Par kadu integretu sabiedribu var but runa? Un teva loma gimene?

Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām,

Man gan skiet, ka PSRS un ari 90tie ir bijis loti smags laiks bernu un gimenes, ka vertibas, attistibai. PSRS laika vispar bija normali gan iekaustit, gan kliegt, gan apsaukat. Par kadu integretu sabiedribu var but runa? Un teva loma gimene?

Par tehnologijam - manuprat, ir nedaudz divkosigi parmest berniem aizrausanos ar telefoniem un plansetem, ja pasi vecaki ir tam piemers.

Tad arī bija skaidrs, kas ir ģimene. Laulāts pāris un bērns/bērni. Tagad ģimenes jēdziens ir tā pielāgots katra paša izpratnei, ka tas var būt pilnīgi jebkas, precēti cilvēki, draugs ar draudzeni, gultas biedri, mūžīgi saderināto statusā esošie ar bērniem. Manuprāt, diezgan smags laiks ģimenes vērtībām ir tieši šodien.