Darbošanās ar bērniem! Toreiz un tagad.

Ahh, bērnība... (l) Atceros to kā skaistu laiku, jo parasti jau tieši tās jaukākās atmiņas gribas saglabāt atmiņā un sirdī. Esmu 90-to gadu bērns. Jau bērnībā biju izteikta vienpate - ar citiem bērniem nespēlējos, ja neskaita starpbrīžus skolā. Laiku pavadīju rotaļājoties savā nodabā, taču par spīti tam, atvēru sev tādu pasaku pasauli, kādu tagad pat izfantazēt nespētu. Maza būdama jau rakstīju stāstus, daudz zīmēju, spēju ar iztēles palīdzību istabu piepildīt pilnu ar cilvēkiem - neskatoties uz to, ka rotaļājos viena, manā iztēlē apkārt bija dažādi tēli un personāži. Aizrāvos ar dažādu filmu skatīšanos un kā tagad atceros ar kādu satraukumu sirdī gaidīju vakarus, kad pa LTV1 pārraidīja latviešu kino klasiku - kopā ar vecmāmiņu skatījos "Ezera Sonāti", "Teātri" u.c. lieliskas filmas. Mājās lasīju no vecmāmiņas krājumiem izraktas grāmatas par teātri, bet manas bērnības skaņas ir Imanta Kalniņa mūzika. Joprojām atceros to, kāda bija mana vilšanās, kad, jau tīne būdama, sarunās ar vienaudžiem atklāju, ka reti kurš zina kaut ko par teātri, kino vai latviešu mūziku. Tad sapratu, ka saviem bērniem, ja man tādi tomēr reiz būs, vēlēšos jau no mazotnes parādīt izcilas filmas, iepazīstināt ar labu mūziku. Ļaut laiku pavadīt ne tikai ar draugiem, bet arī vieniem, cenšoties parādīt to, ka arī vienatnē cilvēks var justies pašpietiekams. Protams, laiki mainās. Tas, kas bija aktuāls manā bērnībā vairs nav aktuāls mūsdienu bērniem, tomēr mani nereti, skatoties uz sev zināmu cilvēku atvasēm, nepamet sajūta, ka kaut kādā ziņā mūsdienās bērnu audzināšana ir aizgājusi citā līmenī, bet ne man spriest - tas ir labi vai ne. Katram sava bērna audzināšana liksies pareizākā un labākā.
Bet par diskusiju paldies - pagremdējos skaistās atmiņās. :)

ayse, tādus bērnus gan es nezinu, bet pieņemu, ka tur pie vainas ir tieši "nedarbošanās" nevis darbošanās. :)

piparene, paldies, pateicoties šim jautājumam, tagad zinu, ka nedzīvoju mazpilsētā (man gan visas pilsētas ārpus Rīgas šķiet mazas). Tas gan nemaina būtību, ka bērniem jābūt pieskatītiem līdz 7g vecumam!

Man loti patika mana beerniiba !Tiesi varbuut taapeec,ka mammas nebija visu laiku klaat!Zinu,ka izklausaas diivaini,bet mums ar braali un muusu draudzeni-toreiz kaadi 5 -6 gadini loti patika muusu nodarbosanas daarzaa bez vecaaku uzraudziibas!Atceros, mamma paskatiijaas kaadreiz pa logu,draudzenes mamma arii,bet nebija taa,ka visu laiku bez paartraukuma blakus kaut ko komentee,aizraada,stasta ,skaidro utt .Atceros ,ka mazaa draudzeniite bija vienu gadu vecaaka par mums,labi lasija jau tajos 5 gados,loti apdaavinaata meiteniite-mums vina bija iistais speelu draugs,jo bija pilna ar fantaazijaam.Taa bija ta draudzene,kura vienmeer apgalvoja ka ceelusies no Napaleona!:-D
Man jau negribaas kritizeet tos tagadeejos ,jaunos vecaakus,bet liekaas ir divas galeejiibas-vieni neskataas vispaar savus beernus,aizbildinaas,ka nav laika uttOtrie atkal ir apseesti-nelaiz nevienu soli prom no sevis-beeniem nav savas briiviibas gandriiz nemaz....
Es daarzinaa saaku iet loti veelu-iisi pirms skolas un man loti patika ,ka bija atkal iespeeja speeleeties,dziivoties ar saviem vienaudziem.
Nevienu dienu nenozeeloju ,ka mani beerni arii gaajusi daarzinaa-no 3gadiniem.Abiem loti patika.Skolaa bija loti sabiedriski puikas,neciiksteeja peec mammas ...Loti aatri kluva patstaaviigi,par ko tagad loti riecaajos.

Bišku jau ir atšķirība - 2 vai 6 gadi. Sešos gados būtu mazliet spocīgi, ja mamma neļautu bērnam darīt savas lietas un visu laiku mītu uz papēžiem. :D

Visqm jābūt līdzsvarā-savs laiks vienatnei, savs-vienaudžiem, savs-vecākiem. Ja nav līdzsvara, rodas problēmas.