Pirmais un vienīgias

"Kā jūs iedomājaties savu dzīvi tagad ja būtu palikušas kopā ar savu pirmo attiecību partneri?"

Pavisam nebūtu slikti, iespējams, pat būtu pat perfekti, ja vien viņš patiešām mainītos, kā vairākkārt bija/ir solījis. Ja nu tomēr ne, tad nebūtu katastrofāli, bet īsti laimīga varbūt es tomēr nebūtu.

Negribu iedomāties :D

Es iedomājos citu jautājumu :D

"Kā jūs iedomājaties savu dzīvi tagad ja būtu palikušas kopā ar savu pirmo attiecību partneri?" :-D

Mans pirmais.. likās, ka viņš būs īstais, bet ar laiku sāku saredzēt nepilnības utml. faktori lika man izsķirties no viņa.
Vismaz ar tagadējo viss ir jauki, lai arī kādām grūtībām nebūtu gājuši cauri.

Mans stāsts arī nav ar laimīgajām beigām(cerams varbūt būs)..
Sākām tikties,kad abiem bija 18. Bijām pirmie viens otram visur. Pēc pusotra gada sākām dzīvot kopā un tas bija burvīgākais laiks mūsu attiecībās.Visi no malas teica,ka esam tik saderīgi un tas kā uzvedamies esot viens ar otru kopā ir tā kā tam jābūt.. Bet šis prieks gan ātri pārgāja,jo mazliet pirms 3 gada cipara atzīmēšanas viņš pateica,ka vēlas pabūt ar citām,lai zinātu kā tas ir. Tas bija sāpīgi,bet otru cilvēku jau piesiet nevarēsi.. Tā kā līgums dzīvoklim beidzās tik ziemā,tad vēl pāris mēnešus nodzīvojām vienā dzīvoklī pirms izšķīrāmies pa visam. Pēc kāda mēneša kopš šķiršanās atkal sagājām kopā,bet arī šoreiz viņš saprata,ka bija par ātru.. Tagad neesam kādus pāris mēnešus runājuši un manī mīt tas mazais cerību stariņš,ka viņš pastaigājis apkārt atnāks atpakaļ.
Varbūt,ja kādai ir bijusi līdzīga situācija var padalīties ar komentāriem/idejām?

Mēs esam kopā kopš maniem 17 gadiem,nu jau 8to gadu. Ir gājis visādi, sākums bija grūts, tagad esam gadu precējušies un audzinām bērnu. Teikšu godīgi- neesmu 100% pārliecināta, ka nodzīvosim visu dzīvi kopā, lai gan šobrīd citu domu nav un savādāk arī negribētos.

Viens otram pirmie. Kopā ejam ceturto gadu. Un turpinam iet:-)
Un vispār liels prieks par šādu tematu, jo tas(jaunības mīlestība) likās kā retums,bet izrādās,ka ne:-)

Es nekad negribētu būt kopā ar savu pirmo un vienīgo čali. Un noteikti negribētu būt arī kādam pirmā un vienīgā. Neticu tādu attiecību ilgmūžībai.

Arī man ir šāds stāsts. Mēs ar mīļoto esam kopā jau kopš maniem 17 un vasarā svinēsim 7 gadadienu. Esam viens otram pirmie un varu atzīt, ka ar katru gadu iemīlu viņu arvien vairāk. (l)

Mums tā ir. Iepazināmies, kad man bija 15, viņam 16. Pēc neilga laika sākām draudzēties. Nu jau esam kopā nepilnus 7 gadus un audzinam meitiņu. Neko savādāku es nespēju iedomāties. Priecājos, ka bijām un esam viens otram pirmie un vienīgie it visā :)

Vispirms jaajautaa definiicija "nopietnam attiecibam". No kaada vecuma var buut nopietnas attieciibas, kaads ir minimaalais nopietnu attieciibu ilgums, kaadi veel blakusfaktori nosaka attieciibu "nopietnumu"?
Es nezinu vai variants " esam kopaa no 16 gadiem jau 4 gadus" skaitaas "nopietnas" attieciibas, shajaa vecumaa attieciibu nopietniiba ir ljoti relatiiva, svaarstiiga un vecaaku ietekmeejama tieshaa un netieshaa veidaa.

Sagājām kopā, kad man bija 17. Pēc diviem gadiem sākām kopā dzīvot. Vēl pēc pusotra gada pieteicās bērniņš (tas ir tagad) . Par kāzām gan nedomājam vēl. Bet pirmos 2,5 gadus mūsu attiecības bija kā ellē. Bija daudz šķiršanos, daudz strīdu. Tagad kaut kā viss ir līdzsvarā, nav vairs to kašķu, nav vairs to šķiršanos un liekas, ka ir viņš tas īstais un vienīgais! Bet dzīve jau var izspēlēt visādus jokus, tāpēc 100% droša nekad nebūšu!;-)

Visi man zināmie pāri, kuri bija viens otram pirmie vai kuri apprecējās un uztaisīja bērnu zem /ap 20 gadiem, agrāk vai vēlāk izšķīrās, tā kā tie "mēs esam viens otram pirmie, jau trīs gadus kopā, ticu, ka uz mūžu" šķiet kā fufelis. Divus pārus zinu, kas nodzīvoja līdz 40+ gadiem, vairāki kopīgie bērni, bet tad izšķīrās. Bet prieks, protams, ja kādam izdodas.

Es pati sev gribētu skaistu mīlestību, bet jau sen palaidu garām iespēju būt ar to pirmo un vienīgo. :D Arī apprecēties un ar bērniem nesteidzos pagaidām.

Nebus pozitivais, bet padalisos. Kopa bijam no maniem 16 lidz 27 gadiem, tatad gadus 11. Pa lielam mans scenarijs bija lidzigs sim
Es esmu no tām, kas pagriezās un izšķīrās. Bijām laulībā vien 2 gadus, kopā 8 gadus. Tas, ka izšķīrāmies nebūt nenozīmē, ka nebija patiesa mīlestība, bija un kā vēl bija! Bet mēs sagājāmies kopā, kad viņam bija 18, man 20, mēs paši vēl nezinājām, kas esam un ko vēlamies no dzīves, tāpēc nav brīnums, ka izaugām pretējos virzienos. Es joprojām šo cilvēku mīlu un mīlēšu visu dzīvi, viņš vienmēr būs daļa manas ģimenes, bet ne vairs kā vīrs vai vīrietis. Protams, ka varējām palikt kopā, jo nebija lielu iemeslu, lai izšķirtos (nekādas krāpšanas, strīdi u.tml), bet tomēr mēs nebijām tā līdz kaulam laimīgi. Lai arī bija ļoti ērti kopā, nenoliegšu, bet esmu laimīga, ka saņēmos visu savu drosmi, lai pieliktu punktu šim dzīves posmam un varētu lūkoties jaunos apvāršņos. Tāpēc mani nedaudz aizskar, kad saka - jā, jā, vieglāk jau izšķirties. Nē, tā nebūt nav. Citreiz vieglāk, daudz vieglāk, ir palikt kopā, bet tad iespējams nekad neatradīsi sevi. Bet dzīve taču tikai viena, kad tad, ja ne tagad?

Vīrs nav gluži pirmais puisis, pirms tam bija divi traki nenopietni čaļi un pāris mēnešus.
Vīru pazīstu 16 gadus, 13 no tiem esam kopā, 8 gadus precējušies, šķirties netaisamies, ir reizēm kašķi un citādi sīkumi...bet traki viens otru mīlam un patiesībā tagad pat liekas, ka mūsu attiecības atkal ienāk tās sajūtas kas bija tad, kad tikko sākām draudzēties (l)
Attiecības ir jākopj un abiem pie tām jāstrādā, nevar slinkot 8-)

manai draudzenei viņas puisis ir pirmais (nezinu, vai abpusēji, bet pieļauju, ka viņam arī pirms viņas nekas nopietns nebija, jo ir jaunāks mazliet un abi draudzējas jau 4 gadus) . ir šādi tādi kašķīši, bet viņai viņš super, prieks, kā viņš par viņu rūpējas. (l)

tā kā es ticu tādai mīlestībai.

Man pēc taviem vārdiem nebūs jauks stāsts. Bet gluži vienkārši tāpēc, ka man tāds stāsts neliekas jauks. Ja citam patīk - mani tas netraucē, bet man tas nestrādā. Pasaulē ir ļoti daudz jauku vīriešu un es neuzskatu, ka man būtu jālauž sevi, lai pieņemtu otru. Man nav problēmu izbeigt attiecības, ja ir lietas, kas mani neapmierina, manā skatījumā cilvēks pats nekad nemainīsies, ja vien pats to negribēs, tādēļ es neesmu no tām sievietēm, kas vīriešus pāraudzina pa savam. Es arī īsti nespēju saprast - manu pirmo attiecību laikā biju apmierināta, bet iepazīstot citus vīriešus, esmu sapratusi, cik attiecības var būt skaistas, šķiet, ka ar katru iepazīto puisi latiņš tiek pacelts ar vien augstāk, jo ar katrām attiecībām kļūst tikai labāk. :D Šobrīd esmu attiecībās jau gadu un pirmo reizi ir kaut kas nedaudz citādāks. Tāds patīkams vieglums un jauneklīgums, kas ir tieši tas, ko vienmēr esmu gribējusi. Kā arī nelielie mīnusi ir tik ļoti apslēpti, ka es pat bieži par tiem aizmirstu, tādēļ es ļaujos mirklim, izbaudu savu patreizējo partneri, bet dzīvē visādi var gadīties, cilvēki mainās un dzīves ceļi ir dažādi, tādēļ par to vai viņš ir mans īstais es varētu pastāstīt tikai pēc kādiem 50 gadiem.

Esmu kopā ar savu pirmo vīrieti. Sākām draudzēties, kad man bija 15 :)

Man šķiet, ka pa īstam mīl tikai vīrieši. Sievietes mīlestību pārsvarā vienmēr var isteikt naudā. Sievietes mīlestībai vienmēr ir nosacījumi, citreiz tie pat ir rakstiski - laulības, paraksti.

6 gadus esmu savās līdz šim vienīgajās attiecībās (jā, patikuši citi ir agrāk utt., bet attiecībās neesam bijuši), satikāmies, kad man bija tikko 17 gadi apritējuši (draugam 22), gājis ir visādi, bijuši strīdi un nesaskaņas, kuros, nenoliegšu, pie vainas ir bijis attiecību pieredzes trūkums, kad vēl nav skaidrs, kā risināt domstarpības un pieslīpēties otram cilvēkam, tāpat arī nekad negribētu mētāties ar skaļiem solījumiem, ka noteikti būsim kopā līdz mūža galam, jo mīlestība jau nav nekāds ledusskapis, kam nāk līdzi x gadu garantija-paļaujos uz to, ka kā būs lemts, tā būs un jebkurā gadījumā būs labi. Bet, neskatoties uz neskaitāmajiem strīdiem un brīžiem, kad šķitis, ka jāiet katram savu ceļu, esam spējuši atkal salabt un atjaunot to sajūtu, ka "IR, ir īstais!!" un jau pavisam drīz, pēc nepilniem 4 mēnešiem, viņš-mans pirmais un vienīgais-būs ne tikai mans labākais draugs un bērna tēvs, bet arī vīrs.