Pirmais un vienīgias

Visi man zināmie pāri, kuri bija viens otram pirmie vai kuri apprecējās un uztaisīja bērnu zem /ap 20 gadiem, agrāk vai vēlāk izšķīrās, tā kā tie "mēs esam viens otram pirmie, jau trīs gadus kopā, ticu, ka uz mūžu" šķiet kā fufelis. Divus pārus zinu, kas nodzīvoja līdz 40+ gadiem, vairāki kopīgie bērni, bet tad izšķīrās. Bet prieks, protams, ja kādam izdodas.

Es pati sev gribētu skaistu mīlestību, bet jau sen palaidu garām iespēju būt ar to pirmo un vienīgo. :D Arī apprecēties un ar bērniem nesteidzos pagaidām.

Sagājām kopā, kad man bija 17. Pēc diviem gadiem sākām kopā dzīvot. Vēl pēc pusotra gada pieteicās bērniņš (tas ir tagad) . Par kāzām gan nedomājam vēl. Bet pirmos 2,5 gadus mūsu attiecības bija kā ellē. Bija daudz šķiršanos, daudz strīdu. Tagad kaut kā viss ir līdzsvarā, nav vairs to kašķu, nav vairs to šķiršanos un liekas, ka ir viņš tas īstais un vienīgais! Bet dzīve jau var izspēlēt visādus jokus, tāpēc 100% droša nekad nebūšu!;-)

Vispirms jaajautaa definiicija "nopietnam attiecibam". No kaada vecuma var buut nopietnas attieciibas, kaads ir minimaalais nopietnu attieciibu ilgums, kaadi veel blakusfaktori nosaka attieciibu "nopietnumu"?
Es nezinu vai variants " esam kopaa no 16 gadiem jau 4 gadus" skaitaas "nopietnas" attieciibas, shajaa vecumaa attieciibu nopietniiba ir ljoti relatiiva, svaarstiiga un vecaaku ietekmeejama tieshaa un netieshaa veidaa.

Mums tā ir. Iepazināmies, kad man bija 15, viņam 16. Pēc neilga laika sākām draudzēties. Nu jau esam kopā nepilnus 7 gadus un audzinam meitiņu. Neko savādāku es nespēju iedomāties. Priecājos, ka bijām un esam viens otram pirmie un vienīgie it visā :)

Arī man ir šāds stāsts. Mēs ar mīļoto esam kopā jau kopš maniem 17 un vasarā svinēsim 7 gadadienu. Esam viens otram pirmie un varu atzīt, ka ar katru gadu iemīlu viņu arvien vairāk. (l)

Es nekad negribētu būt kopā ar savu pirmo un vienīgo čali. Un noteikti negribētu būt arī kādam pirmā un vienīgā. Neticu tādu attiecību ilgmūžībai.

Viens otram pirmie. Kopā ejam ceturto gadu. Un turpinam iet:-)
Un vispār liels prieks par šādu tematu, jo tas(jaunības mīlestība) likās kā retums,bet izrādās,ka ne:-)

Mēs esam kopā kopš maniem 17 gadiem,nu jau 8to gadu. Ir gājis visādi, sākums bija grūts, tagad esam gadu precējušies un audzinām bērnu. Teikšu godīgi- neesmu 100% pārliecināta, ka nodzīvosim visu dzīvi kopā, lai gan šobrīd citu domu nav un savādāk arī negribētos.

Mans stāsts arī nav ar laimīgajām beigām(cerams varbūt būs)..
Sākām tikties,kad abiem bija 18. Bijām pirmie viens otram visur. Pēc pusotra gada sākām dzīvot kopā un tas bija burvīgākais laiks mūsu attiecībās.Visi no malas teica,ka esam tik saderīgi un tas kā uzvedamies esot viens ar otru kopā ir tā kā tam jābūt.. Bet šis prieks gan ātri pārgāja,jo mazliet pirms 3 gada cipara atzīmēšanas viņš pateica,ka vēlas pabūt ar citām,lai zinātu kā tas ir. Tas bija sāpīgi,bet otru cilvēku jau piesiet nevarēsi.. Tā kā līgums dzīvoklim beidzās tik ziemā,tad vēl pāris mēnešus nodzīvojām vienā dzīvoklī pirms izšķīrāmies pa visam. Pēc kāda mēneša kopš šķiršanās atkal sagājām kopā,bet arī šoreiz viņš saprata,ka bija par ātru.. Tagad neesam kādus pāris mēnešus runājuši un manī mīt tas mazais cerību stariņš,ka viņš pastaigājis apkārt atnāks atpakaļ.
Varbūt,ja kādai ir bijusi līdzīga situācija var padalīties ar komentāriem/idejām?

Mans pirmais.. likās, ka viņš būs īstais, bet ar laiku sāku saredzēt nepilnības utml. faktori lika man izsķirties no viņa.
Vismaz ar tagadējo viss ir jauki, lai arī kādām grūtībām nebūtu gājuši cauri.

Es iedomājos citu jautājumu :D

"Kā jūs iedomājaties savu dzīvi tagad ja būtu palikušas kopā ar savu pirmo attiecību partneri?" :-D

Negribu iedomāties :D

"Kā jūs iedomājaties savu dzīvi tagad ja būtu palikušas kopā ar savu pirmo attiecību partneri?"

Pavisam nebūtu slikti, iespējams, pat būtu pat perfekti, ja vien viņš patiešām mainītos, kā vairākkārt bija/ir solījis. Ja nu tomēr ne, tad nebūtu katastrofāli, bet īsti laimīga varbūt es tomēr nebūtu.