Es neparakstītos dzīvot ar otrās puses ģimeni, lai cik jauki viņi nebūtu, kur nu vēl piecus (visticamāk, beigās tomēr sanāktu vairāk) gadus... Iepriekšējos komentāros viena meitene salīdzināja dzīvošanu pie otrās puses vecākiem ar dzīvošanu īrētā dzīvoklī - bet tās vispār nav salīdzināmas lietas! Pirmajā variantā tev gribot negribot nākas piemēroties citu cilvēku dzīves ritmam un paradumiem, turklāt, ja tā nav tava ģimene, tad tu vienmēr jūties samērā svešs, kā ciemiņš un tā, it kā tevi visu laiku vērtētu. Nafig.
Es neesmu kategoriska, bet ieteiktu tomēr padomāt par citu meiteņu teikto - puiša nauda šo piecu gadu laikā aizies viņa īpašumam, kamēr tavējā tiks apēsta un izlietota saimniecības precēs, no tās pēc pieciem gadiem nebūs palicis nekas paliekošs. Lai kā negribētos diktēt savus noteikumus vai izskatīties pēc alkatīgas aprēķinātājas, bet tev tomēr jādomā par savu nākotni un stabilitāti. Nevar paļauties uz to, ka attiecības būs mūžīgas. Ja jūs tajā krāšanas laikā izšķirsieties, tad sausais atlikums būs tāds, ka x gadus esi piecietusi neērtības, šaurību un privātās telpas trūkumu, lai tavs bijušais draugs varētu sev nopirkt māju. Bet tu tikmēr būsi atpakaļ tajā pašā punktā, kur esi tagad - bez sava īpašuma, bez iespējām pašai atļauties labu dzīvokli (ja šajā laikā tev nebūs ievērojami pieaugusi alga).
Un nemuļķo sevi, ka dzīvosi "labākos apstākļos". Tas vien, ka dzīvosi mājā, nevis dzīvoklī, nav nekādi labāki apstākļi.
333
