Cik bernus jus gribat? Jeb daudzbernu gimenes Latvijaa.

man uzreiz iecirtās acīs, kāda jums starpība grib Mad bērnus vai nē? grib pīpēt vai nē ? tas tak viņas ķermenis un viņas dzīve, grib bojāt - bojā.

man ir 2 māsas,vecākas par mani un es gribētu, lai gadu starpība būtu mazāka. pati gribētu kādus 2 bērnus ar mazu gadu starpību, lai viņiem interesantāk. varbūt gribētu kādu adoptēt. vispār man patīk liela ģimene, bet vairāk par diviem spiest ārā negribētu :D


+ vēl gribēju pieminēt, ka ne visiem izdodas to formu un ķermeni saglabāt tādu pat. tas ir ļoti atkarīgs no gēniem.

es i vienīgais bērns ģimenē, gribu vismaz 2, tad domātu par 3šo :D

Tuvākos gadus 5 domāju, ka nevienu, vēlāk varbūt 1 vai maksimums 2. Mans galvenais mērķis nav radīt un audzināt bērnus, bet pierādīt un pārvarēt sevi dažādos līmeņos un jomās. Iemācīties daudz jauna, strādāt darbā, kurš patīk un kurā nopelnīt var labi, neizslēdzot iespēju šad tad paceļot... bērni tad jau pēc tam ;) Vispār, tā kā IESPĒJAMS man varot būt problēmas tikt pie bērna, patīk doma par adoptāciju, bet arī - ne tuvākajā laikā. 21 -par agru bērniem šajā vecumā, vismaz man noteikti! Draugs gan 10 gadus vecāks par mani un būtu ar mieru kaut tagad. :D Bet ne-ne!

Tā vispārīgi gribētu 2 vai 3, bet realitātē nezinu, vai būs vairāk par 1 esošo.

Es gribētu divus, varbūt pat trīs? Bet iespējams, ka pēc pirmā bērna neko vairs negribēšu :D
manā ģimenē esam trīs bērni.

domāju, ka gribētu divus bērnus ar mazu gadu starpību, bet ja būtu dvīņi (ir neliela iespējamība, ka varētu būt), tad iespējams arī trīs gribētos. :) bet to jau drošvien redzēs pēc pirmā, kad tāds būs.

gan manā, gan drauga ģimenē ir divi bērni.

Raven, Tu es pilnīgi stulba. Negrib bērnus šobrīd, varbūt kādreiz pārdomās un gribēs. Kāda vel olvadu nosiešana!

Raven, Tu es pilnīgi stulba. Negrib bērnus šobrīd, varbūt kādreiz pārdomās un gribēs. Kāda vel olvadu nosiešana!

Un tu esi tipiska latviete onlainā, rupja un komentē nevis domu, bet ber apvainojumus. Tavs teksts par augstu intelekta līmeni arī neliecina ;-)
Ja palasītu forumu, tad pamanītu, ka daudzas meitenes komentē, ka nekad nevēlas bērnus, kam vecums arī vairs nav tālu no brīža, kad pie bērniem dabīgā ceļā tikt praktiski neiespējams. Tāpēc iesaku olvadu nosiešanu - visdrošākā metode.

Un tu esi tipiska latviete onlainā

Reizēm šis pat izklausas tik aizvainojoši :D

es tiešām ļoti gribētu lielu ģimeni 3-4 bērnus (komplektā ar smuku ķermeni un pieklājīgiem ienākumiem hahā :D )
esmu vienīgais bērns un man liels prieks vienmēr par tiem, kam ir lielas ģimenes, bēdīgi, ka man tā nav. tāpēc arī vēlētos veidot lielu ģimeni. redzēs kā būs :)

Pēdējā laikā domāju, ka laikam vispār negribu bērnus.
Palieku vecāka, bet tāds superstiprs mātes instinkts tā arī manī nav radies. Nedomāju, ka es būtu laba mamma, tāpēc negribu mocīt ne bērnu, ne sevi.
Ja nu tomēr - tad tikai vienu.

Man pašai ir brālis un māsa. Vecuma starpības nelielas, esmu vidējais bērns. Pati bērnus negribu vispār.

Vairāk par trim bērniem ģimenē varbūt nav baigi izplatīti, bet, manuprāt, arī nav tik traki. Viens no maniem labākajiem draugiem uzauga piecu bērnu ģimenē, viss forši.

Nepatīk, ka pie mums daudzi izdzirdot vārdus daudzbērnu ģimene automātiski liek vienādības zīmi ar nelabvēlīgu, nabadzīgu ģimeni.

Mans mērķis jau ir sasniegts - viens bērns. Pati esmu no daudzbērnu ģimenes, bet pati vairāk par vienu neplānoju, jo neesmu tāda nesavtīga un mūžīgi skrienoša sievietīte, kas spētu apčubināt bērnu bariņu. Jau ar vienu pietiek darbošanās un stresa, vairāk man nebūtu spēka un pietrūktu pacietības. Tad nu izbaudu bērna augšanu, attīstību un visus niķus un priekus:) Turklāt piekrītu viedoklim, ka katram pārim vajag tik bērnu, cik viens no vecākiem varētu uzturēt/izaudzināt.

Ne vairāk kā 2.

Esmu vienīgais bērns ģimenē, bet man ir brālēns, kuru kopš bērnības saucu par brāli, jo ieradums. Gribu pēc iespējas vairāk bērnu, vīrs arī.

Diskusija atgādināja, ka jānosūta laicīgi Māmiņdienas apsveikuma kartiņa :) Neaizmirstam apsveikt un pateikties lieliskajām mammaām un vecmāmiņām ;)

Pēc bērniem nealkstu, varbūt pēc 30, pašlaik man nav pilnīgi nekādas vēlmes apbērnoties. Tas vienkārši liekas tik šausmīgi klapataini, 24 stundas diennaktī būt ar kādu un kaut ko ar viņu darīt. Skatos tagad uz draudzeni, kurai ir nu jau 8 mēnešus veca meita, nu patīkami skatīties, jā, viņa laimīga un bērns laimīgs, bet es šito ņemšanos ap mazu cilvēku neizjūtu kā savu. Varbūt ar laiku mainās, jo, hei, bet es vismaz vairs nesaku, ka man bērni riebjas, nu man tie ir pilnīgi vienaldzīgi :D
Pati uzaugu gandrīz, kā vienīgais bērns, vecāki šķīrušies, mamma sāka satikties ar citu vīrieti un, kad man bija 13, piedzima mana pusmāsa, ar kuru es tā arī visu laiku solijos mammai, ka es ar viņu kaut ko padarīšu, kad viņa sāks sēdēt, smaidīt vai vēl kaut ko, tā arī tas mirklis nav pienācis un māsai jau tūlīt, laikam, 9. Kad man bija 20, piedzima pusbrālis no tēva puses. Viņu es noteikti, kā brāli neizjūtu :D
Bērni ir forši, bet lai ar tiem ņemās tās, kurām tas ir aicinājums un nervi stipri

Mums noteikti būt arī otrs mazulis. Par trešo domāsim, bet nav izslēgts variants, ka būs arī trešais. Ne vairāk.

Nezinu vai 4 bērnus es gribētu, bet domāju, ka mums būs trīs bērni noteikti. Abi ar draugu esam no ģimenēm ar sarežģītiem stāstiem. Mana ģimene vispār no comment, nekādas tuvības un ģimeniskuma. Gribam to visu mainīt un uztaisīt superīgu ģimenīti. Vairāki bērni tas ir forši!(l)

Man ir 4,5 gadus jaunāks brālis:-)
Pati gribu 1 vai 2 bērnus, ne vairāk. Visticamāk, kad piedzims pirmais bērns un mēs ar draugu ieiesim tajā 'vecāku pasaulē', tad tikai apsvērsim, vai gribētu arī otru bērnu. Tagad jau var tā sēdēt un fantazēt, bet, kad patiešām būšu mamma, tikai tad tā pa īstam sapratīšu, kā ir būt vecākiem.