Esmu uzveikusi vēzi bērnībā, un tagad strādāju brīvprātīgo darbu ar vēža slimniekiem, kur esmu izgājusi apmācības par atbalsta sniegšanu vēža slimniekiem, tāpēc gribētu teikt piesardzīgi ar to pozitīvisma kampaņu... Protams, ka pat pētījumi pierāda, ka cilvēki ar pozitīvu attieksmi biežāk uzveic vēzi nekā pesimisti, bet veža slimniekiem, kuriem visa dzīve sagriezusies kajām gaisā, tāds falšs pozitīvisms var būt milzīgs apgrūtinājums un vēl vairāk atsvešināt draugus un ģiemnes locekļus. Slimot ar vēzi jau ta ir grūti, un ja apkārtējie vēl uz pacientu izdara spiedienu: "domā taču pozitīvi, viss būs labi", tad bieži veža pacienti var justies tā, ka viņu patiesajām emocijām un dvēseles stāvoklim jāpaliek apslēptiem, ka viņiem jāsaņemas, jāuzliek drosmiga sejas izteiksme un jātēlo stiprais, lielais varonis. Sava ziņā "Viss būs labi, neraudi" attieksme no tuviniekiem un draugiem ir par egoistiska, jo tā viņiem ir vieglāk uzturēties vēža slimnieka tuvumā, nekā patiesi interesēties kā viņi jūtas, ļaut atklāties visai viņu emociju gammai un izmisumam. Ir pavisam normāli justies dusmīgam, izmisušam, būt neticībā, velēties raudāt un kliegt - visas šīs reakcijas ir atkarigas no katra cilvēka personības. Patiess draugs nebaidisies no šīm reakcijām un ļaus tām izpausties - un izraudāsies, izdusmosies, priecasies par dzivi kopā. Diemzēl daudziem tas ir parak liels pārbaudijusm, tapēc vēža pacienti zaudē draugus, kad viņiem tie nepieciešami visvairāk.
Kā jau teikts iepriekš, daži pacienti velas izkratīt sirdi un runāt par savu slimību, citi velas to ignorēt un pieversties nomalajām, ikdienisķajām lietam. Tur vnk jāmēģina saprast, kads cilveks ir tava draudzene, un vnk but viņai līdzās. Protams, centies uzturet pozitivu gaisotni, bet dari to neuzbāzīgā un nepiespiesta veidā.
internetā ir atrodami daudzi saraksti ar lietām, ko teikt un ko neteikt vēža slimniekiem. Piemēram sis ir labs: https://www.agingcare.com/Articles/6-Things-You-Shouldnt-Say-to-a-Cancer-Patient-185998.htm
1488
