Grāmta ir no "smagas tēmas, bet viegli lasās" sugas, ko arī uzsktu par Atvudas roksrakstu vispār. Atvuda vsipār ir rakstniece, par kuru nedaudz fanoju - sāku es vēl senajos vidusskolas laikos ar "Oriksu un Kreiku", kas personīgi man bija viens no pirmajiem postapolaktiskajiem romāniem, un tas bija ĻOTI igu laiku pirms tie nača modē (t.i. pirms "Bada spēlēm").
Jāuzsver, ka arī "Kalpones stāsts" ir rakstīts tālajos 1980. gados, tikai iztulkots nesen. Nu ja ļoti cītīgi iedziļinās tekstā, to var just, tādi feminisma strāvojumi mūsdienās tomēr ir nedaudz citādi.
Domāju, ka kādam būs iebeildumi pret metodi, ka tevi iemet stāstā un neko nepaskaidro, kāda ir pasaule, kurā dzīvo Zemfreda, lasītājam jāsalīmē pašam kopā romāna gaitā - pesonīgi man gan tas pat patika.
Pati Zemfreda ir normāls cilvēks, kas cenšas dzīvot - nu es domāju, ka ļoti leila daļa darītu tāpat. Vistsicamāk jau es arī - jā, domāju, ka režimi spēj salazut arī varoņus (kā Molliju, piem.), un parastam cilvēkm vspār nav izredžu, ja nonāk tāda murga preikšā (ko rāda arī vēsture, ne tikai postapokalises romāni).
854
