Paturēt bērnu vai nē?

sammia_ zināšanai: grūtniecības nedēļas skaita no pēdējo mēnešreižu dienas.
+ neraksti bērna tēvu dzimšanas apliecībā, tad Tev būs noteikšana vienai pašai pār bērnu- varēsi braukt uz kuru valsti vēlies un viņš nevarēs savas tiesības diktēt, vienīgi tad nevarēsi no viņa oficiāli prasīt finansiālu atbalstu.

ieteiktu paturēt, varbūt arī paliec ārzemēs. bērns būs nodrošinātāks. pabalstu tev, kā vientuļai mātei izmaksās arī lielāku.tas tā, no praktiskā viedokļa.

vecums tev ir tāds, ka labāk paturēt.

ir visādi gadījumi apkārt dzirdēti, citas attiecības var izveidot mierīgi arī ar jau esošu bērnu. tam nav nozīmes.

pati būsi priecīga un dzīve liksies vairāk kopā savilkta. savādāk pēc tam vēl vilksies pašpārmetumi un kā tāds rēgs visur vilksies...īpaši,ja vēlāk netiksi pie cita bērniņa.

vnk saņemies,esi stipra.

Citas sievietes maksā naudu un nevar bērnus iegūt, tacu ļoti vēlētos. Tev ir dota iespēja gaidīt bērnu, bet Tu domā par abortu. Tu nevari zināt vai Tev vēl būs lemta iespēja iegūt bērnu. Tikpat labi pēc aborta Tev var vairs nebūt bērns. Kā var sieviete gaidot bērnu domāt par bērna abortu! Vēl jau Tu nevari zināt, tikpat labi var būt spontānais aborts! Bet tas ir sviets, kam jābūt sievietes galvā, lai darītu kaut ko tādu, it sevisķī jaunas sievietes.
Ja bērns ir vesles, kāpēc, lai to nedzemdētu, ja slims var piedzimt, tas cits jautājums.
Kāpēc prezervatīvus nelietoji?

Ja bērnu gribētu paturēt, bet kontaktu ar bijušo nē, tad rīkotos sekojoši:
1. aizietu uz soc. dienestu un precīzi noskaidrotu, kad un cik lielā apjomā + pie kādiem (rezidentūras) nosacījumiem man varētu tikt piešķirti pabalsti; vēlams neizpaužot identitāti. Sauciet par paranoiķi, bet man sajūta, ka pie situācijas, kur papucītis brits pie šķirtām attiecībām .. mani atcerētos un uzpasētu gaidot, kad kļūdīšos un bērnu 'piešķirtu' viņam.
2. saprotot finansiālo situāciju +/- pirmajiem 2 gadiem nolemtu, vai rakstīt tēvu dzimšanas apliecībā vai nē.
Ja nopietni vajag alimentus un viņa atbalstu, droši vien dzemtētu Latvijā un pierādītu paternitāti caur tiesu. Pirmajos gados - lai arī bērns prasa ievērojamas finanses, nereti tas ir vecāku ambīciju iespaidā, a la - lēti rati neder, man vajag tos foršākos.

No tā, kas tepat lasīts - jā papucīša paternitāte nav pierādīta ar tiesu un ja viņā vārds bērna paīros nefigurē, īsti legāli viņš pasākt neko nevar. No otras puses - UK soc. dienesti un to rīcība attiecībā pret iebraucēju ģimenēm un bērniem (pat ar citu pilsonību) ir mēdijos diezgan skaļa tēma. Tādēļ - ja finansiāli spētu pavilkt - nosliektos uz to, ka bērns fiziski neatrodas UK.

sammia_, lai atņemtu bērnu ir jābūt labam iemeslam. No valsts izbraukt arī tu vari un vēl pie tam ar visu bērnu- neesi nekāda verdzene. Protams, ja notīsi makšķeri un nereaģēsi uz tēva lūgumiem atvest bērnu, tad gan viņš tev ziepes var sataisīt. Es tavā vietā noskaidrotu visu par pieejamajiem pabalstiem kā vientuļajai mātei un skatītos cik reāli ir savilkt galus ar šo naudu. Vīrieti censtos ignorēt un nekādā veidā savā grūtniecībā neiesaistītu, censtos neprasīt vispār neko tikai tāda iemesla pēc, lai nesāktu iziet uz principa - es tev dodu naudu, sēdi mājās, bez manas atļaujas neko nedarīsi utt. Neļauj ar sevi manipulēt!!! Bez iemesla viņš tev bērnu nevar atņemt un es tavā vietā saglabātu visas vēstules, kurās viņš kaut ko gvelž par abortiem un to, ka bērnu negrib. ;-)
+ zini, ne visiem vīriešiem izveidojas kontakts ar zīdaini. Ļoti ticami būtu, ka viņš pats beigās neliksies ne zinis un varēsi darīt ko un kā gribi gan ar savu bērnu, gan dzīvi! Tikai protams noskaidro par materiālo pusi. Abortu netaisi, būsi laimīga.. ka es tev saku!

Jau no sākuma gribēju šo uzrakstīt, tagad beidzot ielogojos un to izdariju.
sammia_, paturi šo bērnu! Jo, ja Tev tagad ir tāda dilemma- paturēt vai nē -, un izskatās, ka abas puses ir vienlīdz stipras, ja jau kādu laiku nevari izlemt, tad es saku un tiešām domāju, ka, ja Tu bērnu nepaturēsi, tu To vēlāk briesmīgi nožēlosi. Es tiešām uzskatu, ka, ja tu bērnu paturēsi, Tev vai nu nožēlas nebūs vispār vai tikai kripatiņa varbūt kādā mirklī (visticamāk, grūtniecības laikā, bet ne tad, kad būs ja piedzimis bērns), savukārt, ja Tu uztaisīsi abortu, Tu to uzreiz nožēlosi. Jo, ja jau Tu tik ilgi nevari izlemt un beigās tu tomēr, saskaitot plusus un mīnusus, aiziesi uz abortu, Tev joprojām šie plusi būs un joprojām Tevī būs daļa (kaut arī mazāka), kura vēlēsies paturēt bērnu. Un pēc aborta 'šī mazākā daļa pārmetīs pārējāi Tavai daļai, līdz Tā vispār Tevi sagrauzīs no iekšpuses.
Es pati abortu neesmu taisījusi un dzemdējusi arī nē, bet es šo visu saku, jo esmu lasījusi dažādus stāstus, pieredzes, kaut vai tepat cosmo.

Un vēl, protams, arī racionālie faktori - ja tagad uztaisīsi abortu, ļoti iespējams, ka vēlāk bērnu var nebūt. Kā arī sievietēm pēc 30 sāk palikt grūtāk palikt stāvoklī.

Mani tieši tas visvairāk attur, nespēju nogalināt mazuli, jo nav vairs 2-3 nedēļas ka būtu stāvoklī.
Bet kā sāku salikt visu pa plauktiņiem , negribās ka sanāk tā ka es uz Latviju vispār netikšu tikai tādēļ ka bērna tēvs ir brits.
Ja kāda zin likumus, tad varbūt uzrakstat vai bērns var dabūt divas pilsonības?

Mūsdienās ir tik daudz vientuļo jauno māmiņu, un viņas ir ar visu dzīvē vienas tikušas, jo ir ticējuśas saviem spēkiem. :-)

Protams ka paturētu. Es paturēju, lai gan pašai ir tikai 20, studēju augstskolā un attiecības arī izjuka, bet nu man ir jaunas attiecības, viņš mazo pieņem un viss ir kārtībā.
Tās kuras saka lai neaptur, ka nepaturētu- es nesaprotu jūs bez sirdsapziņas vienkārši izdarītu abortu? Vienkārši ņemtu un nogalinātu mazu nevainīgu bērniņu? Šo laikam nekad nesapratīšu kā tā var.
Bērns tak nav vainīgs Pie tā ka vecākiem neizdevās attiecības noturēt.

Sognare- es nevaru izlemt. Šobrīd ir tā, ka gribu bēgt prom no visa vai arī piecelties 8gadus atpakalj un mainītu savu dzīvi ja vien varētu.

Vienu dienu domāju aborts, otrā paturēt.
Nav tā ka ienīstu savu bērnu un gribētu tikt no vinja vaļā , tieši otrādi, ticu ka ienesīs man dzīvē prieku, bet ir tik daudz citu šķēršļu- bērnam nebūs gimenes , man arī tas var sist pa nerviem, bērna tēvs ir diezgan "riebīgs" , pastāvēs uz savu lai vai kas . Nebūs tā ka viņš pazudīs no manas dzīves .

Paturēt bērnu tu domā, vai veikt vai neveikt abortu?
Ja runa ir pa to, tad es uzskatu,ka bērnu vajag paturēt, jo nekad dzīvē nevar zināt kā nākotnē būs! Ja nu pēc tam tev bērnu nevarēs būt? Jā būs grūti, bet domāju, ka bērns ir tā vērts lai drusku ziedotos.

Geisha192
Es tāpat ja arī uztaisīšu abortu tad nemeklēšu jaunas attiecības. Strādātu 12h dienā lai nodarbinātu prātu un domātu par vecākiem.

Bērniņu gribu, bet negribu nekādas saistības ar bijušo. Ar viņu sajukšu prātā.
It īpaši sāp vēl tas ka uzrakstīja bērnu negribu! Jūtos loti slikti.

Ja virietis tevi patiesi iemiilees, tad vinjam nebuus skeerslis arii tavs beerns! Un shajaa vecumaa ljoti biezhi kaadam jau ir savs beerns!

Ieteiktu patureet beernu! Es domaaju ka tavs vecums arii to atljauj!! Beerni taa ir vislielakaa laime kada vien var buut. Daudziem shii iespeja tikt pie beerninja ir liegta :( un padomaa, peec aborta var buut visadas komplikaacijas.. ir gadiijumi kad peec tam sieviete vairs nevar palikt stavoklii.. es neriskeetu tavaa vietaa!Noteikti atstaa ...

Mana situācija ir loti sarežģīta .
Ja paturu bērnu, jāpaliek tepat, kamēr pabeidzu studijas un aizbraukt tāpat būs grūti , jo mani jau brīdināja lai nemaz netaisos prom..
Man pašai ir tā ka gribās bērnu, bet ar finansēm ir kā ir. Ir loti lielas bailes par visu, ko nāksies sagaidīt no bērna tēva puses...
Bērna tēvs ir brits- tas var sagādāt vēl lielākas problēmas it īpaši ja bērns piedzimst te kā britu pilsonis. Tēvam būs lielāka teikšana. Atgriezties un bēgt prom negribu, jo Latvijā man nekā nav.
Pēdējo reizi kad ar vinju runāju, teica dari kā gribi, atbalstīšu. Šodien mazliet savu hormonu dēlj vinju nokaitināju un dusmās uzrakstīja lai eju taisīt abortu, bērnu negrib.
Runāju ar saviem vecākiem, vinji arī nezin ko man darīt.
Pati es šobrīd gribētu aizbēgt no visa prom viena pati lai mani un bērnu nekad viņš neredz, bet tas nav iespējams. Mēs attiecībās bijām +\- 8 gadi. Loti grūti ar vinju, vienmēr es biju visur vainīga.

Ir loti grūti izlemt. Zinu ka pēc aborta būtu tukšuma sajūta, bet ja paturu nezinu vai mani nervi spēs izturēt viņa iesaistīšanos audzināšanā.

Par situāciju runājot, domāju, ka bērnu paturētu. Lai arī psiholoģiski gribētos kādu atbalsta personu blakus, ceru, ka Tev tāds ir kaut vai draugu vai ģimenes locekļu vidū. Ko domātu pārējie? Pff... zini, es parasti par daudz domāju, ko teiks pārējie, bet ne šajā gadījumā. Pilnīgi nospļauties, jo pretī šīm runām stāvēs dzīvība.

Vasarasmeita
Tam, ko Tu uzrakstīji nav ne mazākā sakara ar to, ka nav tēva, bet gan ar sliktu finansiālo stāvokli un vecāku attieksmi. Arī mana pilnā ģimene man nevarēja daudz ko nopirkt un atļauties, bet tas nekādā veidā nepadarīja manu dzīvi nelaimīgu. Mamma arī ļoti daudz strādāja, bet NEKAD ne man, ne māsai netika pārmests, ka esam kaut ko sabojājušas, jo bijām visdārgākais, kas mūsu vecākiem pieder. Viss atkarīgs no tā, kā izskaidro, pasniedz un uztver to, ka nevar nopirkt visu, ko kārojas. Gadījās neaizbraukt uz kādu ekskursiju, neapmeklēju arī datorpulciņu, ko nevarējām atļauties, bet toties es zinu naudas vērtību, tagad māku nopelnīt pati un zinu, ka bērnam milzīgu prieku var sagādāt arī vienkāršas un lētas lietas.

Dzīve ir viss tas, kas notiek. Šobrīd esi stāvoklī - tā arī ir dzīve. Nav pasaka, kad apprecās, ieplāno, paliek stāvoklī un izaudzina lielisku cilvēku - tev savādāks ceļš. Sarežģītāks, bet vai tāpēc sliktāks?
Protams - ir daudz faktori, kas jāņem vērā, ko tev meitenes jau nosaukušas, bet gala lēmums vienalga ir tavs.

Es... esmu mazliet jaunāka, dzīve savādāka, nav tik viegli iedomāties sevi tavā situācijā, bet... pat viena būdama šobrīd domāju, ka bērniņu paturētu. Nu, iespējams atgrieztos pie vecākiem, iespējams, paliktu tepat, kur esmu. Sabiedrībā būtu daudz jautājumu, gan jau attieksme kopumā nosodoša, vispār Latvijā cilvēki savādāk skatās uz tām lielajām dzīves lietām, bet - jā, paturētu.
Lai arī man ir šobrīd patoloģiskas bailes no grūtniecības, es saglabātu to.

Kaut kādiem likteņiem utml.ne īsti ticu, bet tomēr tā ir sanācis. Tātad tā jābūt :)
Ceru, ka jebkurš lēmums, ko pieņemsi, būs pareizs. Galvenais, lai pati esi mierā ar to.

Es droši vien šajā situācijā bērnu nepaturētu, ja nu vienīgi 100% zinātu, ka to pati gribu un ka esmu ar mieru dzīvot arī bez vīrieša, jo tiešām ar bērnu varētu būt grūtāk atrast vīrieti, kaut vai no tāda viedokļa, ka kad staigāsi pa randiņiem, ja to bērnu pat atstāt nav kam, jo nav nekādu radinieku? Bērna tēvs, kas tagad sola palīdzēt, vēlāk var pazust, jo īpaši, ja atgriezīsies LV, viņa palīdzība labākajā gadījumā paliks tikai finansiāla, sliktākajā gadījumā pat tās nebūs, bet vienalga realitātē bērnam tētis nebūs un nebūs bērna iedošana uz brīvdienām tētim utt. Ja nav citu blakus atbalstošu cilvēku kā vecāki, piemēram, varētu būt grūti gan fiziski, gan emocionāli audzināt bērnu. Vecums, ka tagad 30 (laikam kko tādu izlasīju), neko nenozīmē, dzemdēt var arī vēlāk.
Bet nu ja ir 100% pārliecība, ka bērnu grib, tad, protams, cita lieta, ar visām grūtībām var tikt galā, bet jāsaprot, ka viegli nebūs bez neviena atbalsta..