Kā pārvarēt iekšējo trauksmi?

Zinu, ka bieži viņam pašam grūti - sēž, raud, grib apteikt piedod bet nespēj pārkāpt sev pāri.

Te par pieaugusu cilveku vai punkainu tiini ir runa?! Pilnigs absurds!

Debīla

Man tādas situācijas ir gadījušās bieži. Man arī nekad neatvainojās, es vienmēr pati pirmā sāku kaut ko labot un runāties tikai tāpēc, ka nespēju pārdzīvot to trako trīcēšanu pie visām miesām un nespēju koncentrēties darbam. BET. Tagad man šķiet, ka tas ir akmens manā lauciņā, ka es katrreiz kāpu sev pāri un izlīdzināju situāciju pat tad, kad man bija jāgaida atvainošanās un rožu klēpji. Varbūt (ja Tu skaidri zini, ka šoreiz tā tiešām nav Tava vaina un Tu neesi izprovocējusi šo situāciju) šoreiz pamēģini saņemties un neskriet ar pieri sienā jeb- nogaidīt. Lai padomā. Lai atvainojas. Citādi tā būs vienmēr (spriežu pati pēc savas sāpīgās pieredzes) līdz dienai, kad viņš Tevi vairs necienīs vispār un tad...Nu, sekas ir zināmas.

Tev tiešām ir jāsāk ar sevi, jāiemīl sevi un jāceļ savs pašvērtējums, citādāk vienmēr ļausi citiem sevi izmantot. Es ieteiktu painteresēties par jēdzieniem codependency un personal boundaries.
Ļoti labi raksti:
http://psychcentral.com/lib/symptoms-of-codependency/
http://markmanson.net/boundaries

Laikam jau gan.. Es neesmu pašpietiekama , to lieliski zinu. Domas par vientulību mani iedzen izmisumā, mani žņaudz tā panika, tapēc ļauju gandrīz visu... Varbūt man pat nak par labu, ka beidzot neesmu ņuņņa un neskrienu pakaļ viņam- taa kaa klusēju, mācos dzīvot viena ja kas. Ta vel nav noticis , tādēļ nu jā... Iespejams pat rīkojos sev par labu.

Šajās attiecībās ir slikts emocionālais klimats, nu nevar sieviete dzīvot bailēs un panikā no strīda ar vīrieti, jo "tad viņš var aiziet." Neviens nevar tā tevi kontrolēt un valdīt pār tavām emocijām un prātu, tev jābūt pašpietiekamai (psiholoģiski) un jānosaka, ko tu atļauj savā dzīvē un ko nē. Un, kad tas tiek pārkāpts, attiecīgi reaģēt, lai tā neatkārtojas. Man liekas, ka galvenā problēma ir tā, ka tu esi atkarīga no viņa, tāpēc esi gatava paciest jebkādu izturēšanos.

Man jau šķiet, ka par to ir tik daudz runāts.. Visu laiku , es reizēm redzu, ka vins sēž, pārdzīvo, es tikai atgādinu - runā ar mani, es piedošu tev, viss ir kārtība, es neturu ļaunu prātu utml , jo vins pilnigi reizēm mutuļo no tā kā nespēj atvainoties l. Un vienmēr es runāju , aicinu salīgt , ļauju neatvainoties. Bet te ir citādāk - vai tiešām ja mani nosauc tādos trisstavigos vārdos man vel runāt un aicināt uz kaut ko ? Tiesam pats nevar saprast, ka ir pilnīgi visu salaidis dimbā? Man vairs nav spēka but tai, kurai rūp - ir taču jāmāk atbildēt par savu rīcību. Bet vins sēž un pat nedomā atvainoties - pat ar rīcību neparāda vainas apzinu . Jūtu cik loti tas mani nogalina jūtas un mīlestību .. Jūtos nenovērtēta un nemīlēta. Kā tu tiki galā ar sevi Selene ? Kā Tabs draugs trvi mainīja?

Un par visu citu.. Mums katram ir niķi un stiķi un pārējos esmu pieņēmusi , lai sadzīvotu- ir lietas , kas sāpina , bet nu mani ikdienā viss apmierina, bez visa šī vins ie vīrietis , kuru vēlos par vīru un bērnu tēvu. Šāda rīcība gan liek pārdomāt vai tomer vēlos .. Jau tagad esmu notas pārgurusi , kur nu vel ja vins taa visu laiku darīs ..

Zinu, ka bieži viņam pašam grūti - sēž, raud, grib apteikt piedod bet nespēj pārkāpt sev pāri. Es to nesaprotu, jo man tā nav, bet nu. Bet cik var pieņemt šo viņa īp[ašība, šoreiz bija apr traku.

Esmu bijusi tā, kas nevar atvainoties. Tiesa gan tas bija attiecību pirmajos gados.2 viss sāka mainīties un 3 jau nebija nekādu problēmu atvainoties un pārkāpt sev pāri. Tadgad jau 8 gadi apkārt. Lai šo mainītu, ir jāstrādā abiem, ir jārunā un daudz. Tev jāstāsta, kā tu jūties, ko tas tev mainītu, ja tev atvainotos, ko tu sagaidi no viņa utt, tev jājautā, kāpēc viņš tāds ir, kā viņš jūtas. Jāvelk vārdi un sajūtas ārā gluži kā ar spīlēm, jo citādāk otram grūti sākt kaut ko stātīt par savām sajūtām. Bet otram ir jāmaina sevi, tas ir grūti, bet ir izdarāms. Jācenšas atbildēt uz visiem jautājumiem, jāanalizē, kāpēc nevar pateikt piedod, jārunā, jāstāsta par savām izjūtām.
No savas pieredzes saku, ka nenākas viegli, bet, ja attiecības ir svarīgas tad viss ir izdarāms. Jāveido kaut kāda sava sistēma kā strīdēties. Sākumā mums bija grāmatiņa, kur sarakstījāmies, jo runāt par savām izjūtām mani bija grūti, bet rakstīt ir viegli. Tas palīdzēja.

Pūles jāpieliek abiem. Un tev bišķiņ vairāk, lai iedrošinātu savu vīrieti runāt, atzīt kļūdas un pateikt piedod.

paulalala viss jau ir kā tu saki un es arī viņam ilgi un dikti skaidroju, be t viņu tas vēl vairāk sadusmojot, ka lasu lekciju

Tev nav jālasa lekcija, bet jāuzdod jatājumi, kāpēc viņam grūti atvainoties, jābūt klāt, kad viņš dara pāri pats sev ar savu nevarēšu pateikt piedod.

Un tā klusēšana ne pie kā laba nenovedīs, tas nav risinājums. Klusētājiem - egoistiem, kāds ir tavs draugs, tas tīri labi iet pie sirds, un baigi dzīvot netraucē. Beigās tev sāpēs vēl vairāk.

Tā kā sāciet ar izrunāšanos.
Atkārtošos vēlreiz, runājiet par savām nesaskaņām un runājiet daudz. Ja nevar izrunāt, sāciet kaut kā citādāk, beigās jau aizies.

Es īstenībā esmu tāda pati klusētāja kā tavs draugs,drausmas. :D

Es laikam nekad nevareetu samierinaaties ar manis kritizeesanu citu cilveeku prieksaa.Tas ir kaut kas,ko es esmu izrunaajusi un pateikusi "treknu nee".Es to neatlauju ne tiem,kuri ir jaunaaki par mani,ne tiem kuri vecaaki.Ieteiktu tev izrunaat ar savu viirieti taa nopietni,kas tevi nomaac-katram cilveekam tas var buut kas cits,bet tas ir jaaizrunaa,citaadi tu sabojaasi savus nervus .savu dziivi.Nevar taa "akli noriit "pilniigi visu ,ko saka otrs!

Mhmm, Golden, tiešām viss tik labi ar pārējām viņa rakstura īpašībām (ne tikai strīdos)?(t) Atminos, pavisam nesen vienā beztēmā ļoti pārdzīvoji, ka viņš viesu priekšā Tevi publiski kritizēja par ēst gatavošanas prasmēm(t)

Nu nezinu..
Izskatās, GOLDEN, tu dzīvo izdomātā pasakā!
Viss labi, viss burvīgi, viss skaisti..
Tas nav normāli! (t)

scarlett ļoti precīzi raksturoja viņu. Tieši tā arī ir. Pilnīgi šķiet, ka viņš diktējis, ko rakstīt :D
NordicBelle Pa lielam jā - joprojām trīcu ik pa laikam, kad iedomājos, tā elpu aizsit bailes, bet vemt negribas. Vnk iekšēji pārdzīvoju ļoti...

Man arī šķiet, cik var nervus bojāt - nevar taču baidīties no katra kašķa, kas būs!

GOLDEN, kā tev ar fiziskajiem simptomiem? Pārgāja?

Uz tavām kaprīzēm viņš atbild ar klusumu. Un kas arī notiktu,ja jūs izšķirtos?

Atgādina manu bijušo. Ik dienā viss oki, mana ğimene viņu cienīja utt. Bet viņš arī strīdos mētājās ar vārdiem, teica, ka jāšķiras utt. Izmantoja un manipulēja ar to, ka man bija ļoti bail viņu pazaudēt. Un kļuva aizvien trakāk un biežāk- kā kaut kas nebija pa prātam, tā sākās. Biju jau iebaidīta, baidījos no kārtējā kašķa. Principā biju jauna un naiva, ka kaut ko tādu cietu. Vienreiz man piegriezās, savācu mantiņas un aizgāju. No sākuma klusums, pēcāk raudādams lūdzās, lai nāku atpakaļ, bet man jau bija kkāda barjera izveidojusies un izlēmu, ka nē. Un labi, la tā.

Un vispār , varbūt ir vērts soreiz nevis lasīt lekciju par to kā tu jūties, bet uzdod jautājumus viņam, kas tiesi viņam liek Tevi tā pazemot un lietot tādu vārdu krājumu. Cilvēks sāks domāt par savu rīcibu un varbūt arī sapratīs, ka tā nav pareizi, bet to var tikai tad, ja viņš pats pie tā nonāk. varat ari apspriest vai vinaprāt , tā ir pareizi rīkoties. Varbūt cilvēks dzili nelaimīgs kādā savas dzīves punktā un to visu izliek uz savu partneri.

Par to šķiršanās piesaukšanu. Man arī gadās būt vainīgai kādā strīdā un bieži tas beidzas ar lekcijām no drauga puses. Jā, tajos gadījumos liekas - ja jau es tik slikta, tad šķiramies! Tas ir bēgšanas sindroms un ego, cilvēks apzinās ka ir vainīgs, jūtas pats slikts un varbut pat kaunās, bet ja vēl lasa lekciju, tad vispār negribas piekāpties. Es varu bieži atzīt savu vainu, bet ne strīda laikā. parasti pēc tam, pāris dienas apdomājoties. Pieļauju ka Golden draugs nevēlas šķirties, bet viņam negribas būt tam sliktajam un atzīt savas ķļūdas. tas vienmēr ir grūti.

Nē, meitenes, viņa rīcībā ikdienā galīgi to nepierāda - kā teicu, viņš tiešām ir lielisks cilvēks un mīļotais vīrietis, kurš spēj izpildīt manas kaprīzes. Tikai strīdos tāds paliek. Viņš šādi izmanto to, lai nevajadzētu atvainoties. Un strādā jau ar! parasti jau es sāku runāt, risināt ko, tad nemaz nevajag atvainoties un iznācis, ka man vajag atvainoties. Tikai vēlāk kaut kad pasaka, ka nav bijusi taisnība un nav domājis neko no tā, ko teicis. Šoreiz tā nebūs - ja apteiks, ko tādu, lai staigā.

Golden - privāta vēstuli