Kā pārvarēt iekšējo trauksmi?

Personīgi es, ja man gadās aizvainot mīļoto (un tur pat nav rupjību), esmu gatava viņu mīļot un bučot, kamēr slikti paliek, jo jūtos vienmēr ļoti vainīga! Tāpēc arī nesaprotu, kā var apvainot un tad mierīgi dzīvot tālāk.

Bet paldies, Lollipop, Nerea un NordicBelle - apdomāšu jūsu sacīto un noskatīšos ieteikto video.

Slikta diena jau nu gan nav attaisnojums tādai rīcībai un pat bez atvainošanās ;-)

* liek man justies kā karalienei.

un esam kopā 3 gadus

Es zinu, ka pēc šī stāsta izklausas traki, nemēģinu viņu vispār aizstāvēt, bet xitā ziņā viņš ir IZCILS, vienmēr un visu viņu citiem slavēju - gādīgs, mīļš, liek man justies kā man pašai, ļauj izraudāties uz pleca, izpilda manas kaprīzes, ģimene viņu mīl vairāk kā mani - īsāk sakot, Mr. Lieliskais. Bet kā vot nonāk līdz strīdiem viss - viņš paliek pilnīgi cits cilvēks,m gatavs no manis atteiksies sava spīta dēļ. Zinu, ka bieži viņam pašam grūti - sēž, raud, grib apteikt piedod bet nespēj pārkāpt sev pāri. Es to nesaprotu, jo man tā nav, bet nu. Bet cik var pieņemt šo viņa īp[ašība, šoreiz bija apr traku. NEKAD viņš nebija tā atļāvies runāt - domāju, ka vakar viņam bija vnk slika diena un kaŗtīgi to izlika uz manis ar tādiem vārdiem. Es visu saprastu, ja būtu atvainošanās un paskaidrošana, bet te taču tā nav! vispār neko, vēl turpināja pēc tam kko teikt. Reāli, kā tā var būt ka cilvēka ego ir tik liels, ka gatavs palaist to, kuru mīl. Pašlaik viņam toč vienalga, kā jūtos un tas riebj

Bet vakar tiešām lepojos ar sevi - tā gribēju iesist viņam pliķi un apgriezties, bet noturējos un klusējot aizgāju. Nedevu situāciju viņam apteikt, ka esmu "līdzvainīga" strīdā. Aj nezinu, man jau vairs galva nestrādā, man vispār šāda rīcība pret mīļoto ir prātam neaptverama - es tā pārdzīvotu, ja būtu ndoarījusi pāri cilvēkam, kurš man dārgs.

Piekrītu Nerea.

Ko es ar to gribēju teikt, viens ir vārdiski plātīties ar savu spītību. Otrs, kad tiešām tiek līdz darīšanai, tad nemaz tik viegli nav.

Atcerējos vēl teicienu: strīdos dzimst patiesība.
Ja tevi strīdā apsaukā, tad arī ikdienā viņš sirds dziļumos tevi neciena.

Vispirms par trauksmi un nelabumu - stresa situācijās ķermenis izdala kortizolu un adrenalīnu, lai ļautu ķermenim mobilizēties un "bēgt vai cīnīties", es pieļauju, ka šajā gadījumā tavs ķermenis saproducēja labi daudz šo hormonu (jo jutās apdraudēts. Apdomā kāpēc un vai tu tajā brīdī uztvēri viņu kā fizisku draudu) un šodien tu jūti to kā ķermenis nevar atiet. Vislabāk palīdz ikdienišķas darbības, parastā rutīna un sabiedrība, gan virtuāla gan fiziska. Ja tev ir kāds mājdzīvnieks, ko samīļot, tad tas ir efektīvi. Labāk dzer kādas smaržīgas, nomierinošas tējas nevis alkoholu un nervu zāles.

Par attiecībām - neiedziļināšos visās peripetijās, bet jums šeit iet vaļā tas "kurš uzvarēs" pasākums. Neviens neuzvarēs, jūs abi zaudēsiet, ja šitā turpināsiet. Nav svarīgi, kurš pirmais atvainojas, ir svarīgi beigās izrunāties un tapt dzirdētam. Tava vīrieša nespēja atvainoties un brīžiem pāršaut pār strīpu ir viņa rakstura trūkums ar kuru tev ilgtermiņā ir jarēķinās. Vislabāk jau ir mierīgos laikos sarunāt, kā var strīdēties un kā nevar. Sarunāt, ka vai nu neviens neskrien prom, vai arī kādam ir tiesības pateikt "stop" un tad abiem ir pāris stundas laika, lai nomierinātos. Ieviest "safe word", ja jūti, ka viņš ir pārāk aizrāvies lamājot tevi. Tu nevari mainīt viņu, bet vari mēģināt mainīt veidu kā strīdaties.
Jau simto reizi iesaku Marshall Rosenberg un "Nonviolent communication", kam var atrast intro video iekš youtube un kas maina skatu punktu. Pamēģini, vismaz man palīdz mainīt skatu punktu uz situācijām :-)

Nav gan cita opera. Viņš tāds vēsais, vienaldzīgais čalis, kuram pofig uz visu. Lai tā draudzene iet, kur grib, es nebēdāšos u.tml. Bet, kad stāv pretī tai draudzenei un skatās acīs un tiešām ir šķiršanās brīdis, tad viņš saprot, ka nevar tā vienkārši izbeigt 5 gadus ilgas attiecības, ka nevar viņu pazaudēt. Tiesa, viņi nekad nav ar spēcīgiem apvainojumiem mētājušies. Nu un bieži arī tādi strīdi nav.

Vecis piedos meitenei tikai tad, kad būs izlūgusies viņam piedošanu par to, ka viņš viņu apsaukājis.

tieši tā! un pēc pāris gadiem arī klapēs un izturēsies kā pret grīdas lupatu.. un šī turpinās meklēt vainu sevī, paciešot visu...

Autore, šķiries no viņa. Atradīsies kāds, kas tevi novērtēs un pratīs cienīt, bet tas nav viņš.

Lollipop brālis, manuprāt, ir pavisam cita opera. Aiziet, bet atnāk atpakaļ un saprot, ka nevar bez draudzenes. Izrunājas un mirrs mājās.
Šeit taču pilnīgs ignors. Vecis piedos meitenei tikai tad, kad būs izlūgusies viņam piedošanu par to, ka viņš viņu apsaukājis.

Pārvarēt bailes no pamešanas visvieglāk ir pametot pašai.

Mīļā sirds, tavos tekstos ir tik daudz jūtams, ka šim vīrietim ir pie vienas vietas, kā viņš pret tevi izturas un liek justies. Sanāk, ka tu viņam skrien bez maz vai pakaļ, un kāda vella pēc?
Neciena viņš tevi nemaz.
Esmu bijusi šādā situācijā un varu droši teikt, ka cilvēks, kurš šādi izturas pret tuvāko, laikam ejot, nemainīsies, situācija neuzlabosies, kļūst ar vien sliktāk.
Cik ilgi jūs esiet kopā jau?(t)

Es uzskatu - jo lielāka mīlestība, jo mazāks ego.

Sasmējos par Lollipop brāli :D bet tā bieži vien ir... :-)

Bet redz ka tavējais skrja pakaļ - mans p[at ir atzinis, ka labāk sev mēli nokostu un pārvāktos uz citu valsti,Aizmirsu piebilst, ak mans bijusais sakuma ar bija ar lidzigu attieksmi. Pat atlavas sminet sejaa, ko es te spirinos.

Jā, saprotu.. Bet redz ka tavējais skrja pakaļ - mans p[at ir atzinis, ka labāk sev mēli nokostu un pārvāktos uz citu valsti, ja gribētu mani atgūt, bet neatvainotos - viņa spīts neļauj.
bet miilaa sirds, tu saproti cik tas ir drausmigi, man no malas lasot piemram?! Taa ir briesmiga kopdzive. Tu nevari but tu patti, tu nedriksti dusmoties, tu nedriksti apvainoties un izblaustities no izmisuma, ka otrs tevi nedzirdt. Taa nav jabut. Un ja tiesam tik spitigss, piedod, bet lai tad tinas. Redzes cik ilgi spitetos. Nedelu? Divas? menesi?

Tici man, ari vins var iekseji baidities tevi pazaaudet del sava tupuma. Tiesi tadel pirmais apvainojas, nerunaa. Un tas var tikt darits neapzinoties. Vinam zinot tevi, vins zin, ka tas nostradas. Spitigs vins var but, bet iekseji var notikties sausmu lietas jo pats apzinas kaa rikojies.

mans p[at ir atzinis, ka labāk sev mēli nokostu un pārvāktos uz citu valsti, ja gribētu mani atgūt, bet neatvainotos - viņa spīts neļauj.

Jā, kā tad! Viņš reāli tādā situācijā ir bijis? Kad ir tāda situācija, tad arī rīkojas. Mans brālis ir ietiepīgs un egoistisks pēc velna. Sastrīdas ar savu draudzeni, atskrien pie manis un saka "pārbraukšu mājās un izlidināšu viņu ar visiem koferiem uz ielas, lai iet, kur grib!" Nākamajā dienā prasu, ka gāja. Iegājis istabā, paskatījies uz draudzeni, nu nevar izmest uz ielas, tuva un dārga tomēr, salabuši. Miers mājās!

Jums tiešām tas liekas normāli?
Nee, man tas nemaz neliekas normali, bet es ta rikojos sajas attiecibas un ar pozitivu rezultatu ilgterminaa. es neatlausu sevi apsaukat lai ka es triceetu bailes no skirsanas sapem. ta robeza janosprauz laicigi un gadas, ka lai ta notiktu, jarikojas drastiski.