Es nezinu, vairs nezinu, šķiet, neticu mìlestībai, jūtas ir kaut kas, kas uzplaiksnī un vēlāk pazūd, tàs nav mūžīgas, mūžīga ir pieķeršanās, bet tā nav mīlestība. Es zinu vien to, ka bez tā visa ir vieglāk dzīvot.Visvairāk man sāp, ja kāds saka, ja mīl mani, bet es neko nejūtu, esmu tukša un man nav ko dot pretī.
Vienreiz es to jutu, bet tad viņš aizgàja ar citu, es toreiz savā prātā apglabāju viņu un savas jūtas, kā bērēs, protams, viņš atgriezàs, tikai es tobrīd skatoties uz viņu jutu vien līdzjūtību un nenormālas sāpes, jo kopā būt ar viņu negribu un arī šķirties negribu, tà nu izdzēsàm viens otra numuru un kad nejauši saskrienamies bez vardiem raugàmies viens uz otru kā nelaimes putni. Teiksim tā, dzīvojam dvēseles mokās un fantāziju pasaulē, lai vieglāk dzīvot, tomēr domās ik rītu, ik dienu, ik vakaru viens pie otra. Jūtos tā it kà tās emocijas būtu iesaldētas, iekšaa ir, bet iedot nevienam nevar, gan jau kaut kad atkusīs, bet varbūt nekad.