Vigiana Viss notiek un notiks tā kā tam ir jābūt!
Man bija tā, ka 9.klasē domāju, ka gribu būt stilists, grimētājs, vizāžists, skatijos jau, kur to var apgūt.. beigās viss iznāca tā, ka neaizbraucu nekur to mācīties, paliku savā pilsētā un gāju uz arodskolu, ar domu, nu, ka tur jau būs vieglāk, nebūs daudz jāmācas.. paņēmu vienu tādu profesiju galīgi nesaistītu ar to, par ko itkā gribēju kļūt, un 2.kursā sapratu, ka man tas nepatīk, gribēju jau iet uz vakarskolu un dabūt vidējo vismaz.. bet es nepametu iesākto, es sakostiem zobiem, ar lielu nepatiku tomēr pabeidzu to profesiju, bija arī prakse, kurā mani nemaz nelaida, jo man bija daudz parādu, atzīmes zemākas par 4, tās visas bija jālabo prakses laikā, kuru izgāju tur pat skolā, man tik ļoti nepatika prakse, man bija kauns, ka kāds redz mani skolā, jo es taču vienīgā no grupas netiku lielajā praksē kādā uzņēmumā, man nāca raudiens.... bet es zināju, ka nedarīšu to visu dzīvi, jā, es iedomājos, ka varētu piestrādāt kkur, tādu kā pagaidu variants.. (bet tajā laikā, kad es gāju 4.kursā, es kkā biju iedomājusies, ka pavisam noteikti es gribu nodarboties vēl ar pavisam citu profesiju..) kad beidzu skolu, vēlāk nedaudz gāju uz bezdarbniekiem.. lai sameklē kādu darbu.. iedeva brīvprātīgā darbu saistītu ar manis izmācīto profesiju.. pagrozijos tur un bija nedaudz jāpastrādā, 4 h dienā.. pāris mēnešus tur biju.. un tad sākās vasara.. šajā posmā, kad pastrādāju un bija pienākusi vasara, es biju iesniegusi papīrus vienā citā arodskolā un tajā profesijā, kuru iedomājos, ka gribu veikt.. notika tā, ka mani tur nepieņēma.. taču.. bija viena cita profesija, stipri līdzīga un savā ziņā saistīta ar iepriekšējo, to tad man piedāvāja, bija brīvas vietas vēl.. es piekritu.. lai gan pat nezināju šīs profesijas nosaukuma atšifrējumu.. zināju tikai virspusēji ko tajā apmēram dara.. sāku mācīties.. iedeva pirmās stundu nedēļas sarakstu.. man patika, bija tiešām foršas stundas.. notika praktiskās apmācības, un man veicās viss, izdevās.. un pat patika to darīt.. mani slavēja, es biju kā piemērs, pasniedzēja lika man citiem pamācīt.. pienāca prakses laiks.. mani ielika ļoti prestižā vietā.. kurā arī daudz iemācijos.. tad nāca eksāmeni.. un nokārtoju uz 9, pāris punkti pietrūka līdz 10. Pēc skolas mani paņēma strādāt tur pat prakses vietā, jo arī tur bija apmierināti ar manu darbu. Strādāju vēl joprojām, ieguvu neatņemamu pieredzi, daudz jauna papildus, un jā, man patīk savs darbs līdz, kuram es nonācu.
Secinājums - mana pirmā doma ko gribu darīt vizāžists, stilists, kur tas viss palika?! Karājās gaisā.. un tagad domāju, nē, es to nevarētu darīt! Un pirmā profesija, kuru ieguvu, tajā tā arī pa īstam nepastrādāju, TAČU, es ieguvu daudz NODERĪGA priekš sevis un priekš DZĪVES! Un, ja visi striķi trūkst, es varu atgriezties tajā profesijā strādāt!
Dzīve visu saliek pa plauktiem! Mums kaut kam ir jāiziet cauri, lai pie kaut kā nonāktu!
Lai pie kāda secinājuma un izvēles Jūsu meita nonāktu, acīmredzot tā tam būs bija jābūt! Un agrāk vai vēlāk vienalga viss nokārtosies ! (es tā vismaz ļoti ceru un ticu tam)