Raudamaas filmas

Pie šīs filmas es raudāju traki beigās, tiešām paķēra! (Un Džolija perfekta savā lomā)

Vienreiz pavisam nejauši noskatījos Hačiko. Gaidīju asaru jūru, bet tā arī nevienu pašu slapju pilienu no acs nesagaidīju.

Visvairāk man ir likusi raudāt šeit jau pieminētā Hachiko filma. Tas bija ļoti spēcīgi, visu filmas otro pusi noraudāju kā mazs bērns, neviena cita filma vēl nebija tā spiedusi uz emocijām un jūtām.

Vēl piekrītu par Intouchables - lika gan pasmieties, gan nobirdināt kādas asaras, beigās radot ļoti jauku noskaņu.

The Revolutionary Road

Šo filmu vēl joprojām neesmu izpratusi. Atceros, redzēju viņu labu laiku atpakaļ, noskatoties vienīgā doma bija ''wtf? kāda ir filmas jēga?''. Raudāšanu arī neizsauca, tikai dīvainu pēcgaršu un kaut kādu netaisnības sajūtu... Hmm, varbūt pēc šī laika ir vērts noskatīties vēlreiz.

Emmanuelle- Milos Forman man ir viens no iecienītākajiem režisoriem. One Flew Over the Cuckoo's Nest arīdzan ir manu iecienītāko filmu listē.

Kate-man "Amadeus" arii bija viena no taam,kur kamols kaklaa...Taa muuzika ,laikam viss kopaa!

Ak jā, arī vecā Suņa sirds uzspiež uz jūtām

Ja es raudu pie filmas, tad tā tiešām IR īpaša! Filmas, kuru laikā asara noritējusi:
Boy in Stripped pajamas
The pianist
The Elephant Man
The Broken Circle Breakdown
Amadeus
Blue is the warmest colour
Un, lai cik dīvaini tas neliktos, raudāju arī pie The Great Gatsby

Tikko noskatījos The theory of everything. Emocionāli smaga, kamols kaklā sakāpa vairākkārt, bet arī caur asarām pasmaidīt varēja. So skaitītu pie raudamajām.

Jackie, neesi jocīga, vienk Tu uztver savādāk. Es, cilvēks, kam visu mūžu apkārt sunči, to atkal savādāk uztvēru, varbūt arī ir palēna utt., bet gribot negribot sanāk sasaistīt ar sevi, savu sunci, iedomāties, cik tas skumīgi utt. ne tikai filmas laikā piņņāju, bet arī pēc tam pie savējā piegāju un bužināju labu laiku. Piem, pie Eight Below es arī vairāk raudāju tad, kad man pašai ģimenē ienāca tieši tāds suncis...:-D

Pēdējā, kurā man nobira asariņa, bija Lovelace..tā arī, pieņemu, ka daudziem liktos parasta biogrāfiskā, bet man likās tik skumīgi..tā sievietes bezspēcība, bailes teikt k ko pretī, iet prom, labāk izvēlēties palikt un paciest šausmas...un iedomājoties, ka vēl mūsdienās k kāds procents sieviešu ir tādas, kas tā vienk pakļaujas, nepastāv par sevi, nejūtas gana pārliecinātas...žēl.

The Revolutionary Road - lai gan filma pavisam nav klasiskā raudamā filma, pieļauju, ka lielai daļai tā vispār nešķitīs varbūt pat skatīšanās vērta, bet man personiski šī filma kādu dvēseles stīgu aizskāra

Loti ieintereseeji.
Laikam taada filma ,kur esmu raudaajusi visu filmas laku bija "The Pianist".

my sister's keeper un The Lovely Bones, abas par dzīvi, ne mīlestību

Ā, vēl atcerējos, kad pusaudzes gados Mihalkova "Sibīrijas bārddzini" noskatīojos, pēc tam ieslēdzos vannasistabā un aizgūtnēm raudāju! Ārprāts:D

Jackie, Tev ir suns? Nezinu nevienu sunju cilveeku, kas nebuutu pie Hachiko raudaajis.

Nē, nekad nav bijis:D
Es nezinu, bet tā filma tādā melanholiskā manierē tika uzņemta, man bija garlaicigi un atceros, ka miegs pat nāca.
Ok, esmu jocīga:D

Vispār, ja salīdzina, tad dzīvnieku filmas mani aizkustina biežāk nekā cilvēku.

Man tas pats! Pie Hachiko vēl labi turējos, bet Mārlijs maniem nerviem bija par traku, brēcu kā bērns. Bimu neesmu redzējusi un negribu. :D
Es apraudājos pie The Fault of our Stars, jo rudenī ar vēzi aizgāja radiniece, tas bija par traku tajā brīdī, tāpēc atļāvos paraudāt par jaunu cilvēku likteņiem. Vēl es bieži raudu pie kara filmām un, ja filma ir par ebreju likteņiem, tad Zewa Softis jāsagatavo jau pirms filmas. Tā bija ar The Pianist.
Pēdējā laikā bieži asaro acis pie filmām, kurās atklājas smagas ģimeniskās attiecības. Bišķi parāva uz pinkšķi filma The Judge, par tēvu un dēlu.
Šeit jau minētas daudzas filmas, kas man izraisījušas spēcīgas emocijas, bet romantiskās filmas noteikti nebūs starp tām.

Es it kā neesmu baigi raudulīgā, bet esmu reizēm raudājusi arī pie Grejas anatomijas un Bīstamajām mājsaimniecēm. :D

Vispār, ja salīdzina, tad dzīvnieku filmas mani aizkustina biežāk nekā cilvēku.
Baltais Bims - Melnā auss ir bērnības trauma, gaudoju kā traka.
Hachiko vienreiz saņēmos noskatīties - nogaudojos nenormāli.... Arī pie Mārlija noraudājos..

No cilvēkfilmām - pirmās reizes skatoties If Only un The Notebook, nobirdināju asaras... Zaļā jūdze.... Titāniks gan saraudināja tikai pirmajā reizē 9.klasē. Gaudoju un pierakstīju asarainas lappuses dienasgrāmatā :D

Viennozīmīgi - Hachiko. Vienu reizi šo filmu esmu redzējusi un sev nosolījusies, ka vairs nekad neskatīšos, jo balsī bija jāraud.

Vakar tieši iedomājos: labi, ka bija reklāmas, kuru laikā atpūsties, citādi būtu vēl histērijā iedzīvojušās.

Jackie, Tev ir suns? Nezinu nevienu sunju cilveeku, kas nebuutu pie Hachiko raudaajis. :D

Jaa, te nosauktaas un veel the Diving Bell and the butterfly, the Hunt, no jaunajaam shkjiet, ka Theory of everything buus kaartiiga raudaamaa, nesanaaca gan veel laiks taalaak par pusi noskatiit, bet beediiga.

Ielikšu arī kādu filmu, kura vēl netika šeit uzskaitīta :)
Raudāju tā kā asaras šķīda: http://www.imdb.com/title/tt2024519/

Parasti baigi nepinkšķu, taču šī filma man to lika darīt maksimāli daudz- gan no laimes, gan bēdām. Manuprāt pēdējā laika patiesākā filma..

The Best of Me (2014)

Īss review- vidusskolas mīlas pāris pēc apmēram 20 gadiem kāda iemesla dēļ satiekas savā mazpilsētā. Filmas gaitā tiek rādīta tagadne un pagātne, kur redzams kā viņi kļuva par pāri, kāpēc bija jāšķirās. Kas pa šo laiku ir mainījies katra privātajā dzīvē.