Gribas kaut kur izlikt

Ja Tu tik ļoti izvairies runāt par kāzām, iespējams, vīrietis domā, ka nevēlies precēties. Un nebildina, jo baidās no atraidījuma.

Un es pievienojos tām, kas arī n-tos gadus negaidītu bildinājumu, jo uzskatu, ka vai nu ir vai nav.

Es arī negaidītu 5 gadus bildinājumu. Ok kāzas vēl var gaidīt tik ilgi,kamēr naudu sakrāj un tā. Bet tagad šajā vecumā,es tomēr uzskatu,ka tas ir pārāk ilgs laiks. Tādas lietas,manuprāt,jau zina laicīgi. Ir tas īpašais klikšķis vai nav. Vēlies katru dienu pamosties blakus vienam cilvēkam vai nē. Vēlies visu oficiāli vai nē. Galu galā,tāpēc jau neprec kuru katru pretimnācēju(holivudas aktieri neskaitās). Ja gadi ir kādi 18,tad jau tie 5 gadi neliekas tik traki,bet tagad,nēēē.
Tāpat es uzskatu,ka dziļi iekšā precēties vēlas visi,tikai citi varbūt tā arī neatrod kādu kuru tiešām no sirds justu,ka vēlas apprecēt,nu mani neviena modernā sieviete vai vīrietis nepārliecinās,ka laulība neko nedod,neko neapliecina un nekas nemainās. Vīrs un sieva,tas jau ir citādāks statuss nekā vairs parasta draudzene vai draugs.

+++

Es gan nepiekrītu viedoklim, ka 5 gadi būtu kritiskais periods, pēc kura vai nu prec vai neprec.
Tas ir ļoti atkarīgs no pāra - šādus jautājumus vienmēr vajag pārrunāt savā starpā.
Mēs ar vīru iepazināmies jau vidusskolas laikā un bildinājums nāca tikai pēc 8 kopdzīves gadiem - tieši tad, kad abi tam bijām gatavi. Zināju, ka kādreiz precēsimies, bet bildinājumu dikti negaidīju - zināju, ka tas kaut kad notiks, jo bijām jau protams runājuši un sapņojuši par to, kādas kāzas vēlēsimies.
Visi apkārt jau tirdīja un bakstīja, bet mēs nepadevāmies sabiedrības spiedienam un kāzas nāca tieši tad, kad mēs to gribējām un arī varējām atļauties.

Lai veicas gaidot;)

Katrs jau ir citādāk. Es, piemēram, noteikti negribētu nodzīvot astoņus gadus kopā un tad vēl precēties. Sakot, ka 'precēsimies, kad būs pietiekami finanses, kad būsim gatavi', var neapprecēties vispār. Vai nu ir tas klikšķis vai nav.
Kāda ir gatava gaidīt 10 gadus, bet es, nē. Man jau 5 gadi šķiet daudz.

Un tās,kas saka, ka vispirms vajag padzīvot kopā, lai saprastu - kā tad agrāk cilvēki precējās un tikai tad dzīvoja kopā? Un vēl joprojām laimīgi kopā? Mūsdienās vienkārši ir tā problēma, ka vieglāk ir tikt vaļā no tā cilvēka, nekā risināt kaut kādas problēmas, kas uzrodas kopdzīves laikā.

Manējais uzskata, ka 'tā kā pēc kāzām nekas nemainās, tad kāda jēga naudu iztērēt pa liekam. Kad saku, ka man pietiks tikai sarakstīties, tad arī neprec, jo zina manu vēlmi par kāzām, bet pašlaik liekas nauda aizvirzīšana kredīta atmaksai ir svarīgāka par naudas izmešanu kāzām, ko arī saprotu.

Mums kopīgs bērns, dzīvoklis - draugs jau to uzskata par normālu pamatu stabilām attiecībām un nākotnei, kā arī pa 7 gadiem ir pierādījis, ka nekur skriet prom netaisās. Nav tikai kāzas.

Bet zinu arī pārus, kas apprecējušies pat pēc 10 gadu kopdzīves.

Ja tev tas ir pieņemami, tad viss labi, ja nē, tad jau ir sliktāk.

Man brīžiem uznāk melnie par kāzām, bet vīrietim neko netaisos uzspiest un principā man ir labi arī tagad. Vēl ceru, ka varbūt tomēr kādreiz mani apprecēs. :)

nauda aizvirzīšana kredīta atmaksai ir svarīgāka par naudas izmešanu kāzām

pa 7 gadiem ir pierādījis, ka nekur skriet prom netaisās

Ko tikai sievietes nav gatavas pašas sev iestāstīt, lai gūtu mierinājumu, jo vecis neprec un nebildina - a la viņam nav naudas, nav laika, man nemaz negribas lai mani bildina, man ir labi tāpat utt.

Arahne - protams, ka tev taisnība un mani neprec, jo labi iekārtojies. ;) Kā jau vienmēr zināju, ka būs šāda nolikšana.

Ja mans vīrietis ar mani negribētu kopīgu nākotni, tad nekad neplānotu bērnu ar mani, kur nu vēl dzīvokli pirkt. Principā arī tagad būs manta jādala šķiroties un pēc kāzām nekas tiešām nemainīsies kā sievas un vīra statuss, jo viss pārējais jau mums ir. ;)

Un godīgi atzīstu, ka man gribas, lai mani bildina un apprec, kaut vai tikai slepus sarakstoties bez neviena.

Taču neprecēšana nav iemesls, lai es skrietu prom un viņu pamestu.

Ko tikai sievietes nav gatavas pašas sev iestāstīt, lai gūtu mierinājumu, jo vecis neprec un nebildina - a la viņam nav naudas, nav laika, man nemaz negribas lai mani bildina, man ir labi tāpat utt.

piekriitu!

Liliii, vēl jo vairāk, ja jums ir kopīgs bērns un sieviete vēlas kaut vai sarakstīties, tad normāls vīrietis nemeklētu atrunas.

Arahne - nu tad es esmu kopā ar nenormālu vīrieti! ;)

Turklāt bildinājums sievietei tikai dotu papildus apstiprinājumu, ka vīrietis ir gatavs būt ar viņu. Nav jābūt zelta riņķim ar briljantu, bet kaut vai mutiskam no sirds nākušam bildinājumam, ņemot vērā, ka ilgi esat kopā, jums ir bērniņš un Tu esi izteikusi vēlmi par kāzām. Es esmu precēta, līdz ar to ne mana cūka, ne mana druva, bet no vīrieša puses tas ir egoisms un vispār nesmuki jā.

Smieklīgi, kā meitenes aizgūtnēm mēģina pārliecināt Liliii, ka tas nav normāli :D

kampanella , jauki uzrakstīji :) Lika pasmaidīt, lasot.

Vispār piekrītu, mūsdienās daudzas sievietes vispār neciena sevi un arī ir gatavas būt par piegulētājām, aizbildinoties ar visādām lietām, kaut skaidrs, ka patiesais iemesls ir tas, ka puiši ir vienkārši vai nu ērti iekārtojusīes bez atbildības, vai arī neredz sievietē to īsto. pavisam vienkārši.

Es nevienu nemēģinu pārliecināt, tikai izsaku savu viedokli.

kristel, njā, citām toties lielākā problēma ir tā, ka čalis uz ielas blenž uz citām :D :D

Es atkal nespēju saprast to, kāpēc citas nespēj pieņemt to, ka tās kuras ilgi gaida bildinājumus vai tās, kuras neprec spēj to pieņemt, un ne visas ir naivas muļķītes un vīrieši egoisti, kas labi iekārtojušies.

Es pat spēju draugu saprast par tām kāzām, es pieņemu to un ceru, ka tad kad būs gatavs, tad varbūt arī precēs mani, neko neuzspiežu un spiedienu neizdaru, jo tā tikai visas savas attiecības sabojāšu. Apkārt mums pārāk daudz piemēru par neizdevušām laulībām un neprecētiem, kas ilgi dzīvo kopā.

Tie precētie brīžam vēl nelaimīgāki kā mēs neprecētie, kā arī man ir daudz vairāk visa kā, arī laime un saticība, mīlošs draugs un lielisks dēls bez kāzām. Un ja arī aizskries un mani pametīs kaut kad neprecētu - nu un - būšu vienmēr pateicīga viņam par savu dēlu.

Arī apkārt bieži redzu, kas notiek pēc kāzām - viss sāk jukt un brukt, it īpaši tiem, kas ar kāzām sasteiguši un pat pārāk ātri apprecējušies.

Liliii - abos gadījumos, gan precētajiem, gan neprecētajiem ir savi trūkumi, problēmas utt. Bet tomēr ir patīkamāk iepazīstinot, teikt - šie ir mans dēls un vīrs, nevis dēls un draugs. ;)
Bet šeit var diskutēt un diskutēt...

Ja jums ir labas attiecības pēc šiem pieciem gadiem, sapratne, uzticība un visādi citādi tu esi laimīga, tad priecājies par to, kas tev ir. Daži cilvēki negrib precēties un pat ja grib, iespējams, baidās no atbildības un tālākās nākotnes.
Es savās ilgstošajās attiecībās gredzenu un bildinājumu nepieņemtu, un punkts! Stulba rutīna, saprotu, ka esam viens otram nenormāli izdevīgi, tāpēc turamies. Jēga???
Lūdzu, priecājies par to, kas tev ir - kāzas ir tikai gredzens un papīrs, bet laimi parakstīt un gredzenu uzvilkt virsū nevar.

MoonLady - nu tev es piekrītu, ka foršāk ir teikt vīrs, nevis dēla tēvs, piegulētājs, gultas biedrs. :D Bet tas jau nemaina faktu, ka es spēju pieņemt un dzīvot normāli, nevis visu laiku gruzīties, ka mani neprec. Bet nu citas jau uzreiz saka, ka muļķes visas un vīrieši tikai uz laiku kopā - par to es runāju.