čau
6dienas vakars, it kā jau viss ok, diena pagājusi, mājai jumts nav aizpūsts, sēžu pustumsā gultā ar savu PēCi klēpī, fonā skan kārtējā bezjēdzīgā TV pārraide un uz galda deg svecīte. It kā jau viss ok... tikai tā- vientuļi. Jums mēdz tā būt, ka nav neviena, ar ko parunāt? Kad zini, ka it kā jau ir cilvēki visapkārt, bet tai pat laikā esi viens... Un prāts pavisam skumīgs.
Protams. Tāpēc es ienāku šajā forumā. Šeit vismaz anonīmi var parunāt.
Esence attiecībā uz cosmo pārgudrajām kezām. Tās kura te lielās piepreasītās ogas tēlo un ar saviem suprerautoritatīvajiem spriedumiem spīd ik pa laikam noraujās un kko līdzīgu uzraksta. tas ir rēcīgi - morālā spēciņa pietrūcis vienīgajai un neatkārtojamajai. :-D :-D :-D. Mācīt citus dzīvot izliekoties ka pašai viss OK, bet patiesībā ... Mirāža ...
''Dažreiz šķiet, ka es neesmu no šīs planētas. Neinteresē man twitteris vai instagrams, selfiji pie spoguļa un jaunākais Iphone modelis, izklaides līdz rīta gaismai vai bezjēdzīga, tukša un nevajadzīga miljons paziņu loka uzturēšana''
Nesanāk ievietot kā citātu. Lielākā daļa atbilst arī man. Es vispār esmu vienpate, man tā labāk patīk. Nu nepatīk man liels skaļums, ballītes, lielas cilvēku grupas, labāk, lai ir mazas grupiņas. Dažreiz sajūtos vientuļi, bet tas ātri pāriet.
Domaaju ka katram uznaak taa. Kaut tada doma vien ka kaut kaa truukst.
Kaa saka,mes piedzimstam vieni un aizejam vieni. Apkaart jau cilveeki ir,bet ne visi izprot utm.
Tādu patiešām vientulību izjūtu reti. Es pa dzīvi esmu vienpate un vientulība ir mana komforta zona. Dažreiz brīnos kāpēc tā.. nemāku es aktīvi draudzēties, tikties ar cilvēkiem, izklaidēties.. tas mani nežēlīgi nogurdina. Ir pāris labi draugi ar kuriem uzturu labus kontaktus un paldies dievam viņi ir pieņēmuši to, ka neesmudraudzībā ar pilnu klapi.
Labi, ka darba dienas paiet cilvēkos, savādāk, iespējams, būtu izkūkojusi prātiņu :D
Vientuļi mēdz būt tad, kad pati to vēlos... Ja nevēlos - man ir pāris īpaši cilvēki, kuri nekad man neliek vilties un justies vientuļai. Citreiz vienkārši nevēlos uzbāzties, tad pagruzos viena pati... Dažreiz tas ir nepieciešami!
Kad juties taadaa gadiimaa vientulji, iesaku kaut vai ieiet chatrouletee vai kadaaa citaa online webkameras maajaslapaa. Tur nekad nebuus garlaiciigi, satiksi gan smiekliigus, gan diivainus un normaalus cilveekus - varbuut pat varees aprunaaties (:
Lielākoties - jūtos pavisam viena. Draugi un paziņas ir. Bet ne tādi, uz kuriem varētu gana daudz paļauties, lai kaut vai piezvanītu, kad sirds sāp vai kas sakāms būtu.
Un lai gan pierasts jau pie tās sajūtas, ka mūžīgi esi viens, pat ja kāds ir blakus vai esi pasākumam epicentrā... šad tad skumji paliek. :)
Dee-jay Es Tevi pilnībā saprotu. Man nereti arī grūti nodibināt noturīgu kontaktu ar cilvēkiem, jo es tiem laikam esmu par sarežģītu. Daudziem patīk vienkāršāki cilvēki, es tāds neesmu. Varu vakarā sēdēt un mūzikas pavadībā ''smadzeņot'' par lietām, kuras lielākajai daļai populācijas pat prātā neienāk. :D
man tāda mega vientulības sajūta biežāk uznāk, kad kādā konkrētā brīdī es esmu uz viļņa komunicēt ar kādu konkrētu cilvēku, bet konkrētais cilvēks nepaķer tieši to pašu vilni. nesakarīgi uzrakstīju, bet varbūt kāds sapratīs :D
un tad tajos konkrētajos brīžos man ir pilnīgi vienalga par pārējo armiju, ar kuru varu komunicēt, jo man ir pilnīgi vienalga, sēžu un vientuļojos.
Ruu, ļoti precīzs teksts. Dažreiz šķiet, ka es neesmu no šīs planētas. Neinteresē man twitteris vai instagrams, selfiji pie spoguļa un jaunākais Iphone modelis, izklaides līdz rīta gaismai vai bezjēdzīga, tukša un nevajadzīga miljons paziņu loka uzturēšana. Varbūt tāpēc brīžiem liekas, ka esmu viena, ja ne fiziski, tad garīgi
223
