Mantojums

Domājot par vecāku mantojumu (nekustamais īpašums ar zemi), kādreiz jau tas pienāks, es jau domās esmu no tā attiecies, par labu brālim, jo man jau tika no vecāku mantojuma īpašums, kuru man uzdāvināja pirms 15 gadiem. Tā būtu godīgi.
Un es negribētu ar tuvākajiem cilvēkiem, atlikušo dzīvi nodzīvot naidā , dēļ mantojuma.

Tā kā es neesmu tiešais mantinieks, bet grib, lai īpašumi paliek man, tad viss tiek kārtots kā pirkšanas - pārdošanas darījums. Jurists mūs informēja, ka arī dāvinājuma līgumu tiešie mantinieki var apstrīdēt, pārdošana esot visdrošākais variants.

Visu pārrakstīs jau tagad dzīviem esot.

lētākais ir dāvinājuma līgums

viss tiks pārrakstīts ar dāvinājuma līgumu

Tas ko tautā sauc par pārrakstīšanu juridiski saucās dāvinājuma līgums. Juridiski tāda nek.īp. atsavināsanas veida kā pārrakstīšana nav. Ir pirkšana-pārdošana, mantošana, dāvinājums, uzturlīgums, maiņa.

Šķiet, esmu viena no "pirmajiem kandidātiem" uz pusmāju un apkārtesošo zemi laukos, tomēr kaut kā par to ne domāju, ne rēķinos, ne arī, godīgi sakot baigi viņu gribu. Neesmu pat ne ar vienu par to runājusi, spriedusi un dalījusi kaut ko, kas nepieder tikai un vienīgi man. Tās tomēr ir ģimenes mājas.
Ja nu tomēr es ko saņemtu, es pat nezinātu, ko ar to iesākt.

Savu mantojuma daļu saņēmu pāris gadus atpakaļ, oma vienkārši sadalīja un pārrakstīja katram ko, lai varam apsaimniekot jau tagad,lai nestāv un neiet postā. Un neviens neiebilda par sadali, mums galvenais,lai mantojums paliek ģimenes īpašumā, nevis tiek pārdots, tapēc arī daži vienkārši palika bešā, jo nesaista savu nākotni ar to pilsētu. Nekādu strīdu. Un tad,kad omai atļauj veselība, viņai labprāt tīk aizbraukt uz savām dzimtajām mājām/īpašumiem un vienkārši baudīt un nesatraukties par visām uzturēšanas problēmām.



Un runājot vel par mantojumiem, kaut kad nesen viens paziņa saņēma ĻOTI lielu mantojumu no sava Amekrikas onkuļa,kuru pat tā īsti nav redzējis :D Es domāju,ka tā tikai filmās notiek, bet nē :D

Ar šīm vecajām mājām, kurās īsti neviens pēctam negrib dzīvot, tā tiešām ir gandrīz problēma.. Vismaz es to tā uztveru.. Zāle aug griezdamās, pļavas aizaug ar krūmiem, jāmeklē kāds, kas nopļaus, izzāğēs... pati celtne bez apkopes, jaunāka, protams, nepaliek.. Pārdot īsti nevar, un no vienas puses pats arī īsti nevari pārkāpt tam 'bērnības atmiņu' faktoram.. Ja pienācīgi neapkop, vari dabūt sodus no pašvaldības.. Tāpat, protams, ikgadējais zemes nodoklis utjpr..

Šobrīd tur dzīvo pazīstami cilvēki, lai viss galīgi neiet postā. Lai gan ēkas neviens tāpat īpaši neuztur.
Bet pārdot būtu grūti. Tur pat piebraukt ir diezgan grūti, (izņemot ar traktoru) vismaz es neriskēju, jo var iestrēgt. Sanāk ~ 400m iet ar kājām. Un apkārt netrūkst pavisam pamestu māju.
Vieta gan ir skaista, kalnains apvidus.
Zeme gan ir izīrēta un tiek apstrādāta, audzēta labība.

Neesmu saņēmusi un nesaņemšu.
Esot rados bijis viens onka, kas lielāko daļu dzīves nodzīvojis Anglijā, un īpašumus Latvijā pēc nāves noziedoja/atstāja iestādēm, lai nav jāatstāj mantkārīgajām zebiekstēm - Latvijā palikušai ģimenei.
Dažas ģimenes ir tiešām sap*stas, pat trakāk kā vienā otrā filmā.

Mantojums ir bijis gan vēlams, gan nevēlams.
Tēva mantojumus pieņēmu, jo tie tika piešķirti pirms spēju patstāvīgi pieņemt lēmumus. Bet no vecmātes mantojumiem atteicos sasniedzot pilngadību.

No zila gaisa ne bet esmu mantojusi dzivesvietu arzemes.
Nezinu, ko un vai vel mantosu, nekad neesmu par to domajusi.

Protams butu jau forsi ja peksni no zila gaisa kads attals radinieks vai svess cilveks nodotu mantojuma veselu bagatibu. :D

Par vecām lauku mājām, uz kurām paši negrib iet dzīvot- te gan es uzskatu, ka daudz lielāka jēga būs atrast un tomēr pārdot to māju kādam, kurš grib tur dzīvot un saimniekot. Latvijā jau tā pietiek pamestu, pussagruvušu, zālē un krūmos ieaugušu vecu māju.

Diemžēl, esmu saņēmis. Dotajā brīdī tieši tāpēc esmu lielās nesaskaņās ar saviem radiniekiem. Kad paceļas tādi jautājumi, cilvēki parāda savas īstās sejas.

Dionysus

Ar šīm vecajām mājām, kurās īsti neviens pēctam negrib dzīvot, tā tiešām ir gandrīz problēma.. Vismaz es to tā uztveru.. Zāle aug griezdamās, pļavas aizaug ar krūmiem, jāmeklē kāds, kas nopļaus, izzāğēs... pati celtne bez apkopes, jaunāka, protams, nepaliek.. Pārdot īsti nevar, un no vienas puses pats arī īsti nevari pārkāpt tam 'bērnības atmiņu' faktoram.. Ja pienācīgi neapkop, vari dabūt sodus no pašvaldības.. Tāpat, protams, ikgadējais zemes nodoklis utjpr..

Nē, un domāju, ka nebūs arī.

Tā ir ar tiem mantojumiem, manos rados bija tā, viena ome tik ļoti visu laiku uzsvēra, ka viņa par visiem ir parūpējusies un atstājusi mantojumu, utt., u.tml., ka mazbērni, mazi un dumji būdami, teica taisnību: "Omam, tu vari mirt, mēs jau visu esam sadalījuši!" :D

Man būs norakstīta māja ar zemi dziļi laukos, Latvijas nostūrī.
Zinu ka nepārdošu to un dzīvot arī diez vai tur dzīvošu. Ir noruna, ja kāds no maniem radiem sadomā tur iet uz dzīvot tad es to atdodu viņiem.
Man tas ir vairāk kā nostaļģiskas atmiņas no bērnības. Neiebildīšu ja kāds cits tur dzīvos, ja vien es varēšu tur šat tad paciemoties.
Negribētos tikai kā pārdotu to svešiem.

weee - valstij par visu 'jāmaksā nodokļi - valsts nodeva par mantojumu, kuru tu pieņem kaut kādi % no mantotās summas vai īpašumu kadastrālās vērtības. Jo tuvāks radinieks, jo mazāks nodoklis, jo tālāks vai svešs cilvēks, jo vairāk.

Neesmu . Diemzel man nekas no gaisa nav nokritis :D

Nedomāju, ka saņemšu kaut ko mantojumā, bet es arī negaidu, jo aizrauj doma par pašas panākumiem :)

Weee, jā, tieši tā. Ir jāmaksā valstij nodeva. + vēl mantojumam seko līdzi nosacijums, ja gribi pārdot uzreiz no nopelnītās naudas jāmaksā ienākumu nodoklis. Citādi 4 gadus jātur īpašumā mantojums un tad var izbēgt no IN maksāšanas.

paga , ja man kāds kaut ko atstāj , man kādam par to vēl kaut kas jāmakā ? nopietni !?