Mantojums

Šķiet, esmu viena no "pirmajiem kandidātiem" uz pusmāju un apkārtesošo zemi laukos, tomēr kaut kā par to ne domāju, ne rēķinos, ne arī, godīgi sakot baigi viņu gribu. Neesmu pat ne ar vienu par to runājusi, spriedusi un dalījusi kaut ko, kas nepieder tikai un vienīgi man. Tās tomēr ir ģimenes mājas.
Ja nu tomēr es ko saņemtu, es pat nezinātu, ko ar to iesākt.

Visu pārrakstīs jau tagad dzīviem esot.

lētākais ir dāvinājuma līgums

viss tiks pārrakstīts ar dāvinājuma līgumu

Tas ko tautā sauc par pārrakstīšanu juridiski saucās dāvinājuma līgums. Juridiski tāda nek.īp. atsavināsanas veida kā pārrakstīšana nav. Ir pirkšana-pārdošana, mantošana, dāvinājums, uzturlīgums, maiņa.

Tā kā es neesmu tiešais mantinieks, bet grib, lai īpašumi paliek man, tad viss tiek kārtots kā pirkšanas - pārdošanas darījums. Jurists mūs informēja, ka arī dāvinājuma līgumu tiešie mantinieki var apstrīdēt, pārdošana esot visdrošākais variants.

Domājot par vecāku mantojumu (nekustamais īpašums ar zemi), kādreiz jau tas pienāks, es jau domās esmu no tā attiecies, par labu brālim, jo man jau tika no vecāku mantojuma īpašums, kuru man uzdāvināja pirms 15 gadiem. Tā būtu godīgi.
Un es negribētu ar tuvākajiem cilvēkiem, atlikušo dzīvi nodzīvot naidā , dēļ mantojuma.

Pati varu visu sasniegt!

Dotajā jautājumā pilnīgi garam frāze. Mantojumu neatstāj visbiežāk vai nu dzērāji, nakromani vai bernunama berni nesanem jo nav radu. Stulbi nodzivot muzu un nav ko bernam atstat, ta ka labak jau nelielaties ka nav radiem ko jums atstāt. Kauns tas ir, neko labu par ģimni un tās sasniegumiem tas neliecina.

Piekrītu tam, ka jādod makšķere, nevis zivs.

Vieni no labākajiem vārdiem ko jeb kad esmu dzirdējusi .

Mantojumu neatstāj visbiežāk vai nu dzērāji, nakromani vai bernunama berni nesanem jo nav radu. Stulbi nodzivot muzu un nav ko bernam atstat, ta ka labak jau nelielaties ka nav radiem ko jums atstāt. Kauns tas ir, neko labu par ģimni un tās sasniegumiem tas neliecina.

Kā tā var izteikties! Ir arī normāli vecāki, kuriem nav ko bērniem atstāt, nekāda kauna tur nav.

visbiežāk ne VISI UN NE VIENMER.

Ir bijusi iespēja, bet no mantojuma esmu atteikusies.

Mantojumu neatstāj visbiežāk vai nu dzērāji, nakromani vai bernunama berni nesanem jo nav radu. Stulbi nodzivot muzu un nav ko bernam atstat, ta ka labak jau nelielaties ka nav radiem ko jums atstāt. Kauns tas ir, neko labu par ģimni un tās sasniegumiem tas neliecina.

???

Stulbi un kauns?

Jā kauns. Nu padoma vecaki berniem grib labaku dzivi. Muzu strādā, pelna tiecas pec labākas dzives. Un ja mūza nogalē ne centa nevar bērniem atstāt, nu ir tas kauns. ja laukos tad vispar...zemi nodzēra , maju pardeva? Zinu ka ir kas mūžu īre dzivoklus, bet nu tapat mazliet ko atstaj berniem.

Diemžēl, jā. Dzīvokli no omītes. Tas nebija kā no zilā gaisa nokritis, jo vecmāmiņa vienmēr teikusi, ka atstās to man mantojumā..

Vecākajai māsai un brālim omītes atstāja dzīvokļus. Man kā pastarītei neko. :D

Diemžēl, jā. Dzīvokli no omīte

Kāpēc diemžēl? Laba omīte nu, priecājies.

Kāpēc diemžēl? Laba omīte nu, priecājies.

Diemžēl tāpēc, ka vecmammas vairs nav. Dzīvokli tāpat esmu pārrakstījusi uz māsas vārda..

Ja ir mazbērni, tātad cerams ilgs un skaists mūžs bijis. Diemžēl visi tur būsim.

Kārtojam dāvinājuma līgumu tieši izdevīguma ko Gita minēja dēļ. Starp mani un cilvēku, kam īpašums pieder, ir vesela paaudze bez bērniem, kas tur vēl dzīvo un dzīvos līdz mūža galam, tāpēc realitātē man no tā visa labuma nekāda, tik vien kā meitai tālā nākotnē būs, kur dzīvot, ja gribēs, un smieklīga īres nauda no ilggadējiem otra īpašuma īrniekiem, kurus neesmu pat redzējusi (arī veci cilvēki). Izklausīsies ļauni, bet pret cilvēku, kurš atstāj man visu šo bagātību - dzīvokli un māju+zemi "elitārajā" Pierīgā, man vispār nav nekādu siltu jūtu, tāpat kā pret pašu īpašumu.

Zinu, ka tēvam arī it kā kaut kas pieder, bet man nav vispār prātā pat apsvērt kaut kādu mantisku labumu šajā gadījumā.

ir īpašumi, bet līdz tiem vēl tālu, jo esmu es jauna, mamma jauna, vis drīzāk maniem bērniem paliks.

Palabošu Gitas sacīto par valsts nodevām - dāvinājumam valsts nodeva ir 0,5% no kadastrālās vērtības (ja starp līgumslēdzējiem ir tāda radniecība kā - vecāki, bērni, brāļi māsas vecvecāki, mazbērni, laulātie), ja dāvina tālākam radiniekam, svešam cilvēkam, tad valsts nodeva ir 3% no kadastrālās vērtības.
Bet IIN pārdodot īpašumu jāmaksā ne tikai pēc mantošanas, bet arī pēc dāvinājuma saņemšanas utt. Nosacījums, lai nebūtu jāmaksā IIN pie īpašuma pārdošanas - jabūt deklarētam noteiktu laika posmu un īpašumam jābūt īpašumā (reģistrētam uz konkrēto īpašnieku zemesgrāmatā) vairākus gadus, slinums meklēt konkrētus ciparus..

Dāvinājuma process var sanākt lētāks, bet ne vienmēr, taču tas pavisam noteikti ir ātrāks process kā mantojuma lietas kārtošana, un, manuprāt, saudzīgāks.

lídz shim neko - cerams vel ilgi jo ilgi nenáksies ar shím lietám saskarties. esam divas mantinieces, ja másai vajadzés vairák ka man -- atteikshos no mantojuma.