Nopietnas attiecības nenopietnā vecumā

Borne sajūta, ka lasu savu attiecību stāstu. tikai manējais pārtrūka pirms aiziešanas studēt..

Esmu ar savu vīru kopā no 17 gadiem .... :D Tagad man ir 26 ...
Zini, ja man tagad būtu jāveido attiecības es uz to visu saktītos nedaudz savādāk ... padsmitgados cik vieglprātīgs esi ar tādu pašu vieglprātību ej attiecībās ar galvu un sirdi un pa īstam un tas ir galvenais ... Nav aprēķina kaut kādu mēŗku ir labi jau tikai no tā, ka Jūs esat un ja šo sajūtu māk nosargāt, tad būsiet kopā arī pēc 50 gadiem ...
Jo pieaugušāki esam , jo vairāk gaidam - un tad nu jau katram tā laktiņa sava , nauda , mašīna, dzīvoklis un emocionālais nonāk otrajā, ja ne pat trešajā plānā ... Man tas nav pieņemami.... es esmu no tām , kas var sēdēt pie tukša galda, ka tik vīrietis ir emocionāli ar mani ... Man nevajag naudu , man vajag tuvību , vajag būt milētai ar glāstiem neviss zelta gredzenu ( gredzenam ar nav ne vainas , bet viņš nav primārais ).

Attiecības var veidot arī tad, ja nav morāli un materiāli pastāvīgs

Tieši tā. Nesaprotu, kāpēc gan vidusskolēniem nevarētu būt attiecības? Es, piemēram, pati svau tīņu laiku mīlestību atceros ar tādu patīkamu smaidu. Kas tur slikts? Mums bija foršas attiecības, no kurām es īstenībā daudz esmu mācījusies. Man tieši liekas mazliet dīvaini, ja pirmās attiecības ir, piemēram, 25 gadu vecumā.
Man jau šķiet, ka atsevišķos gadījumos "nebiju vēl gatava attiecībām", "nebiju nobriedusi", "pirmajā vietā bija mācības" tulkojas kā "nebija neviena, ar ko viņas veidot". Man jau šķiet, ka jebkuram normālam padsmitgadniekam interesē pretējais dzimums un gribas pabučoties un tā.

Kāpēc ir tā, ka ja cilvēkiem ir virs 25-30, iepazīstas un uzreiz, pēc gada arī saderinās

Gadījumi ir daudz un dažādi, bet, ko esmu pamanījusi savu paziņu lokā, tad ir tā, ka līdz tam laikam nu pagalam attiecībās nav gājis, tad nu ņem un noprec uzreiz to, kas ir gatavs to darīt. Tas jau nav slikti, jo lielākoties pāri dzīvo laimīgi un saticīgi.

Esmu nu jau kopā ar puisi 5 gadus. Sagāju kopā ar viņu, tad kad man bija 14 gadi un viņam 17. Man drīz palika 15. Bet toreiz es uzskatu, ka biju gudrāka par citām savos 16 gados. Nebiju tik ļoti bērna prātā. Protams, nesteidzāmies ar seksu vai ko tādu. Mēs bijām iepriekš, kādu gadu draugi ļoti labi. Tad arī iepazinām kādi tad nu mēs esam, līdz nolēmām būt kopā. Protams, citreiz abi uzvedāmies kā bērni, bet esam izauguši no tā posma. Kopā pasmejamies par to laiku. Dzīvojam kopā. Es studēju, bet puisis strādā. Ir izteikta doma, ka pēc manas studiju beigšanas, mēs varētu apprecēties :D un to, ka viņš negrib būt vecs priekš bērniņa :D Takā tas ir atkarīgs no katra paša. Visādi var būt. :)

cinderella, te jau atkarīgs, kā nu cilvēks saprot vārdu "attiecības"

Bet savā vecumā būtu vēl agri domāt par kāzām un pašlaik nav iespējas mums sākt dzīvot kopā!

Pati atbildēji!
Izklausīsies briesmīgi, bet nu neviļus gribas pasmaidīt, kad 16gadīgie runā par nopietnām attiecībām..
Savos 25 varu teikt, ka līdz kādiem 19-20 gadiem baigi pie attiecībām rauties nevajag, to laiku vajag baudīt!!!

Kas tur dīvains? Pāris, kuri ir aptuveni 26 gadus veci, var atļauties savu mājvietu, veidot kopīgo budžetu. Pāri 16-18 g.v. sponsorē viņu vecāki vai labākajā gadījumā viens cilvēks no pāra (ja kāds ir vecāks un jau strādā tā, lai tik daudz var nopelnīt). Dažādas vecuma kategorijas, katrai kategorijai savas izpriecas. Tas ir tikai par finansiālo pusi. Vēl ir emocionālā - tīņu pāri reti kad noturās kopā, jo ir vēlme izmēģināt citas attiecības, patusēt, vēl nav noformulējušās vēlmes pret otru pusi utt. Pieaugušajiem ir citādi, tāpēc nepieciešams mazāks laiks, lai pārnestu attiecības citā līmenī - precības, bērns.

Piekrītu!

Tas pusaudžu, nu labi - ne pusaudžu, bet tāds vecums, kad tikko sāk kļūt patstāvīgi (bet arī - ne visi), cilvēki vēl ir sevis meklējumos, vēl nesaprot, kas ir paši, ko no dzīves grib, arī tādā emocionālā līmenī svārstības, nav īstas pārliecības. Vēlāk, kad jau jaunības hormoni pierimuši, ir pamats zem kājām, ienākumi, darbs, skaidrāks skats nākotnē un arī lielāka saprašana, ko un kā grib. Nerunāju 100% par visiem, drīzāk par lielu daļu.

Laikam tiešām jāaprecas un jāuztaisa bērns, lai kāds mūsu attiecības uztvertu nopietni

Ja tādu mērķu vadīti to darīsiet, lai iebāztu acīs, ka lūk - lieli un gudri esat, nekas vairāk par pusaudžu dumpinieciskuma izpausmi nesanāks, paši būsiet nelaimīgi un vēl bērns. Tādas lietas jādara tad, kad paši esat pārliecināti, spējat pavilkt un jūtat, ka ir īstais laiks, nevis, lai kādam kaut ko pierādītu. Tas vien liecina, ka nav vēl laiks tik nopietniem soļiem.

Attiecības var veidot arī tad, ja nav morāli un materiāli pastāvīgs, ja plāno veidot ģimeni - tad jā.

Manas domas ir tādas, ka bērniem nevajadzētu veidot attiecības (un 15, 16 gadi ir tieši tāds vecums).
Attiecības jāveido tad, kad cilvēks ir gan morāli, gan materiāli pastāvīgs.

manuprāt, galvenā problēma, saejot kopā agrākā vecumā ir tā, ka abi divi vēl nav sevi atraduši un vispār vēl aug. bet, kad kopā attiecībās augam un redzam, kā otrs aug, pat pēc vairākiem gadiem, domājot, ka pazīstam otru pilnībā, saprotam, ka neesam viens otram radīti, jo tomēr iemīlējāmies otrā cilvēkā tādā kā īsā jaunības attīstības posmā, bet nobriedušais, izaugušais cilvēks ir pavisam cita persona jeb brīžam pat svešinieks mums blakus.

Dvīne man ir bijušas ilgas attiecības, es zinu kas ir rutīna, bet tas nenozīmē, ka vari sevi attaisnot (savu kaut morālu sānsoli). Sānsoļi nerada iespaidu par attiecību nopietnību un ilgtermiņu. Īpaši, ja tādi parādās pēc 4 (tikai) gadiem!
Un palasot to tavu otru diskusiju, tu saki, ka esi draugam pieķērusies. Ar pieķeršanos vien nepietiek, lai veidotu stabilu ģimeni, jo nāks tāds čalis, kurš piečivinās tev ausis un aizskriesi pie tā. Tev nav kur steigties! Vispirms sāciet dzīvot kopā un tad uztraucies par to cik tavas attiecības nopietni uztver apkārtējie. Kas zin, moš jūs nemaz nevarēsiet normāli sadzīvot, visu laiku plēsīsieties. Bet iespējams, jūsu attiecības paliks harmoniskas un foršas :)

Mans novēlējums - nesteidzies 19 gados dzemdēt un precēties. To tu vari uzspēt jebkurā brīdī ;)

Nestle, draugam klājas labi. Protams galviņa sāp, bet iespējams rītdien varēs braukt jau mājās un turpināt ārstēties tur. :)

Sinepe, atvainojos, ka ne pa tēmu, bet kā klājas Tavam draugam?

Dvīne, cik bieži tiecies ar savu draugu, ja jau viņš ir ārzemēs?

pandory, Akdievs, lūdzu izņem bildi, es biju pirmā. :D

ja godīgi, tad es arī daudz nopietnāk uztveru cilvēkus, kuri ir sagājuši kopā ar mērķi veidot ģimeni un dzemdēt bērnus, pat ja viņi ir tikai 2 gadus kopā. tas ir vērā ņemams statuss. pāris var būt kopā kaut 10 gadus, un viņi abi var būt kaut 40gadīgi, bet neveidojot ģimeni, var izšķirties viens un divi. cilvēki, kam ir ģimene, 100x padomās, pirms visu uzcelto sagraut.

iespējams, spriežu pēc sevis - mans vecākais brālis manā vecumā jau bija vīrs un divu bērnu tēvs, es tādam solim galīgi neesmu gatava. man veidot ģimeni nozīmē upurēt savas egoistiskās intereses un uzņemties pienākumus, kuri būs jāpilda visu mūžu (vai vismaz vairākus gadus), tādam solim ir jānobriest un man tas ir attiecību nopietnības rādītājs. randiņošanās, pat ja tā ir 10 gadu garumā, ir attiecību vieglā daļa.

A - komanda, pēc 4 gadiem rutīna ir normāla parādība! :) Rutīna nav nekas paliekošs, tā var būt un tā var nebūt, tāpēc tas, ka tā ir attiecību 4 gadā, nenozīmē, ka tā būs 5 gadā, vai tas, ka rutīna nav attiecību 4 gadā, nenozīmē, ka tā pēkšņi neuzradīsies. Par uzticību vispār nekomentēšu.

Ja pēc 4 gadiem attiecībās iestājas rutīna un ir kaut morāla neuzticība, ko tu vēlies sagaidīt no attiecībām pēc 10 gadiem? Domā, ka rutīna būs mazāk?

L., jā tas aizskar, jo kontracepcijas tabletes domāju dzert, jo draugs drīzumā atgriezīsies! Bet nu tev ir tiesības izteikt savas domas, man ir savas domas, un, jā, attiecības visiem nav vienādas:) Prieks, ka ir cilvēki, kuri ir tik uzticīgi viens otram - gan fiziski, gan morāli. Veiksmi jūsu attiecībās!

Ja viens no pāra to nevēlas, ar varu jau nepiespiedīsi:-D