Nopietnas attiecības nenopietnā vecumā

Bet savā vecumā būtu vēl agri domāt par kāzām un pašlaik nav iespējas mums sākt dzīvot kopā!

Pati atbildēji!
Izklausīsies briesmīgi, bet nu neviļus gribas pasmaidīt, kad 16gadīgie runā par nopietnām attiecībām..
Savos 25 varu teikt, ka līdz kādiem 19-20 gadiem baigi pie attiecībām rauties nevajag, to laiku vajag baudīt!!!

cinderella, te jau atkarīgs, kā nu cilvēks saprot vārdu "attiecības"

Esmu nu jau kopā ar puisi 5 gadus. Sagāju kopā ar viņu, tad kad man bija 14 gadi un viņam 17. Man drīz palika 15. Bet toreiz es uzskatu, ka biju gudrāka par citām savos 16 gados. Nebiju tik ļoti bērna prātā. Protams, nesteidzāmies ar seksu vai ko tādu. Mēs bijām iepriekš, kādu gadu draugi ļoti labi. Tad arī iepazinām kādi tad nu mēs esam, līdz nolēmām būt kopā. Protams, citreiz abi uzvedāmies kā bērni, bet esam izauguši no tā posma. Kopā pasmejamies par to laiku. Dzīvojam kopā. Es studēju, bet puisis strādā. Ir izteikta doma, ka pēc manas studiju beigšanas, mēs varētu apprecēties :D un to, ka viņš negrib būt vecs priekš bērniņa :D Takā tas ir atkarīgs no katra paša. Visādi var būt. :)

Attiecības var veidot arī tad, ja nav morāli un materiāli pastāvīgs

Tieši tā. Nesaprotu, kāpēc gan vidusskolēniem nevarētu būt attiecības? Es, piemēram, pati svau tīņu laiku mīlestību atceros ar tādu patīkamu smaidu. Kas tur slikts? Mums bija foršas attiecības, no kurām es īstenībā daudz esmu mācījusies. Man tieši liekas mazliet dīvaini, ja pirmās attiecības ir, piemēram, 25 gadu vecumā.
Man jau šķiet, ka atsevišķos gadījumos "nebiju vēl gatava attiecībām", "nebiju nobriedusi", "pirmajā vietā bija mācības" tulkojas kā "nebija neviena, ar ko viņas veidot". Man jau šķiet, ka jebkuram normālam padsmitgadniekam interesē pretējais dzimums un gribas pabučoties un tā.

Kāpēc ir tā, ka ja cilvēkiem ir virs 25-30, iepazīstas un uzreiz, pēc gada arī saderinās

Gadījumi ir daudz un dažādi, bet, ko esmu pamanījusi savu paziņu lokā, tad ir tā, ka līdz tam laikam nu pagalam attiecībās nav gājis, tad nu ņem un noprec uzreiz to, kas ir gatavs to darīt. Tas jau nav slikti, jo lielākoties pāri dzīvo laimīgi un saticīgi.

Esmu ar savu vīru kopā no 17 gadiem .... :D Tagad man ir 26 ...
Zini, ja man tagad būtu jāveido attiecības es uz to visu saktītos nedaudz savādāk ... padsmitgados cik vieglprātīgs esi ar tādu pašu vieglprātību ej attiecībās ar galvu un sirdi un pa īstam un tas ir galvenais ... Nav aprēķina kaut kādu mēŗku ir labi jau tikai no tā, ka Jūs esat un ja šo sajūtu māk nosargāt, tad būsiet kopā arī pēc 50 gadiem ...
Jo pieaugušāki esam , jo vairāk gaidam - un tad nu jau katram tā laktiņa sava , nauda , mašīna, dzīvoklis un emocionālais nonāk otrajā, ja ne pat trešajā plānā ... Man tas nav pieņemami.... es esmu no tām , kas var sēdēt pie tukša galda, ka tik vīrietis ir emocionāli ar mani ... Man nevajag naudu , man vajag tuvību , vajag būt milētai ar glāstiem neviss zelta gredzenu ( gredzenam ar nav ne vainas , bet viņš nav primārais ).

Borne sajūta, ka lasu savu attiecību stāstu. tikai manējais pārtrūka pirms aiziešanas studēt..