nepatīk cilvēki

Man arī nepatīk cilvēki. Es piem. pat uz izlaidumu ar šausmām aizgāju :D veikali,pasākumi lielie ui. Tā laikam kkāda cilvēku fobija.

Sabiedriskajā man tiešām cilvēki nepatīk. Tie, kas grib nez kur aizlīst, kad tur tāpat nav kur iet un prasa "Izkāpsiet?" Tracina. :D Bet savādāk neiebilstu. Pat varētu teikt, ka patīk.

Samaara,ieteikums par velo ir ļoti labs,bet šeit,kur es dzīvoju,visapkārt ir tāda vide. Neiesi tak dēļ apkārtējās publikas pārdot dzīvokli un pirkt māju Baltezerā,jāsadzīvo jau ir. :D un tas par to 15.trolejbusu ir tikai tāds spilgts piemērs,visādi debīlie gadās jebkurā transportā,rajonā vai veikalā. :)

Apkarojot burkšķus,pati kļūstu par burkšķi

šis lika pasmieties :D

Uhh,kā gribās reizēm,lai tos salašņas izpurina riktīgi ar policiju,moš i kādu no meklēto saraksta atradīs.

Laurentija,
Bet Tu tak pati esi sevi iemetusi tajā 15. trolejbusā. Tas, ka Tu strādā vai dzīvo kādā no šī maršuta galiem ir tikai un vienīgi tava izvēle. Ja Tev ir iespēja iemainīt šīs 2x20 nepatīkamās ikdienas minūtes pret kaut ko labāku, dari to! Ne obligāti pārvācoties vai mainot darbu (ja šīs jomas Tevi apmierina) Nomaini transportu. Uzkāp uz velo. Nebūs jāošņā trolejbusa smacenis un noskaņojums kļūs labāks :)
Patiesībā jau tas attiecas uz visiem. Ja jums nepatīk vide/cilvēki, kurā atrodaties, mainiet to! Cilvēks ir inteliģenta un kustīga būtne, nevis koks parkā, kuram jāpacieš tas, ka katrs otrais mopsis viņam uzčurās.

Nepatīk,kad,vismaz manā piemājas Maximā,esot garai rindai,vienmēr atradīsies kāds gudrelis,parasti gados vecāks un sāks ļečīt parastajai zāles darbiniecei,lai taču nāk un taisa vaļā vēl vienu kasi. Ja nāc uz šo veikalu regulāri,tad jau tomēr vajadzētu pamanīt jau,kura te ir kasiere,un kura-zāles darbiniece,ja jau never to kasi vaļā,esot pat garai rindai,tad visticamāk,tam ir iemesli. Kaut kas nepatīk-nenāc,nevis nāc un puksti. Esmu bieži neizturējusi tādās reizēs un uzbļāvusi,lai nāk paši pastrādāt kaut vienu dienu un tamlīdzīgi,nevaru izturēt,uhhh... :D Apkarojot burkšķus,pati kļūstu par burkšķi :(

tāpēc vajag sevī ''ielaist'' cilvēkus kad Tev kaut ko dod un kuru sabiedrībā ir patīkami . Pārējos caur dvēseli nelaid. vismaz man tā ir, man patīk būt cilvēkos un vēl jo vairāk man patīk būt savu draugu lokā, bet tie, kas ik dienā man patrāpās ceļā - nu, es tak no viņiem izvairīties nevaru, tāpēc izdaru, izrunāju to, kas vajadzīgs un adios :D
Un veikalu rindas - JAAAAA tas ir šausmas , it sevišķi tās vecās tantes, ja es neesmu iespiedusies priekšā stāvošajam pakausī, tad apmēram baksta jau atgadina, ka rinda iet uz priekšu! Jomajo, es tak redzu, bet es nevēlos tam cilvēkam sagādāt tādu pašu diskomfortu kā tā tante man, bez maz ieaugusi manī :D :D Vienreiz vispār izbesījos, stāvēju rindā un divas nu tādas nereāli resnas mamma ar meitu stāvēja aiz manis, un visulaiku iet tuvāk tuvāk un beigās vnk mani izspieda no rindas :D kad pienāca mana kārta maksāt man vajadzēja bāzt naudu starp viņām kasierei hahaha :D bet man nāca smiekli, jo iedomājos to skatu :D :D

Par sabiedriskām vietām un lielveikaliem vispār nerunājot, veikalos riebjas, ka tantes pagrābušas lielos ratus un tad iet kā akli ziloņi trauku veikalā, grūžas virsū ar tiem ratiem vai nokrāmē savus ratus!

Anastasijas raxtītais!

Bet tu kareiz nakotne būsi pati veca babuļa kura vilksiet ka gliemenis pa veikalu ar iepirkumu tačku...

Protams, brīžiem tas nav patīkami, bet principā jau tā masa nav kā masa, bet katrs cilvēks individuāli, kurš caur savām acīm saskata apkārt svešinieku masu.

Bet tad kad apvienojas vairākas individualitātes, tad rodas masa.

Oi jā,ar to blenšanu uz iekāpējiem tā ir! :D Es ikdienā braukāju ar 15.trolejbusu,tie,kam šis maršuts nav svešs,sapratīs,par ko ir runa. :D Šī maršuta robežās,jau trolejbusam piebraucot(es gaidu pieturā),ieskatoties iekšā pa logiem,es varu pateikt,vai ir bijusi kontrole vai nav. :D Ja iekāpju iekšā,un tur smird pēc ''svaigiem'' mīzaliem,kāds narkomānu pārītis trolejbusa beigās laizās un ik pa brīdim iemalko grādīgo, savukārt transporta priekšgalu ir okupējusi agresīva kompānija,kas izskatās kā no Adidas reklāmas izkāpusi,tātad kontrole varbūt vēl tikai būs. :D Uhh,kā gribās reizēm,lai tos salašņas izpurina riktīgi ar policiju,moš i kādu no meklēto saraksta atradīs. :D

Ļoti patika Lety uzrakstītā doma par katru cilvēku kā atsevišķu uztvērēju. :) Vēl man patīk iedomāties to, ka neviens jau no malas tāpat nezina, kā mēs izjūtam visu un kā uztveram apkārt notiekošo. Tāpēc var vienkārši izbeigt saspringšanu un visas tās domas, cik viss ir kaitinoši. Vienkārši uzlikt mīksto, jo neviens tāpat nevar apdraudēt mūsu iekšējās sajūtas un domas. Neviens nezina, kas mūsos darās, tāpēc varam atbrīvoties un būt ar vieglu attieksmi.

Man brīžiem liekas, ka tas viss ir kā sava veida ilūzija. Piemēram, Tu iekāp tramvajā un domā-fū, visi blenž. Paejot laiciņam, Tu kļūsti jau kā daļa no tā bara un, iekāpjot nākošajiem cilvēkiem tramvajā, katram arī individuāli var šķist- fu, kā blenž. Kaut gan principā tāda sajūta ir tādēļ, ka konkrētajā momentā vairāki cilvēki skatās, jo vēlas redzēt, kas iekāpj. Kaut gan no otras puses arī viņi katrs ir kā individuāli iekāpēji, jo, piemēram, iepriekšējās pieturās kāds ir skatījies uz viņiem pašiem :D
Protams, brīžiem tas nav patīkami, bet principā jau tā masa nav kā masa, bet katrs cilvēks individuāli, kurš caur savām acīm saskata apkārt svešinieku masu.

tralalalalala
takš nav burtiski vārds vārdā jāuztver, ko tev saka. Ar galvu jādomā, jāanalizē.
Mani besī tantes, kas psihodamas plēš vaļā tramvaja durvis, lai varētu iekāpt pirmās un apsēsties. Bet - man viņas besī tikai tajās dienās, kad esmu nogurusi un pati gribu sēdēt. Ja man ir daudz enerģijas, jūtos mundra un ar mieru pusstundiņu pastāvēt, ielaidīšu visas tantes pa priekšu un vēl viņu e-talonus izpīkstināšu, jo nedrīkst tak no ieņemtā krēsla dibenu celt - ka kāds neiesēžas.
Tas tāds piemērs, situāciju var būt tūkstošiem.
Te viena stāstīja par draudzeni, kurai sabiedriskajā cilvēki uzgrūžoties jauc matus. Bet tā tak ir viņa pati, kurai ir tas lielais cepiens par saviem matiem, kura bez perfektām lokām jūtas neapmierināta ar savu izskatu un sevi. Tātad vaina ir sevī, nevis tajos, kas nejauši nobrauc ar pufaiku gar pusstundu čirkotajām šķipsnām.

sākas psiholoģijas un filozofijas bulsshits.
Man nepatīk cilvēki ,tad man nepatīk sevi pati. :DDDDDDDD konkrēts bulshits

Saprotu šādas "izbesītas" sajūtas. Bieži arī uznāk, ka nemīlu sabiedrību, bet patiesībā jau tiešām vaina ir manī pašā, manā attieksmē. Jo uzskatu, ka ir jāiemācās uztvert apkārtējos tā, lai tomēr spētu vajadzības gadījumā viņus izturēt. Tāpēc meklēju kompromisu. Cenšos nedomāt sliktas, negatīvas domas. Ja nespēju būt baigais saulstariņš (godīgi sakot, nemaz arī neuzskatu, ka cilvēkam vienmēr par visu jābūt baigajā starā), tad vismaz ieskaidroju sev, ka lietas/cilvēki/notikumi/apkārtne jāuztver, kā minimums, neitrāli vai vienaldzīgi (ja jau īsti pozitīvi nesanāk). Nevajag ar negācijām barot sevi, jo to nepatiku, kas tiek izjusta pret apkārtējiem, jau mēs visvairāk iepildām paši sevī iekšā. Ja nepaveicas, tad izgrūžam uz citiem arī. Bet visvairāk sagraujam sevi.
Ja nepatīk lieli pūļi, var censties vienkārši maksimāli uzturēties tikai sev tuvu cilvēku vidū. Man tādi ir mani draugi un daži tuvinieki. Savas slāpes pēc "manuprāt, normālās" sabiedrības remdēju, komunicējot tieši ar viņiem. Tad arī tā "ak, ļaunā, briesmīgā un aplamā" sabiedrība aizmirstas vai pat sāk likties brīžiem nemaz ne tik briesmīga. Nekad jau nevar visu un visus pieņemt un iemīlēt, izprast. Vienmēr būs kāds, kas kaitinās. Vai nu konkrēti cilvēki, vai sabiedrība kā tāda. Galvenais jau atrast veidu, kā ar to tikt galā un iemīlēt savu dzīvošanu šajā pasaulē. Tā teikt, mīkstināt kritienu, ja jau tāpat tas ir neizbēgams. :D

man nepatīk cilvēki.

Tad jau Tu arī nepatīc sev! Apsveicu!

Muļķības. ja es pasaku - man nepatīk cilvēks, tad to var tādā veidā attiecināt. Citādi, daudzskaitlī tas nav nekas nedabisks, ka nepatīk cilvēku masas. Vismaz tā es to uztveru.

Tas, ka mūs kaitina tās īpašības, kas ir mūsos pašos, ir tāds ļoti virspusējs "sauklis"

Mūs nekaitina otra īpašības. Mūs kaitina tas nelabais kas sēž mūsos un tad mēs kaut kā ieraugām to citos. Tā atkal ir mana interpretācija par lietu.
Es šo kaitina uztveru ar smaidu. Kādreiz cepos, jo baigi kremta kad kaut kas sakaitināja. Nejauka sajūta. Tagad ik pa brīdim to jūtu, bet tūlīt aizmirstu.

Tā ir diezgan dziļa problēma

Tā noteikti nav dziļa problēma. Tas ir ļoti dabiski, ka kaut kas sakaitina. Slikts garastāvoklis un īgnums ik pa laikam piemeklē katru. Tas ir normāli. Nevajag atkal pozicionēt, ka negatīvās emocijas ir liekas.

man nepatīk cilvēki.

Tad jau Tu arī nepatīc sev! Apsveicu!

Piekrītu katram Mamzell'es vārdam.
Esmu pamanījusi sakarību, ka mans garstāvoklis sabiedrībā reizēm saveļas kā tāda milzīga negāciju sniega bumba, kuras kodolā parasti ir kāds nenozīmīgs sīkums, kas izraisījis manu neomu. Un katra rindā stāvēšana, pabakstīšana autobusā vai sarkanā luksafora gaisma visu padara tikai sliktāku. Pēdējā laikā mēģinu strādāt ar sevi un mirklī, kad pieķeru sevi pie šīm nepamatotajām negācijām, griežu to apkārt un izturos maksimāli jauki pret nākošo cilvēku ar ko man ir darīšana. Un tad notiek brīnums. Šis cilvēks pret mani ir tik pat jauks un jau pēc 2 minūšu sarunas vai smaidu apmaiņas uz ielas man nāk smiekli par to, kā es visu dienu staigāju sapūtusies.
Ja man nepatk apkārtējie, tas nozīmē, ka esmu nemierā ar sevi. Ja man kaut kur nepatīk, tas nozīmē, ka šī nav mana vieta, es tur neiederos, un tā ir mana izvēle. Ja es izvēlos tur neiederēties, var vienkārši iet prom, nebojāt garīgo sev un apkārtējiem un iet atrast savu harmoniju tur, kur jūtos labi, vai tas būtu meža vidus bez cilvēkiem vai vienkārši cita veida pūlis pilsētas mežā.

Hmm,tas jau skan labi,lika aizdomāties,paldies! Bet nez,kā būs ar to besīšanās pārtraukšanu :D

Ja savu prātu noved tik tālu, līdz tas paliek "tīrs" no emocijām, tu apkārtējo pasauli redzi tādu, kāda tā ir - ar bomžiem, ar pretīgiem kolēģiem, ar tantēm trolejbusos, kas knapi iekāpj vai tieši pretēji - stumjas visiem pa priekšu. Tu to redzi, bet tas netraumē tavu iekšējo pasauli.
Viss, kas tevī besī, kaitina... negatīvi atainojas uz tavu emocionālo stāvokli. Priekšnieks uzbrauc - viss, diena pa galam, jāiet, jāpsiho, jāuzbrauc kādam līdzcilvēkam tālāk. Rodas iekšējs stress, ko lieku reizi nevienai no mums nevajag.
Nevajag sevī laist iekšā nevienu citu emociju, kā tikai to, ka patiesi mīli pasauli un ka izbaudi katru mirkli, katru mācību, ko tā tev dod.
Tas, ka mūs kaitina tās īpašības, kas ir mūsos pašos, ir tāds ļoti virspusējs "sauklis"

Es pati šo visu pagaidām vēl tikai mācos, bet, ejot kaut pa maziem soļiem, rezultāts ir pārsteidzošs.