nepatīk cilvēki

Jautājums(bez uzbrauciena) tām,kas saka,ka tās īpašības,kas mūs kaitina,ir mūsos pašos... Tātad,sanāk,ka ja mani kaitina jebkura no augstāk minētajām cilvēku rīcībām,tas nozīmē,ka es pati tā mēdzu rīkoties? Nē,galīgi nē un neviens man neiestāstīs pretējo. :D Tad tāpat,nedaudz paspilgtinot krāsas,var pateikt,ka man kaitina smirdīgie,apčurājušies bomži vai vēl labāk-pensionāri,tāpēc,ka pati tāda esmu? Paskaidrosiet lūdzu tuvāk šo fenomenu par tām īpašībām,ko mēs nosodam citos,kaut pašiem tās piemīt? Jā,es nesaku,ka esmu kaut kāda ideālā,gan jau ka es arī kādam mēdzu krist uz nerva,bet nu c'moooon, ne jau ar TIK stulbām un reizēm bezkaunīgām ''esesmupasaulesnaba'' darbībām!

Mamzell'è viegli teikt, bet ne tik viegli izdarīt.

Jēziņ. Man jau likās,ka esmu vienīgā tāda. Gribēju jau nesen cept par šito pašu diskusiju,bet kaut kā noslinkoju. Man arī nenormāli riebjas cilvēki. Bieži vien,sabiedriskajā transportā vai veikalā es vnk pārgriežu acis no tā ko redzu. Cilvēki ir tik kaitinoši! Tā vien šķiet,ka viņi ir pasaules nabas un var darīt visu,kas ienāk prātā. Atrodos veikalā (Maximā), pie kases viena sieviete ap 30 vienkārši izvelk no iepirkumu groza maizes kukuli,un,acīmredzami izlēmusi to neiegādāties,vienkārši iemet to pirkumu grozu kaudzē,sak,gan jau pārdevējas aiznesīs to atpakaļ vietā. Toreiz es vnk apstājos un skatījos uz šo sievieti tik ilgi,kamēr viņa saprata,ka kāds un kāpēc uz viņu skatās,ceru,ka nepadomājā,ka es kaut kāda nenormālā. A man ta nicīgs smīns par šitiem ļautiņiem,kas veikala vidū izlemj,ka viņam pelmeņus tomēr šodien nevajag,un nomet tos kaut kur blakus cepumiem. Tracina,kā jau daži te minēja,bakstīšanās pie kases,es normāli nolieku savu pirkumu uz lentas ar atstarpi no iepriekšējā,nē bļin, nākamajam aiz manis ir jākrāmē savi pirkumi virsū manējiem! Tādos brīžos esmu gatava uzsprāgt. Stulbie cilvēki sabiedriskajos... kāpj tik katrā pieturā pa tantītei un bāž savu mega izmēru somu,lai nokompostrētu e-talonu,kad visa soma rūpīgi noskenēta, stāv blakus sēdošam,normālam jaunietim un ''sēž uz dvēseles'',vēl kaut ko pīkst,tas nekas,ka vienu krēslu tālāk sēž bomzis vai nariks,kurš nav maksājis par biļeti,tātad nav tiesību atrasties sabiedriskajā,kur nu vēl aizņemt sēdvietu,labi,tas tā. Un visvairāk par visu sabiedriskajā kaitina cilvēki,kas apsēžas tur,kur divas vietas,bet iekšmalā,respektīvi ne pie loga,bet tuvāk ejai. Tad,ja kāds grib apsēsties,jāspraucas garām,bļāviens. Nerunāsim nemaz par ļaužu pārpilnākām pieturām,kur ne izkāpt,ne iekāpt normāli,tantuki okupējuši pašu ietves maliņu,sastājušās centimetru pie centimetra zemajā startā un tik cierē. Ai,neņemiet galvā,ka te tā īgņojos,bet varbūt kādam ir atbildes uz šo visu,par ko es īgņojos,kāpēc cilvēkiem jābūt tik kaitinošiem?

labs :D vislabāk par to sēdēšanu uz dvēseles :D

Tā ir diezgan dziļa problēma un tikai jūsos pašos, ne apkārtējos bomžos, barā kolēģu vai negatīvajos tantukos.
Ja cilvēks to absorbē un sevī ielaiž, tad rodas šitas - man viss riebjas, cilvēki apkārt ir stulbi utt.
Veselīgai pašapziņai un dvēseles stāvoklim, stipram garam tā nebūt nav problēma. Viņi visas lietas, notikumus redz tādus, kādi tie ir un izvēlas - iespaidoties no tiem vai nē.
Zinu, ko runāju.

Lieveikali ir šausmīgi. Piestājas priekšā - ne pašam vajag, bet citu arī nelaidīs. Veikali, kur ir viena kase - cilvēkam ir iespēja strāvēt rindā 15 minūtes, kad viņš beidzot tiek pie runāšanas pats nezin ko grib un kavē gan man laiku, gan visiem pārējiem. Šito zinu ļoti labi, jo pati strādāju tāda tipa ātrajā ēstuvē. Jau minētie cilvēki, kuri veikala vidū pārdomā savus pirkumus un visu atstāj kur pagadās.

Un man šausmīgi riebjas, ja uz mani skatās. Šodien uzmetās nu šausmīgi liela un nesmuka pumpa uz vaiga. Protams vaigs sakans un skats nav no labākajiem. Es jau tā jūtos nedroša par sevi, bet kad vel ieurbj acis manī vispār ir čau. Man par šito ir nereālas paranojas.

Sabiesdriskais, kur cilvēki rīvējas pret tevi. fuj. Draudzene regulāri stāsta, ka kāds viņai no rīta matus sajaucis. :D Un tās smakas un burzmas. Bērni paši par sevi man neliekas īpaši mierīgi, bet tādi viņi nu ir, bet tie neaudzinātie sīkie, kas nevar savas balsis savākt un lamājas visos skaistos un neksiatajos krievu vārdos pa visu sabiedrisko. the best. Bet man vienkārši "paveicies", ka dzīvoju starp krieviem.

Esmu lauku meitene. visu savu dzīvi nodzīvoju laukos vai ne īpaši lielā pilsētā. pēdējo pus gadu man ir tas prieks dzīvot Rīgā un katru dienu te pavadot es vel vairāk ienīstu visu unt as galīgi neplaīdz dzīvot. Divreiz menesī uz divām dienām tieku mājās uns atikt draugu, jo darbs un skola ir nepanesami.
Beidzot nolaidu tvaiku. huh. cik labi palika.

Man kaitina cilvēki no rīta. Tad man ir ļoti īgns garastāvoklis. Problēma ir tajā, kuram nepatīk, nevis kurš nepatīk.Palasi Freidu, kurš saka, ka Tev nepatīk citos tas, kas Tev nepatīk pašam sevī. Citādi-Tev būtu vienalga.

Es gan bez burzmas nevaru dzīvot :D Man sabiedrība dod enerģiju.

Man nav naida pret cilvēkiem, bet ļoti, ļoti bieži cilvēki mani kaitina un sadusmo. Par sabiedriskām vietām un lielveikaliem vispār nerunājot, veikalos riebjas, ka tantes pagrābušas lielos ratus un tad iet kā akli ziloņi trauku veikalā, grūžas virsū ar tiem ratiem vai nokrāmē savus ratus, kur citiem jātiek garām un neko, jūtas komfortā ar sevi. Vēl kaitina tie, kad iet kā tādi tūristi pa veikalu, knapi velkas, mīcās uz vietas un brīnās it kā, nezinu, zirgu taisītos pirkt un tas viss, piemēram, pie piena produktiem, kur citiem arī vajag tikt.

Darbā katina, ka ir cilvēkiem, kam kaut kāda vienkārša lieta ir jāparjautā vairākas reizes, vienreiz izstāstu, otreiz, nu cik var...trešo reizi vienkārši knapi valdos un gribas uzbrēkt, ka jau cilvēks ir tik tups, tad nav ko citus ar savu neattapību traumēt.

Nu laikam jau vaina tajā, ka trūkst iecietības un pacietības

Tracina ,ka lielveikalos cilveki stāv pie plauktiem nezin cik ilgi un nevar izlemt ,ko grib ,mīņājas ,kā uz mīšanu ,a man steigšus jāsteidzas . Tāpat liekas ,ka atnakuši nevis uz lielveikalu iepirkties ,bet uz pastaigu parku .

trol beidz d*rst

Paradokss, bet kad pirms 2 gadiem no savas mazpilsētas aizbraucu uz Rīgu, stāvēju pusdesmitos vakarā viena trolejbusa pieturā pretī Origo, skatījos kā ļaužu pūļi staigā garām, es sajutos tik vientuļa un nemanāma, kā nekad viena nebiju jutusies savā mazpilsētā... Arī pēdējā laikā lielās cilvēku masās pārņem nedaudz panikas sajūta, it kā es būtu pazaudējusies... Laikam vecums nāk :D

Mani šī problēma nomoka jau otro gadu. Iepriekš dzīvoju ārpus Rīgas mazā pilsētā. Tagad izjūtu diezgan lielu nepatiku pret pūļiem. Bet tā nav nepatika pret cilvēkiem, vairāk kā vēlme lai pūlis būtu tikai tad, kad to vēlos. :D

Man ar sāk riebties cilvēki, nu ne jau visi, bet citi ir tik kaitinoši...
Agrāk tā nebija, kamēr nesāku strādāt par pārdevēju un tagad man cilvēki kaitina...izvēlīgi, neaudzināti ,piekasīgi un bieži izgāž savas dusmas.

Lollipop tev stipri nervi viņai shvaki :D

*liekuli- liekule

ielien ala un nebus neviens jasatiek, beidz chiiksteet un dari ko, neizkatas ka butu labaka par citiem cilvekiem, beidz but liekuli

Katram cilvēkam ir sava personīgā telpa un komforta zona, un ja kāds tajā iekāpj, tad ir pilnīgi dabiski just diskomfortu. Man arī ir pieredze strādāt ne pārāk lielā telpā ar vismaz 40 cilvēkiem vienlaicīgi un visi vienlaicīgi runā. Tāpēc arī es ļoti cienu savu personīgo telpu ap sevi. Nu ok, pārbāztā autobusā nevaru būt izvēlīga, taču, ja situācija atļauj, tad gan sev šo telpu izbrīvēju. Reiz Rimi kasē viena vecene nu tiiiik tuvu man rindā nostājās aiz muguras, ka es jutu viņas elpu sev uz lāpstiņām un skausta, likās, ka vina tūlīt pielips pie muguras. Es pagriezos un speciāli skaļā balsī pateicu "Beidziet man elpot pakausī, lūdzu atkāpieties!" Vecene gandrīz palecās, atsprāga 2 soļus nost, nosarka un sāka purpināt, ka man švaki nervi esot.

Es neteiktu,ka neciešu cilvēkus. Drīzāk nelaižu sev klàt,tāpat man ir ļoti svarīga mana privātā telpa. Piemēram,man nepatìk,ja uz manu māju nāk preču/pakalpojumu piedāvātāji. Tādiem pat durvis neatveru,jo mana māja ir svēta vieta,kur ielaižu tikai sev tuvos. Tāpat neciešu,ka man ne īpaši tuvi kolēģi pieliecas tuvu klāt,kad runājam. Tad es pati pavirzos tālāk. Arī nepatīk tā apskaušanāz ar ne tik tuviem cilvēkiem..

uz darbu jādodas 5 no rīta ar velosipēdu :D

uz kino eju uz rīta seansiem un nekāda gadījumā brīvdienās,jo tad ir visvairāk cilvēku.
Tad vismaz var normāli paskatities filmu. Viienmēr tur kādam ir jāčapstina savs nolādētais popkorns,jadīdās vai jāsper pa kreslu. Vēl kompanijas terkšķ pirms filmas un filmas laikā.