nepatīk cilvēki

Tracina ,ka lielveikalos cilveki stāv pie plauktiem nezin cik ilgi un nevar izlemt ,ko grib ,mīņājas ,kā uz mīšanu ,a man steigšus jāsteidzas . Tāpat liekas ,ka atnakuši nevis uz lielveikalu iepirkties ,bet uz pastaigu parku .

Man nav naida pret cilvēkiem, bet ļoti, ļoti bieži cilvēki mani kaitina un sadusmo. Par sabiedriskām vietām un lielveikaliem vispār nerunājot, veikalos riebjas, ka tantes pagrābušas lielos ratus un tad iet kā akli ziloņi trauku veikalā, grūžas virsū ar tiem ratiem vai nokrāmē savus ratus, kur citiem jātiek garām un neko, jūtas komfortā ar sevi. Vēl kaitina tie, kad iet kā tādi tūristi pa veikalu, knapi velkas, mīcās uz vietas un brīnās it kā, nezinu, zirgu taisītos pirkt un tas viss, piemēram, pie piena produktiem, kur citiem arī vajag tikt.

Darbā katina, ka ir cilvēkiem, kam kaut kāda vienkārša lieta ir jāparjautā vairākas reizes, vienreiz izstāstu, otreiz, nu cik var...trešo reizi vienkārši knapi valdos un gribas uzbrēkt, ka jau cilvēks ir tik tups, tad nav ko citus ar savu neattapību traumēt.

Nu laikam jau vaina tajā, ka trūkst iecietības un pacietības

Es gan bez burzmas nevaru dzīvot :D Man sabiedrība dod enerģiju.

Man kaitina cilvēki no rīta. Tad man ir ļoti īgns garastāvoklis. Problēma ir tajā, kuram nepatīk, nevis kurš nepatīk.Palasi Freidu, kurš saka, ka Tev nepatīk citos tas, kas Tev nepatīk pašam sevī. Citādi-Tev būtu vienalga.

Lieveikali ir šausmīgi. Piestājas priekšā - ne pašam vajag, bet citu arī nelaidīs. Veikali, kur ir viena kase - cilvēkam ir iespēja strāvēt rindā 15 minūtes, kad viņš beidzot tiek pie runāšanas pats nezin ko grib un kavē gan man laiku, gan visiem pārējiem. Šito zinu ļoti labi, jo pati strādāju tāda tipa ātrajā ēstuvē. Jau minētie cilvēki, kuri veikala vidū pārdomā savus pirkumus un visu atstāj kur pagadās.

Un man šausmīgi riebjas, ja uz mani skatās. Šodien uzmetās nu šausmīgi liela un nesmuka pumpa uz vaiga. Protams vaigs sakans un skats nav no labākajiem. Es jau tā jūtos nedroša par sevi, bet kad vel ieurbj acis manī vispār ir čau. Man par šito ir nereālas paranojas.

Sabiesdriskais, kur cilvēki rīvējas pret tevi. fuj. Draudzene regulāri stāsta, ka kāds viņai no rīta matus sajaucis. :D Un tās smakas un burzmas. Bērni paši par sevi man neliekas īpaši mierīgi, bet tādi viņi nu ir, bet tie neaudzinātie sīkie, kas nevar savas balsis savākt un lamājas visos skaistos un neksiatajos krievu vārdos pa visu sabiedrisko. the best. Bet man vienkārši "paveicies", ka dzīvoju starp krieviem.

Esmu lauku meitene. visu savu dzīvi nodzīvoju laukos vai ne īpaši lielā pilsētā. pēdējo pus gadu man ir tas prieks dzīvot Rīgā un katru dienu te pavadot es vel vairāk ienīstu visu unt as galīgi neplaīdz dzīvot. Divreiz menesī uz divām dienām tieku mājās uns atikt draugu, jo darbs un skola ir nepanesami.
Beidzot nolaidu tvaiku. huh. cik labi palika.

Tā ir diezgan dziļa problēma un tikai jūsos pašos, ne apkārtējos bomžos, barā kolēģu vai negatīvajos tantukos.
Ja cilvēks to absorbē un sevī ielaiž, tad rodas šitas - man viss riebjas, cilvēki apkārt ir stulbi utt.
Veselīgai pašapziņai un dvēseles stāvoklim, stipram garam tā nebūt nav problēma. Viņi visas lietas, notikumus redz tādus, kādi tie ir un izvēlas - iespaidoties no tiem vai nē.
Zinu, ko runāju.

Jēziņ. Man jau likās,ka esmu vienīgā tāda. Gribēju jau nesen cept par šito pašu diskusiju,bet kaut kā noslinkoju. Man arī nenormāli riebjas cilvēki. Bieži vien,sabiedriskajā transportā vai veikalā es vnk pārgriežu acis no tā ko redzu. Cilvēki ir tik kaitinoši! Tā vien šķiet,ka viņi ir pasaules nabas un var darīt visu,kas ienāk prātā. Atrodos veikalā (Maximā), pie kases viena sieviete ap 30 vienkārši izvelk no iepirkumu groza maizes kukuli,un,acīmredzami izlēmusi to neiegādāties,vienkārši iemet to pirkumu grozu kaudzē,sak,gan jau pārdevējas aiznesīs to atpakaļ vietā. Toreiz es vnk apstājos un skatījos uz šo sievieti tik ilgi,kamēr viņa saprata,ka kāds un kāpēc uz viņu skatās,ceru,ka nepadomājā,ka es kaut kāda nenormālā. A man ta nicīgs smīns par šitiem ļautiņiem,kas veikala vidū izlemj,ka viņam pelmeņus tomēr šodien nevajag,un nomet tos kaut kur blakus cepumiem. Tracina,kā jau daži te minēja,bakstīšanās pie kases,es normāli nolieku savu pirkumu uz lentas ar atstarpi no iepriekšējā,nē bļin, nākamajam aiz manis ir jākrāmē savi pirkumi virsū manējiem! Tādos brīžos esmu gatava uzsprāgt. Stulbie cilvēki sabiedriskajos... kāpj tik katrā pieturā pa tantītei un bāž savu mega izmēru somu,lai nokompostrētu e-talonu,kad visa soma rūpīgi noskenēta, stāv blakus sēdošam,normālam jaunietim un ''sēž uz dvēseles'',vēl kaut ko pīkst,tas nekas,ka vienu krēslu tālāk sēž bomzis vai nariks,kurš nav maksājis par biļeti,tātad nav tiesību atrasties sabiedriskajā,kur nu vēl aizņemt sēdvietu,labi,tas tā. Un visvairāk par visu sabiedriskajā kaitina cilvēki,kas apsēžas tur,kur divas vietas,bet iekšmalā,respektīvi ne pie loga,bet tuvāk ejai. Tad,ja kāds grib apsēsties,jāspraucas garām,bļāviens. Nerunāsim nemaz par ļaužu pārpilnākām pieturām,kur ne izkāpt,ne iekāpt normāli,tantuki okupējuši pašu ietves maliņu,sastājušās centimetru pie centimetra zemajā startā un tik cierē. Ai,neņemiet galvā,ka te tā īgņojos,bet varbūt kādam ir atbildes uz šo visu,par ko es īgņojos,kāpēc cilvēkiem jābūt tik kaitinošiem?

labs :D vislabāk par to sēdēšanu uz dvēseles :D

Mamzell'è viegli teikt, bet ne tik viegli izdarīt.

Jautājums(bez uzbrauciena) tām,kas saka,ka tās īpašības,kas mūs kaitina,ir mūsos pašos... Tātad,sanāk,ka ja mani kaitina jebkura no augstāk minētajām cilvēku rīcībām,tas nozīmē,ka es pati tā mēdzu rīkoties? Nē,galīgi nē un neviens man neiestāstīs pretējo. :D Tad tāpat,nedaudz paspilgtinot krāsas,var pateikt,ka man kaitina smirdīgie,apčurājušies bomži vai vēl labāk-pensionāri,tāpēc,ka pati tāda esmu? Paskaidrosiet lūdzu tuvāk šo fenomenu par tām īpašībām,ko mēs nosodam citos,kaut pašiem tās piemīt? Jā,es nesaku,ka esmu kaut kāda ideālā,gan jau ka es arī kādam mēdzu krist uz nerva,bet nu c'moooon, ne jau ar TIK stulbām un reizēm bezkaunīgām ''esesmupasaulesnaba'' darbībām!

Ja savu prātu noved tik tālu, līdz tas paliek "tīrs" no emocijām, tu apkārtējo pasauli redzi tādu, kāda tā ir - ar bomžiem, ar pretīgiem kolēģiem, ar tantēm trolejbusos, kas knapi iekāpj vai tieši pretēji - stumjas visiem pa priekšu. Tu to redzi, bet tas netraumē tavu iekšējo pasauli.
Viss, kas tevī besī, kaitina... negatīvi atainojas uz tavu emocionālo stāvokli. Priekšnieks uzbrauc - viss, diena pa galam, jāiet, jāpsiho, jāuzbrauc kādam līdzcilvēkam tālāk. Rodas iekšējs stress, ko lieku reizi nevienai no mums nevajag.
Nevajag sevī laist iekšā nevienu citu emociju, kā tikai to, ka patiesi mīli pasauli un ka izbaudi katru mirkli, katru mācību, ko tā tev dod.
Tas, ka mūs kaitina tās īpašības, kas ir mūsos pašos, ir tāds ļoti virspusējs "sauklis"

Es pati šo visu pagaidām vēl tikai mācos, bet, ejot kaut pa maziem soļiem, rezultāts ir pārsteidzošs.

Hmm,tas jau skan labi,lika aizdomāties,paldies! Bet nez,kā būs ar to besīšanās pārtraukšanu :D

Piekrītu katram Mamzell'es vārdam.
Esmu pamanījusi sakarību, ka mans garstāvoklis sabiedrībā reizēm saveļas kā tāda milzīga negāciju sniega bumba, kuras kodolā parasti ir kāds nenozīmīgs sīkums, kas izraisījis manu neomu. Un katra rindā stāvēšana, pabakstīšana autobusā vai sarkanā luksafora gaisma visu padara tikai sliktāku. Pēdējā laikā mēģinu strādāt ar sevi un mirklī, kad pieķeru sevi pie šīm nepamatotajām negācijām, griežu to apkārt un izturos maksimāli jauki pret nākošo cilvēku ar ko man ir darīšana. Un tad notiek brīnums. Šis cilvēks pret mani ir tik pat jauks un jau pēc 2 minūšu sarunas vai smaidu apmaiņas uz ielas man nāk smiekli par to, kā es visu dienu staigāju sapūtusies.
Ja man nepatk apkārtējie, tas nozīmē, ka esmu nemierā ar sevi. Ja man kaut kur nepatīk, tas nozīmē, ka šī nav mana vieta, es tur neiederos, un tā ir mana izvēle. Ja es izvēlos tur neiederēties, var vienkārši iet prom, nebojāt garīgo sev un apkārtējiem un iet atrast savu harmoniju tur, kur jūtos labi, vai tas būtu meža vidus bez cilvēkiem vai vienkārši cita veida pūlis pilsētas mežā.

man nepatīk cilvēki.

Tad jau Tu arī nepatīc sev! Apsveicu!

man nepatīk cilvēki.

Tad jau Tu arī nepatīc sev! Apsveicu!

Muļķības. ja es pasaku - man nepatīk cilvēks, tad to var tādā veidā attiecināt. Citādi, daudzskaitlī tas nav nekas nedabisks, ka nepatīk cilvēku masas. Vismaz tā es to uztveru.

Tas, ka mūs kaitina tās īpašības, kas ir mūsos pašos, ir tāds ļoti virspusējs "sauklis"

Mūs nekaitina otra īpašības. Mūs kaitina tas nelabais kas sēž mūsos un tad mēs kaut kā ieraugām to citos. Tā atkal ir mana interpretācija par lietu.
Es šo kaitina uztveru ar smaidu. Kādreiz cepos, jo baigi kremta kad kaut kas sakaitināja. Nejauka sajūta. Tagad ik pa brīdim to jūtu, bet tūlīt aizmirstu.

Tā ir diezgan dziļa problēma

Tā noteikti nav dziļa problēma. Tas ir ļoti dabiski, ka kaut kas sakaitina. Slikts garastāvoklis un īgnums ik pa laikam piemeklē katru. Tas ir normāli. Nevajag atkal pozicionēt, ka negatīvās emocijas ir liekas.

Saprotu šādas "izbesītas" sajūtas. Bieži arī uznāk, ka nemīlu sabiedrību, bet patiesībā jau tiešām vaina ir manī pašā, manā attieksmē. Jo uzskatu, ka ir jāiemācās uztvert apkārtējos tā, lai tomēr spētu vajadzības gadījumā viņus izturēt. Tāpēc meklēju kompromisu. Cenšos nedomāt sliktas, negatīvas domas. Ja nespēju būt baigais saulstariņš (godīgi sakot, nemaz arī neuzskatu, ka cilvēkam vienmēr par visu jābūt baigajā starā), tad vismaz ieskaidroju sev, ka lietas/cilvēki/notikumi/apkārtne jāuztver, kā minimums, neitrāli vai vienaldzīgi (ja jau īsti pozitīvi nesanāk). Nevajag ar negācijām barot sevi, jo to nepatiku, kas tiek izjusta pret apkārtējiem, jau mēs visvairāk iepildām paši sevī iekšā. Ja nepaveicas, tad izgrūžam uz citiem arī. Bet visvairāk sagraujam sevi.
Ja nepatīk lieli pūļi, var censties vienkārši maksimāli uzturēties tikai sev tuvu cilvēku vidū. Man tādi ir mani draugi un daži tuvinieki. Savas slāpes pēc "manuprāt, normālās" sabiedrības remdēju, komunicējot tieši ar viņiem. Tad arī tā "ak, ļaunā, briesmīgā un aplamā" sabiedrība aizmirstas vai pat sāk likties brīžiem nemaz ne tik briesmīga. Nekad jau nevar visu un visus pieņemt un iemīlēt, izprast. Vienmēr būs kāds, kas kaitinās. Vai nu konkrēti cilvēki, vai sabiedrība kā tāda. Galvenais jau atrast veidu, kā ar to tikt galā un iemīlēt savu dzīvošanu šajā pasaulē. Tā teikt, mīkstināt kritienu, ja jau tāpat tas ir neizbēgams. :D

sākas psiholoģijas un filozofijas bulsshits.
Man nepatīk cilvēki ,tad man nepatīk sevi pati. :DDDDDDDD konkrēts bulshits

tralalalalala
takš nav burtiski vārds vārdā jāuztver, ko tev saka. Ar galvu jādomā, jāanalizē.
Mani besī tantes, kas psihodamas plēš vaļā tramvaja durvis, lai varētu iekāpt pirmās un apsēsties. Bet - man viņas besī tikai tajās dienās, kad esmu nogurusi un pati gribu sēdēt. Ja man ir daudz enerģijas, jūtos mundra un ar mieru pusstundiņu pastāvēt, ielaidīšu visas tantes pa priekšu un vēl viņu e-talonus izpīkstināšu, jo nedrīkst tak no ieņemtā krēsla dibenu celt - ka kāds neiesēžas.
Tas tāds piemērs, situāciju var būt tūkstošiem.
Te viena stāstīja par draudzeni, kurai sabiedriskajā cilvēki uzgrūžoties jauc matus. Bet tā tak ir viņa pati, kurai ir tas lielais cepiens par saviem matiem, kura bez perfektām lokām jūtas neapmierināta ar savu izskatu un sevi. Tātad vaina ir sevī, nevis tajos, kas nejauši nobrauc ar pufaiku gar pusstundu čirkotajām šķipsnām.

Man brīžiem liekas, ka tas viss ir kā sava veida ilūzija. Piemēram, Tu iekāp tramvajā un domā-fū, visi blenž. Paejot laiciņam, Tu kļūsti jau kā daļa no tā bara un, iekāpjot nākošajiem cilvēkiem tramvajā, katram arī individuāli var šķist- fu, kā blenž. Kaut gan principā tāda sajūta ir tādēļ, ka konkrētajā momentā vairāki cilvēki skatās, jo vēlas redzēt, kas iekāpj. Kaut gan no otras puses arī viņi katrs ir kā individuāli iekāpēji, jo, piemēram, iepriekšējās pieturās kāds ir skatījies uz viņiem pašiem :D
Protams, brīžiem tas nav patīkami, bet principā jau tā masa nav kā masa, bet katrs cilvēks individuāli, kurš caur savām acīm saskata apkārt svešinieku masu.

Ļoti patika Lety uzrakstītā doma par katru cilvēku kā atsevišķu uztvērēju. :) Vēl man patīk iedomāties to, ka neviens jau no malas tāpat nezina, kā mēs izjūtam visu un kā uztveram apkārt notiekošo. Tāpēc var vienkārši izbeigt saspringšanu un visas tās domas, cik viss ir kaitinoši. Vienkārši uzlikt mīksto, jo neviens tāpat nevar apdraudēt mūsu iekšējās sajūtas un domas. Neviens nezina, kas mūsos darās, tāpēc varam atbrīvoties un būt ar vieglu attieksmi.

Oi jā,ar to blenšanu uz iekāpējiem tā ir! :D Es ikdienā braukāju ar 15.trolejbusu,tie,kam šis maršuts nav svešs,sapratīs,par ko ir runa. :D Šī maršuta robežās,jau trolejbusam piebraucot(es gaidu pieturā),ieskatoties iekšā pa logiem,es varu pateikt,vai ir bijusi kontrole vai nav. :D Ja iekāpju iekšā,un tur smird pēc ''svaigiem'' mīzaliem,kāds narkomānu pārītis trolejbusa beigās laizās un ik pa brīdim iemalko grādīgo, savukārt transporta priekšgalu ir okupējusi agresīva kompānija,kas izskatās kā no Adidas reklāmas izkāpusi,tātad kontrole varbūt vēl tikai būs. :D Uhh,kā gribās reizēm,lai tos salašņas izpurina riktīgi ar policiju,moš i kādu no meklēto saraksta atradīs. :D