Mazliet par Dievu.

Es neticu nekam pārdabiskam, un jo vecāka palieku, jo mazāk kam ticu. Ticu zinātnei, ticu, ka tā spēj atbildēt uz morāles jautājumiem. Agrāk vismaz horoskopiem ticēju, bet tagad nekam nekam... Un es no tā ļoti ciešu! Lai gan reliģiju uzskatu par sliktu lietu pasaules kontekstā, tomēr lūgšanu spēks ir ļoti laba lieta. Ne velti visi labākie sportisti ir ticīgi. Lūgšana palīdz pārvarēt pašam sevi, sasniegt ko vairāk, pārkāpt pāri saviem spēkiem. Ļoti vēlētos būt nedaudz garīgāka, vēlētos vairāk misticisma savā dzīvē. Varbūt kādai ir pieredze, kā kļūt garīgai bez reliģijas? Zinu, ka ir grāmatas par šo tēmu...

vairāk domāju tādā ziņā, ka ir labais un ir arī ļaunais. Un cilvēkiem ir brīva izvēle kurā pusē būt.

Cilvēkiem ir brīva izvēle būt labuma vai ļaunuma pusē? Nu tā nu gan nav.

vairāk domāju tādā ziņā, ka ir labais un ir arī ļaunais. Un cilvēkiem ir brīva izvēle kurā pusē būt.

Tas tik un tā nekādā veidā neizskaidro, kāpēc visuzinošs, visuvarošs dievs, kas arī būtu viscaur labs, lai būtu radījis tādu pasauli, kurā tiktu pieļauts sliktais. Viņš taču varēja visu radīt perfektu. Un arguments, ka viņš radīja, bet cilvēki sačakarēja - tas ir absurds. Ja jau tā, tad viņš cilvēkus neradīja perfektus - perfekti cilvēki būtu izvēlējušies pareizo rīcību.

autore gan par dievu raksta kā kaut kādu Salavecīti - bišķiņ palūgšos un taču dabūšu, ko gribu, vai ne?

++ Bet tāda attieksme ir daudziem.

Bet vispār tiem daudzajiem lūdzējiem, kas tic personificētam dievam... Tātad dievam vajadzētu drīzāk pildīt jūsu vēlēšanās (kas taču ne vienmēr ir par svarīgām lietām, vai ne?), nevis palīdzēt badā mirstošajiem, nedziedināmi slimajiem un citiem īstās nelaimēs nonākušajiem?

Kā var neticēt tam, kas "nepastāv"?
Tas ir retorisks jautājums.

Es vispār nesapratu, ko gribēji jautāt, retoriski vai nē. Kā var neticēt tam, ka man būtu septiņas kājas? Nu, ja man kāds pienāktu klāt un teiktu "vai esi dzirdējusi priecīgo vēsti - tev ir septiņas kājas!" - nu, neticētu. Tā vienkārši.

Kā tad radās visums?

Ja kaut ko nezin, tad nav jākaunās to atzīt. Nevajag obligāti izdomāt pasaciņu, lai atbildētu uz jautājumu. Var pateikt - cilvēce vēl nav tikusi tik tālu, lai rastu atbildes uz visiem jautājumiem. Visticamāk, ka nekad tā nebūs. Tomēr mēs zinam nesalīdzināmi vairāk lietu par pasauli, kurā dzīvojam, nekā pāris tūkstošu gadu atpakaļ. Un uz daudziem jautājumiem, uz kuriem agrāk vienīgā atbilde bija "maģija!", tagad zināmi zinātniski izskaidrojumi.

Bet autore gan par dievu raksta kā kaut kādu Salavecīti - bišķiņ palūgšos un taču dabūšu, ko gribu, vai ne?

Man radās tieši tādas domas, kad izlasīju visu :D

Vienkārši, ir lietas, kuras nevar izskaidrot ar prātu, bet tas nenozīmē, ka tikai tāpēc tās nepastāv.

Njā tas tikai nozīmē to ka matērija ir gudrāka par cilvēku un pati par sevi. Ja cilvēks būtu radies no tās pirmšūnas, tad jau viņam būtu viss jāzina, bet tā nav. Njā nez kas to visu izveidoja, ka mēs vēl joprojām nezinām daudz ko. Gudra gan tā matērija/enerģija...pati par sevi izveidoja sprādzienu no mazas enerģijas lodītes un pati visu pārējo izveidoja. Kur mūsdienās var redzēt, kā matērija pārtop par kaut ko labāku kā ir? Zini tos pašus termodinamikas likumus - matērija tikai pārveidoties var par ko sliktāku, nekad par labāku - haoss. Ja kas zivis zina, ka ir gaiss, jo galvu tak pabāž no ūdens arī.

Skyy uzraksti man vēstulē,es Tev visu paskaidrošu! :)

P.S. Esmu kristiete. :)

Kaut vienu pierādījumu par Radītāja nepastāvēšanu. Kā tad radās visums?

Nu, presonīgi es, pagaidām sliecos uz Lielā sprādziena teoriju:D

Bet runājot par to ticu/neticu, bieži vien atklājas cilvēku pārliekā pašpārliecinātība, cilvēkiem piemīt tieksme parvērtēt savu zināšanu ( šajā gadījumā -nezināšanu), kas īstenībā ir tāds kā prāta rāmis. Ziniet, zivis arī droši vien pat nenojauš, ka ūdens nav vienīgā matērija. Fizikā to sauc pat "nezināmiem nezināmajiem".
Tadēļ apgalvot, ka "kaut kas" nepastāv, a priori ir muļķīgi. Vienkārši, ir lietas, kuras nevar izskaidrot ar prātu, bet tas nenozīmē, ka tikai tāpēc tās nepastāv.

Kaut gan tas ir tik ļoti cilvēku dabā:D

Jā, ticu. Ticu arī, ka kāds tur augšā, mani un manus vecākus ļoooti sargā, jo ir bijušas neiedomājami trakas situācijas, kuras ir beigušās tik ļoti veiksmīgi, ka teikt - vienkārši noveicās, ir mazliet par stulbu..

Un nav tādas formulas, kā pareizi lūgt Dievu. Man tā dažreiz ir vienkārša saruna, pirms gulētiešanas, ka pasaku paldies par izdevušos dienu,. Baznīcā, protams, skaitu lūgšanas, bet ikdienā es tās neskaitu, tāpēc beigās āmen es nesaku. Ja nu vienīgi sirds ir tik ļoti pilna, tad gan, beigās pārmetu krustiņu un pasaku āmen.
Un man ļoti patīk jaunie mācītāji baznīcās. Tie mūsdienīgie un foršie, kas grēksūdzes laikā tiešām pamāca un aprunājas, nevis norunā visu kā no grāmatas.

Es neticu Dievam.

Var nekam neticēt, ka uz pasaules viss visiem ir labi utt. Neticēt, ka pastāv laime, mīlestība, prieks, jo pats to nav piedzīvojis un tas nozīmē, ka nekā tāda nav. Absurdi ir atzīt un teikt, ka nav, jo pats vnk nezin kas tas ir un nav to piedzīvojis.

Es neesmu kristiete, bet diezgan daudz esmu mācījusies par Dievu.
No sākuma vajadzētu saprast, ka Dievs nav Ziemassvētku vecītis un katru vēlēšanos nepiepilda, viņš piepilda to, kas Tev nepieciešams. Vēl būtiski saprast, ka ar lūgšanu nav paredzēts mainīt cita cilvēka attieksmi vai izvēles, jo Dievs paredzējis, ka ikvienam cilvēkam vienmēr ir iespēja izvēlēties.
Protams, lūgt Tu vari tā kā konkrētajā brīdī jūti - vissvarīgākais jau ir Tava iekšējā sajūta, nevis kaut kādas rituālas darbības, ko dari automātiski un kas nenāk no sirds.

Fighter

Es neticu Dievam. Tāda nav.

Es neticu tev.

Ja es saku "Dieva nav", tas atspoguļo manu ticību. Es ticu, ka Dieva nav.
Ja es saku "Es neticu Dievam", tas nozīmē tieši to pašu. Es neticu, ka Dievs ir. Tikai šis variants varbūt izklausās nepārliecinātāks, nekā pirmais.

100% Tas ko tu saki neatspoguļo tavu ticību! Vienkārši cilvēki izdomā visādi kā sevi postulēt. Nu es arī pateikšu Dievs ir, un? Tikai pliki vārdi. Neviens neņem nopietni to, ka cilvēki tikai runā. Lietas pierādās kaut vai attieksmē. Ja esi pēc attieksmes lūzeris, tad vari vervelēt savu Dieva nav tik uz priekšu. Veiksmīgi tādā formā un veidā trulināties pa šo satriecošo dzīvi. Jo tā gan tevi visdrīzāk sirdī sajūsmina. Ko tik nevar paveikt, ō.

Strīdēties par reliģiju un ticību ir bezjēdzīgi,

Drīzāk tā ir tēma, kurā nav iespējams nonākt pie viena. Bet diskutēt par to nozīmē apliecināt savējo ticību un pārliecību. Tādā veidā arī stiprināt pašapziņu, visdrīzāk. Nedomāju, ka tas ir bezjēdzīgi.

Kā var neticēt tam, kas "nepastāv"?

Kaut vienu pierādījumu par Radītāja nepastāvēšanu. Kā tad radās visums? Matērijas pašorganizēšanās? Vai tāda mūsdienās ir matērija? Es nerunāju par Radītāju kā reliģiju, bet par iepējamību, ka viss neradās pats no sevis. Un ir daudz cilvēku, kas tic, jo ir piedzīvojusi brīnumus. Neiet runa par reliģiju.

Es neticu Dievam. Tāda nav. Un man no malas liekas diezgan muļķīgi tie cilvēki, kas tur tic un lūdzās un ziedo naudu baznīcām un staigā uz tiem dievkalpojumiem un cer, ka nonāks paradīzē un Dievs visu viņu dzīvi izlabos un sakārtos utt. Tā ir ticība izdomātam tēlam. Es ticu, ka ir augstāki spēki, bet ne jau tādi kā tie ko esam iedomājušies. Un galvenokārt mēs paši vien esam savas dzīves noteicēji.

Strīdēties par reliģiju un ticību ir bezjēdzīgi, turklāt priekš manis tas ir intīms temats, bet

Ja es saku "Dieva nav", tas atspoguļo manu ticību. Es ticu, ka Dieva nav.
Ja es saku "Es neticu Dievam", tas nozīmē tieši to pašu. Es neticu, ka Dievs ir. Tikai šis variants varbūt izklausās nepārliecinātāks, nekā pirmais.

Kā var neticēt tam, kas "nepastāv"?
:)

Tas ir retorisks jautājums.

Ticu,ka ir kads augstaks par mums, kas-nezinu. Bet medzu pateikt paldies Dievam. Nezinu, laikam ar gjimeni viss ta lidzi nacis... Un enzkape, retu reizi aizejot uz baznicu, man tur spiezak kakla kamols :) Nespeju izskaidrot. Un paliek vieglak. Laikam vairak ticu,ka neticu.

Pareizai lūgšanai jānoslēdzas nevis ar "āmen", bet gan attiecīgu darbību, lai vēlamo padarītu par esošo. Tas ir vienīgais veids, kā dieviņš strādā.

Mani uzjautrina šādi gudri cilvēciņi. :D

Dievam ticu, tomēr neesmu kristiete. Agrāk biju, taču nemācēju lūgties, kur nu vēl prasīt piedošanu mācītājam, lūgties ikonām un jēzum (svētā trīsvienība vispār likās nereāla), bet nu kristīgā sabiedrībā dzīvojot, pieņēmu to, kas bija.
Tagad esmu pieņēmusi islāmu un jūtos tiešām laimīga par šo soli, nav problēmas 5 no rīta celties, lai pāris min veltītu lūgšanām, cenšos arī visas 5 izpildīt. Nav jāpielūdz objekti, un jākomunicē ar kaut kādiem starpposmiem. Un nē, neesmu ieprecējusies musulmaņos, pati šo ceļu atradu un izvēlējos.
Katram notiek pēc viņu ticības.

Nav tāda un neticu.

Un cik novēroju savā dzīvē, ne vienmēr ir labi, ka lūgšana piepildās. Ir gadījies, vēlāk atskatoties, secināt, ka laime vien ir, ka nepiepildījās.

Tāpēc pirms ko lūgt, ir 10x jāpadomā, vai tiešām tas, ko lūdz, Tev ir nepieciešams. Piemērs: dārzā aug zemenes, ir sauss,izkaltis. Vecenītes lūdz Dievam lietiņu, lietus kā nav tā nav, vecenītes atkal lūdz Dievam lietiņu, nu jau stiprāku, un Dieviņš dod to lietiņu, ka zemenītes pludo, un raža aiziet bojā.