Jā,ticu ,gan Dievam,gan velnam. Tomēr mīlu es tikai Dievu,viņš mani mīl,turpretī velns ienīst.
Kā es lūdzu? Tad,kad jūtu vajadzību,dažkārt pat vienkārši pastaigājoties pa pļavu,mani nomāc kaut kas,un es ar viņu runāju. Ik reizi,kad manas lūgšanas piepildās,kad notiek kaut kas labs,es domās saku "paldies!",es zinu,ka viņš man ir blakus un dzird,ko es domāju. Man nav tādas formulas ,kā jātup,kā jāsaliek rokas, daru tā, kā tajā brīdī vēlos. Vai vienmēr piepilda manas lūgšanas? Ne vienmēr. Piemēram,kad biju maza lūdzu visvisādas neapdomātas lietas,un tikai tagad saprotu,kādēļ Dievs tās nepiepildīja - lai man pašai būtu labāk!!! Tāpēc tagad vienmēr lūgšanas beigās saku "ja tas ir pa tavam prātam,jo tikai tu zini,kā mums būtu labāk". Nekad nedusmojos,neapvainojos uz Dievu, ja kaut ko man nedod vai nepiepilda,jo man ir pārliecība,ka viņš manā labā dara visu labāko,ja tava vēlme kaitē tev pašam vai citiem,tad viņš to nepildīs.
Es eju uz baznīcu pa retam,lai iepazītu Dievu,lai zinātu kā viņš vēlas,lai es dzīvoju. Es redzu īstus kristiešus,viņi vispār nav nelaimīgi,es arī tāda vēlos būt. Tomēr visapkārt ir cilvēki,kas mudina uz ļaunām domām,tepat it velns,kas man jauc galvu. Un es atkal iekrītu,rīkojos slikti,tāpēc es vēl neesmu saņēmusies,lai kristītos,man ir bail,ka nespēšu būt tāda,kādu Dievs mani vēlas redzēt un viņam par mani skums sirds. Tāpēc es par sevi varu teikt,ka diemžēl esmu velna bērns,un ja ar mani kaut kas notiktu,es pie Dieva nenokļūtu.
Vispār šis temats ir ļoti skumjš,es nezinu kāpēc. Varbūt tāpēc,ka attiecības ar Dievu es nelieku pirmajā vietā,viņa vietu ieņem viss itkā nepaliekošais,draugi,kas nemaz tā neprot mīlēt,kā to dara Dievs.
Baigi aizdzejojos,karsts temats..