Milzīgs paldies visām/- visiem, kuri pauda savu viedokli.
Sāku tiešām aptvert, kas tā īsti ir noticis un kā rīkoties tālāk.
Vienīgais, ko varu teikt, ka es neesmu vienīgais bērns ģimenē, un protams, ka mani skumdina fakts, ka tikai mana otrā puse netiek pieņemta. Bet varbūt, ka vaina ir arī tajā, ka es pieļāvu to, ka mans draugs ar maniem vecākiem pārāk "sarod" un, ja būtu ieturētas nedaudz atturīgākas attiecības, tad varbūt šādu situāciju arī nemaz nebūtu.
Patiešām, visas šīs dienas iekšēji pārdzīvoju, ka viss tā ir sanācis un, kas visbūtiskākais, ka tā pat īsti neredzot tam iemeslu.
Domāju, ka ja man būtu zināms, tāds viens strikts iemesls, tad varbūt būtu vieglāk to visu "sagremot".
Katrā ziņā, šobrīd esmu sevi domās nocietinājusi un ceru, ka spēšu saņemties un nezvanīt vairāk, kaut arī nenoliegšu, tas ir ļoti grūti.
Liels paldies vēlreiz! :)
13
