Tur jau tā lieta, ka vienmēr mans draugs ir palīdzējis maniem vecākiem.
Protams, nenoliegšu, ka lielu lomu spēlē arī tas, ka mans draugs ir diezgan tiešs. Ja kaut kam nepiekritīs, tad tā arī pateiks, nevis kaut ko aplinkus runās. Ja uzskatīs, ka otrs rīkojas nepareizi, un viņš zinās, ka tā nedrīkst darīt, tad noteikti pateiks savu viedokli, ja to prasīs, kaut arī tas ne vienmēr sakritīs ar otra cilvēka viedokli.
Bet vienalga, es tomēr uzskatu, ka tas nedrīkst būt par iemeslu, jo katrs mēs esam tāds kāds esam. Es arī esmu diezgan tieša un vienmēr pasaku, ko domāju, bet tas taču nenozīmē, ka tāpēc mans viedoklis ir nepareizāks, kā tam, kurš kaut ko teiks aplinkus un caur puķēm.
Protams, ir jāievēro, arī smalkjūtība un nevar "spļaut" ārā visu ko domā. Un mēs abi šajā ziņā, robežas neesam pārkāpuši.
Vienīgā problēma šobrīd ir tajā, ka gan vecāki, gan mans draugs paliek pie sava, ka viņi ne pie kā nav vainīgi un iecirtīgi paliek pie sava.
Kaut arī, tajā joku lietā viņi abi ar tēti ir diezgan līdzīgi. Gan vienam, gan arī otram citreiz nāk ārā tādi joki, ka tu nezini, smieties, vai raudāt. Un sanāk, ka par tiem apvainoties esot muļķīgi.
Draugs saka, ka viņam pie maniem vecākiem vairs nav ko meklēt, bet vecāki dusmojas, ka viņš tā ir pateicis, un ka vairāk nebrauks. Vecāki uzskata, to kā bērnišķīgu rīcību, ka esot izdevīgi apvainoties.
Bet, es esmu pa vidu! Un protams, ka man svarīgas ir abas puses un es nevaru nostāties nevienā no tām.
Tiešām domājat, ka man šajā situācijā vajadzētu iepauzēt un gaidīt, kad viss nostāsies savās vietās?
Tikai nezinu, kas notiks, kad pienāks nākamā reize doties pie vecākiem? Braukt vienai? Draugs nebrauks 100%, bet man to nāksies paskaidrot vecākiem.
Vai varbūt nebraukt arī pašai? Tikai baidos, ka tad man pārmetīs, ka es arī nebraucu!
13
