Ja tieši tagadpaliktu stāvoklī, vai Tu...?

Nē!
24 gadi, attiecības 1,5g un viens bērniņš.

Par tām draudzenēm, kas runā tikai par bēbjiem. Nu, ziniet, es vēl dzemdējusi nebiju, ne es par bērnu runāju, neko, bet tik un tā atradās gudreles, kas man ar šito stereotipu bāzās virsū: "Tagad jau netiksimies.... Tu noteikti gribi mieru... Tev jau tuvākajā laikā tik bēbis prātā..." Pie velna, nē!

Jā, es mīlu savu bērnu no brīža, kad ieraudzīju, jā, man vajadzēja pāris dienas, lai atkoptos pēc dzemdībām līdz adekvātam izskatam/stāvoklim, bet, pie velna, nē! Man joprojām ir/bija intereses, kas nav mainījušās, tikai tagad man ir mērķtiecība. Man joprojām patīk sacelt kājas gaisā ar vīna glāzi rokās un klausīties džezu vakaros pļāpājot ar draudzenēm, tikai tagad man ir mēra sajūta. Man joprojām gribas mesties trakos piedzīvojumos un spontāni izrīkoties, tikai tagad es vienmēr laikus atrodu ceļu mājup. Tā kā tas ir ērts arguments kā cilvēkiem, kas ir bijuši tavi "draugi", atbrīvoties no tevis un vēl novelt uz tevi vainu. Vismaz manā gadījumā tā tas bija.

Pieņemu, ka ir mammas, kas ir savādākas, varbūt es neesmu laba mamma tā dēļ, bet tāda nu es esmu. Un domāju, ka daudzas tādas ir, tikai baidās to atzīt. Es arī kādreiz baidījos, jo baidījos no nosodījuma. Tagad man tas ir pie kājas, zemāk par potīti.

Man arī vēl nesen šķiet, ka bērnu nedzemdēšu nekādā gadījumā, jo "esmu karjeriste", "man vēl jāizbauda dzīve", "esmu par jaunu", "nevarētu pavilkt" utt. Bet patiesībā tās visas ir atrunas. Apakšā tam slēpjas nepārliecinātība par savām attiecībām, to ilgstpēju, un bailes no citu cilvēku reakcijas. Ja dzīvē viss sakārtotos, absolūtais vairums sieviešu gribētu bērnu. Tas ir instinktu līmenī.

:D:D:D a ká tu zini? tu esi zinátniece, veici pétíjumu? tu tachu nevari ielíst to meitenju galvá un pateikt, ka já vinjas noteikti ir nepárliecinátas par savu vírieti, nemíl vinju, utt... ir cilvéki, kas ir laimígi arí bez bérniem, un gluzhi vienkárshi nevélas bérnus, kápéc tik daudzám ir tik nereáli grúti to pienjemt? man liekas tikai normáli, ka ir cilvéki, kas míl sunjus, ir cilvéki, kas sunjus neciesh, tápat ir cilvéki, kas vélas bérnus un ir cilvéki, kas vnk bérnus nevélas.

Mis Take, tu kaut kā piemirsi iekopēt piezīmi, ka ir arī izņēmumi :D

šķiet, ka attiecības šodien beidzās, tpc nevaru saprast brīva vai aizņemta.. 20 gadi pēc nedēļas 21.. un nē, lai arī kādā attiecību statusā būtu abortu nekad netaisītu, jo uzskatu, ka bērns nav vainīgs, ka vecāki bijuši neapdomīgi...

iznjémumu ir pietiekami daudz, nevis tikai dazhi. lielákoties visas, kuras saka, ka negrib bérnu arí negrib bérnu nevis ir nelaimígas attiecíbás ar neísto vírieti. bet tu jau noteikti zini labák, kas notiek to sievieshu galvás, kuras negrib bérnus - vinjas ir par sevi nepárliecinátas, nepárliecinátas par savu vírieti, attiecíbas vinjám noteikti ir ísterminja, un ja nu kádreiz satiks ísto, viss mainísies...

Nē, 27 g., attiecībās 5 gadus.
Par tām draudzenēm - manā lokā tikai 1 draudzenei ir bērniņi (jau 2), bet viņa noteikti nav kļuvusi par "bērnu tēmu" runātāju, mums ir tikpat labi un interesanti kopā kā agrāk. Patiesību sakot, nekad neesmu no viņas dzirdējusi neko par "mums šodien zaļa kaka" vai "mums pirmais zobiņš" utt. Tiesa, mēs baigi bieži netiekamies, iespējams, šīs tēmas tiek apspriestas ikdienā ar mammu utt.

Ar to es gribēju teikt, ka viņa ir mans "mammas etalons", man liekas, ka viņa ir ļoti forša mamma, bet viņa ir arī forša personība.

Es izstāstīju savu pieredzi, ko esmu novērojusi arī bijušajām klasesbiedrenēm un vecām draudzenēm. Tik ilgi negribēja, kamēr dzīve salikās pa plauktiņiem un sagribēja.

Gruuti iedomaaties taadu situaaciju. Abortu noteikti netaisiitu, bet taa kaa esmu kau tikko tik dzemdeejusi jau vienu mazuli, tad diez ko laimiiga nebuutu, ja tieshi tagad atkal paliktu stavoklii :D peec gada jaa. :)

Ja dzīvē viss sakārtotos, absolūtais vairums sieviešu gribētu bērnu.

vai tad tu pazísti absolúto vairumu sievieshu? ja runá par savu pazinju loku, tad runá. nevis uzreiz visas sievietes pielídzini savám draudzeném. protams, ir daudz sievieshu, kas saka, ka pashlaik nevélas bérnu, vai vispár nevélas bérnu, bet patiesíbá klusíbá vélas, vai vnk pienák laiks, kad sák aizdomáties, ka tomér vajadzétu. bet ir un bús daudz sievieshu, kas nevélésies bérnus nekad. un múzha love to nemainís. zinu daudzas sievietes, kam bérnu nebús. kádai karjera pirmajá vietá, kádai vienkárshi negribas bérnus, vinjai vinjus negribas tápat ká tev gribas- tev ir normáli gribét, a vinja nesaprot, ká var gribét síku bljávéju. katrai savs. galvenais, lai tás, kas grib, atrod vírieti ar ko tos bérnus radít un tás, kuras negrib, lai atrod vírieti, kas arí negrib bérnus. un dzíve bús ideála :)

Nē, Elizabete, pārliecinoši lielākajai daļai apakšā tam slēpjas tieši "man vēl jāizbauda dzīve". ;)

ak, jel! Ienāciet cosmo.lv pēc gadiem 20,25, 30 un tad salīdzināsim viedokļus. Šitās varbūtības teorijas,kāpēc jā un kāpēc nē - jesus... -.-

Kāpēc dzīvi nevar baudīt, ja ir bērns?:D

Ļoti uzjautrina tās meičas, kuras tik kaujinieciski ir noskaņotas un mēģina ieskaidrot,ka viņām vēl nav laiks - viņām vajag vēl patrakot... un sēž mājās!!!!! :D
Ļooooti daudz tādu piemēru iz manu draugu, draugu draugu kompānijas kompānijām! :D

andas, tas ir tikai loģiski, ka dzīve ir ērtāka bez nepārtrauktas atvases uzpasēšanas. :)

Mis Take, mans paziņu loks nemainīs tavas domas, tavējais manus uzskatus - ne tik ;)

Mazliet dīvaini. Kāpēc jāizsmej un tieši vai caur puķēm jāapvaino meitenes, kuras negrib bērnu? Un viņu iemesli, kāpēc to nevēlas, jāsauc par smieklīgiem aizbildinājumiem, lai noslēptu savas dzīves nesakārtotību, nemīlošo draugu vai vispār stulbumu.
Te es varu pateikt tikai vienu – nomierinieties, mātītes! :D :)

in-love, ja tas uz mani mērķēts, tad es ne par vienu neņirgājos un nemēģinu aizskart. kā jau teicu, esmu izgājusi savā dzīvē cauri krasi atšķirīgiem posmiem un tikai ar laika distanci sapratusi savu motivāciju. ja man tajā laikā kāda būtu pateikusi to, ko tagad saku es - nebūtu ieklausījusies, bet vajadzētu!

Kāpēc dzīvi nevar baudīt, ja ir bērns?

Tas nav galvenais iemesls, kāpēc es negribu bērnu, bet, ja tā padomā, tad, ja tev ir bērns, tas tu esi viņam piesaistīta, principā tev visu laiku ir jābūt ar bērnu kopā, jo kur tad tu viņu liksi, kad sadomāsi pēkšņi, es nezinu, aizbraukt ceļojumā, braukt ar laivām, aizbraukt uz kādu koncertu, kas notiek kaut kur tālāk, gribēsi braukt velobraucienā uz kādu nedēļu, uz festivāliem vasarā, vienkārši iedomāsies aizbraukt ar to pašu prāmi uz tām dienām, jā, arī gribēsi vasarā kaut kur padzīvoties ar draugiem? Ne visiem ir tie nestrādājošie vecāki, kas var uzņemties rūpes par bērnu tajā laikā, ne visiem tie vecāki atrodas tik tuvu un galu galā varbūt nemaz nevarēsi to visu izbaudīt domājot, kā bērnam nu tagad bez tevis ir?
Varat nomētāt mani ar akmeņiem, bet bērns ieliek sava veida rāmītī, ne viss vairs b;us iespējams.