ja mēs nebūtu uzsākuši kopdzīvi 4 gadu laikā, tad es jau būtu izbeigusi tādas attiecības, ja vien nebūtu kādi nepārvaramas varas apstākļi. tu atļauj vnk bradāt sevi ar kājām un par to vēl pasaki paldies, skaties uz draugu ar pazemīgu skatienu un lēkā, kad viņš tev velta smīnu (jo to tu uztver vismaz kā smaidu). cieni taču sevi. ja man šādi pateiktu, kā pateica tev, tad es ar to puisi pārtrauktu attiecības.
ja godīgi, man šķiet, ka viņam vnk ir cita sieviete. vai nu nezinu, kas par problēmām.
cik, saprotu, no tavas puses ir ļoti liela mīlestība. iespējams, tu nekad neesi izjutusi uz savas ādas to, ka attiecības mēdz arī izirt, neskatoties uz to, ka tu mīli. es arī agrāk šito nevarēju saprast. domāju ,ka ar mīlestību pietiek. bet ar mīlestību vien nepietiek. pirmkārt, jau tai ir jābūt abpusējai. otrkārt, jābūt cieņai, kuru es neredzu no drauga puses. treškārt, jums noteikti jābūt kādam kopīgam nākotnes redzējumam. jūs vsp esat kādreiz runājuši par dzīvošanu kopā, bērniem vai vienalga ko? tu redzi sevi viņa tālākā nākotnē? manuprāt, viņam arī neinteresētu, ka tev traktors pārbrauktu pāri. pateiktu, ka žēl, ka tev tā noticies un viss. tu dzīvo attiecību pagātnē. nebūvē nākotni uz ko tādu. vismaz parādi savu nostāju puisim un nebēdz prom kā asti kājstarpē iežmiedzis kaķis.