Fziska iespaidošana bērnībā

abāk esot ar žagariņu tā simboliski uzpliķēt nekā ar plaukstu, jo bērnam, it īpaši mazam, tas fiziski ir trieciens, pielīdzināms tam, ka bērnu krata, bet mazus bērnus kratīt nedrīkst, kkā tā.

Atcerējos, ka kaut kur lasīju, ka pat pēršana (ne sišana) esot nepareiza arī tad, ja pērējam sagādā gandarījumu vai izlādē emocijas. Tāpēc šo pienākumu veic, un, ja nākotnē būs nepieciešamība (cerams nebūs) tikai mans draugs, jo man ir straujas dusmas, kuras parasti izlādēju sasitot spilvenu. Pie tam man ir smaga roka, baidos nodarīt pāri. A draugam kaut kā po, es pasaku - ievies kārtību, viņš papukst, ka jāceļās, visu izdara un miers.

Protams - nopērt un sist ir dažādas lietas,

Tam es piekrītu, lai gan šķiet daži vecāki neredz starpību - gan tie, kas izmanto šo audzināšanas metodi, gan tie, kas nē.

nu nezinu, kādiem jābūt vecākiem vai bērniem, lai ne reizi nedabūtu pa pamperu.

Runā jau, ka esot supermammas un super bērni, bet dzīvē redzējusi neesmu. Pat mans draugs ir atrāvies pa mizu, kaut viņa vecāki ir miera iemiesojums.

pati esmu dabuujusi tik paaris reizes uzshaavienu ar plaukstu pa dupsi un biju to arii pelniijusi.
vardarbiibu pret beerniem iisti neatbalstu, bet ir gadiijumi, kad tas ir pieljaujams. kakju un sunju galeetaajiem, citu beernu nezeeliigiem siteejiem dakteris beerzinjsh vai siksna var buut vieniigais glaabinjsh, ja aarsts vinjus ir atzinis par psihiski pieskaitaamiem, lai izaug normaals cilveeks peecaak.
paareejos gadiijumos - viegls uzshaaviens ar roku pa pamperu gadiijumos, kad jau pilniibaa viss ir izmeeginaats un ar beernu nevar sarunaat. (un es to nedomaaju kaa audzinaashanas metodi, kuru jaapielieto ik nedeelju vai ik meenesi, bet kaa aarkaartas gadiijuma metodi) labaak dabuut pa dupsi nekaa peec tam beerns kaarteejo reizi izskrien uz ielas braucamaas daljas un beigaas zaudee dziiviibu.

Ance.
Oi, mana jaunākā māsa arī veikalos kritusi gar zemi un ietiepusies. Viņai gan esot uzmanības deficīts un hiperaktiviāte, bet domāju, ka lielu daļu ietekmēja dzemdību laikā gūtā trauma. Mammai kauns ar viņu kaut kur iet, kaut jau ir 14 gadi. Viņa koncertā (klavieru) sāka ārdīties un kliegt un mani klapēt. Esmu dabūjusi dakšu rokā, jo redz, agrāk, kad mājās bija tikai stacionārais kompis, mans laiks pie kompja bija pagājis, bet es viņu nelaidu. Visādi briesmīgi gadījumi ir bijuši ar viņu. Un jāatzīst, laikam esmu slikta māsa. Jā, man viņas ir žēl, bet biežāk izvairos no viņas nekā ļauju kaut ko darīt. Karās kaklā, grūž, sit. Viņa neapzinās savu spēku. Bieži nāk vannas istabā "padzerties", bet lūr un nevelkas prom.

Citādi varu teikt, ka esmu bērnībā dabūjusi pa dibenu, daudz, bet laikam biju pelnījusi.

Mani tēvs pēra ar siksnu. Nebiju pelnījusi. Es savā ģimenē neko tādu nepieļaušu. Man tas neliekas normāli. Esmu lasījusi, ka meiteni psiholoģiski vairāk iespaido tēva pērieni, nekā mātes, var pat rasties vēlāk problēmas attiecībās ar vīriešiem. Un arī otrādi - mātēm nevajag sist puikas. Bet, manuprāt, nevienam nevienu vispār nevajag sist.

lielākā daļa saka - biju pelnījusi. Bet neviens nav pelnījis,ka to sit, ne pieaudzis, ne bērns.

es gan varu 100% teikt, ka biju pelnījusi - samācījos no lielās draudzenes bolīt acis, kā caca un kad mamma man kko stāstījā, es sāku viņai pretī bolīt acis (kāpēc - neatceros) un mamma paņēma žagaru un mani nopēra. Kad veikalā nozagu šokolādītes ar draudzenēm un mūs pieķēra, dabūju ar siksnu. Kad es piedzēros, izsitu stiklu (14gadīga meitene) ar draudzeni, un mūs aizveda uz policiju un Mamma atbrauca pakaļ, bet es viņai metu sejā zābakus, ko viņam man iepriekšējā dienā uzdāvināja, bļaujot, ka es viņu nemīlu, lai vācas prom es dabūju pļauku.

Tāpēc es nedomāju, ka tas viss ir nepelnīti.

Es tos brīžus neglabāju atmiņā un negriežu savā galvā pa riņķi, vainojot mammu. Es griežu pa riņki ko citu - kā es kārtējo rītu atnācu mājās no kāda nakts tusiņa (protams 14,15 gadīga sīkā) un mamma (kura jau bija nogurusi no manas "pusaudžu krīzes" mani nolika gulēt un no rīta aizveda pie narkologa, un pēc tās reizes mana dzīve mainījās. Es atceros kā mamma man uzdāvināja zelta gredzenu, pēc tā, ka es, kad bēgu no mājām, viņai biju nozagusi 4 zelta gredzenus, ko biju nodevusi lombardā!!!!!


Un es ļoti mīlu mammu un vienīga trauma, kura man tagad ir - ir trauma par to kāda es biju cūka, par to, ko liku pārdzīvot savai ģimenei!!!! Kaut arī tas viss bija 6,7 gadus atpakaļ, tas man joprojām sāp.

nevis kaut kādi stulbi pērieni vai pļaukas, vai matu raustīšana.

Biežāk tāpēc, ka biju riebīga pret savu brāli, bet nav mana vaina, ka viņš gribēja ar mani spēlēties, bija izlutināts, nepaklausīgs un stulbs. Nu nepatika man viņš. Biju absolūtā vienpate. Un tādēļ par to pēršanu ienīdu nevis pērēju, bet vēl vairāk savu brāli, jo viņš nekad nenorāvās.

man šitas pats, un brāli joprojām neciešu:D

Uzskatu, ka audzinot bērnu šad tad uzšaujot, ja pelnīts ir pilnīgi normāli, es tā esmu audzināta, mana mamma, ome un citi ģimenes locekļi, un nekas nav noticis, un nevienam naida nav, ja pelnīti tad pelnīti, tur nekādu naidu vai emocionalu traumu nevaru iedomāties!
Esmu pērta visādi ar roku, ar žagaru, siksnu, bet mani tas tagad nesatrauc sen jau viss aizmirsts! Savādāk būtu, ja tagad, kāds manos 20 iedomātos man iesist, tad gan es būtu ar visām četrām pretii, bet diemžēl zinu gadījumus, kur arī 25-gadīgus vē joprojām iespaido un sit, tikai nesaprotu, kā spēj to paciest vēl tādā vecumā!!!

lĪdz 9.garš.vecumam,mama ja taisijus palaidnības vai neklausja,tikai piesolija dakteri bērziņu,kādu pļauku iešāva un nolika kaktā nomierināties.parasti ar to pietika.bet tad norāvos pirmo reizi,biju ielīdusi kaimiņu zemenēs,pašiem bija,bet redz vajadzēja kaimiņu,kaimiņiene pamanija,bet es izmuku,bet pateica mamai un tad gan dabuju,lūdzos un soliju vairs nekad tā nedarīt,bet nekas nelīdzēja,nolika pār kréslu un ar tēva siksnu,pa pliku dibenu,brēcu,locijos,solijos,bet sadeva pamatīgi,péc tam vēl kaktā pāris stundas.par brīdinājumu siksnu piekāra pie manas istabas durvīm,tapē nevarēju draudzenes aicināt ciemos,jo būtu kauns.un žēlošanas vairs nebija tiko kas,tā mani pār solu un slānija,līdz vēl 14.g.vecumam.

Biju dikti lutināta no vecākiem un 3 lielākiem brāļiem un pat solīts netika,bet tas laikam radija sajūtu,ka nekas nebūs un reizēm palaidu muti,ta nu sencis vienreiz nolika mani pār celi un sadeva ar siksnu pa pliku pakaļu.laikam tapé,ka vienmēr biju lutināta bija tāds šoks,sāpéja traki,un bija briesmīgs kauns,bet ar to vienu pietika visām reizēm

Mani mutere vienreiz bērnībā, kad sēdēju pie galda un mācījos norāva no galda nost.
Vēl arī atceros, ka es lasīt nemācēju 1.klasē, kas bija baigais apkaunojums!!!

Mani arī pēra un ne reizi vien. Biju bosiks.
Tēvs man stingrs vienmēr bijis, savā ziņā tāda disciplīna man dzīvē daudz ko devusi. No mammas arī dabūju pāris reizes pa kaklu, bet pelnīti.
Pieaugot loģiski vairs nedeva pa mizu, bet ja pusaudžu gados kko nogrekojos tad dabūju pa mizu gan. Otrreiz tā negribēju darīt vairs,jo labi zināju kas ir siksna un žagariņi. Vispār siksna un žagariņi bija tie, kas mani atturēja pusaudžu gados noiet pa kreisi.
Un es priecājos ka esmu dzīvē tas kas esmu. Ir laba izglītība, darbs. Viss pateicoties stingrai audzināšanai. Ir respekts pret vecākiem un tagad esot pieaugušai, vecāki man ir kā labākie draugi. Kopā varam iet pat ballēt un doties uz koncertiem.

Neesmu pērta nekad, bet tas tāpēc, ka lielākajā daļā gadījumu biju paklausīgs bērns un nedarīju lietas, par ko varētu dabūt pērienu. Reizēs, kad tomēr kaut ko savārīju, pēršanas vietā vecāki ar mani nerunāja un tas man bija daudz ļaunāks sods kā būtu bijis pēriens. Pēriens ir mirklis sāpju un viss ir cauri, tas nav nekas salīdzinājumā ar to, ka tevi vienkārši ignorē, reizēm nedēļām ilgi.

Līdz skolai esot regulāri dabujis pa pakaļu,bet neatceros neko,pēc tam tikai piesolija un kaktā ielika,bet baidijos,jo zināju ka iespējams ir un sīko māšeli un bračku pēra,tamd.zināju,ka mans dibens var arī ar tēva siksnu iepazīties vēlreiz.un 10.g.vecumā sencis vien dien atsprādzēja siksnu,lika nolaist bikses un iespieda manu galvu padusē un sadeva pamatīgi,brēcu,solijos,locijos,bet žēlastības nebija un lielākais kauns,ka abiem sīčiem redzot-māšele žéloja un lūdza lai neper,bet brālim izskatijās pat prieku sagādāja,ka es vienreiz ar dabuju.péc tam tiešām pietika jau ar piesolīšanu,lai pierautos.jo otreiz ko tādu piedzīvot negribēju

Maniem kaimiņiem tas jau pasen bija. Vienu vasaru visus sīkos izlaida tā, ka paši galā netika. Pēc tam nākošajā vasarā biedēja ar žagariem un bija ļembasti. Tā saveda kārtībā, ka ar uzvedību viss ir normāli. Tie sīkie bija tik izlaisti. Es jau vienmēr nodomāju, ka tas labi nebeigsies.