Lasīju un atcerējos, kā mamma teica, ka es reiz 2 gadu vecumā tirgū esot apkritusi ap zemi un teikusi, ka nekur neiešu, ja nedabūšu saldējumu. Dabūju pa dupsi un miers - vairāk tas neesot atkārtojies. Bet mamma ļoti nožēloja to un apsolījās tā vairs nekad nedarīt.
Ar manu brāli atkal bija problēmas, jo vēl pati atceros, ka, kad man bija 14. gadu un viņam 4, ar viņu nevienā veikalā nevarēja ieiet. Tas bija vājprāts, tur pat sist nebija jēgas, līdz ar to neviens nemēģināja. Kaktos gan lika, bet bez panākumiem. Beigās izrādījās (to atklāja pēc gada), ka viņš ir garīgi nestabils, šogad uzstādīja galējo diagnozi - šizofrēnijas paveids... Tikai tagad apjaušu, kā manai mammai tas sabeidza nervus. Jo zāles brāli atstāja efektu uz max 2h, pēc tam atkal sākās psihošana, zagšana. Goda vārds, toreiz, nezinot, ka bērns ir atpalicis (jo par to nekas neliecināja līdz 5 gadu vecumam, likās tikai hiperaktīvs), es mammas vietā būtu viņu nositusi, jo jūs pat nespējat iedomāties, kas mums mājās darījās. Es esmu no mazā brāļa dabūjusi zilu aci, jo viņš man iemeta ar ķebli pa seju par to, ka nebiju pareizi olu izcepusi. Tāpat arī mamma un pat daži ciemiņi ir no viņa atrāvušies un ar viņu tā bija jau no pašas dzimšanas. Vienkārši nepienāca tāds brīdis, kad ar viņu var "visu sarunāt". Un kā rikoties tiem vecākiem, kam ir tāds bērns? Varbūt ne slims, bet vienkārši ne īpaši gudrs? Atstāt visu pašplūsmā, jo "sist nevar" un pēc tam lasīt foruma ierakstus "es nevaru izturēt tos vecākus, kas nav audzinājuši savus bērnus"? Ko tur vairs audzināt, 3 gados jau ir par vēlu. Mūsu gadījumā, ja diagnoze būtu noteikta ātrāk, ja ārsti būtu pareizi iztulkojuši simptomus, raksturu vēl varētu mainīt, bet nu jau viņam ir 12 gadu, policijas uzskaitē, mācās palīgskolā, zog no ģimenes, ārkārtīgi agresīvs vai ilgstoši letarģisks, visu jauc pa detaļām un liek kopā, velk uz mājām un slēpj dažādus mēslus no āra... murgs.
Ļoti baidos par savu meitu, jo viņa ir diezgan attīstīta savam vecumam. Viņa saprot lielāko daļu no tā, ko es viņai saku. Ja saku "Nāc šurpu!" - nāk. Ja prasu "Gribi padzerties?" - māj ar galvu. Tā varētu turpināt vēl un vēl ar lietām ko viņa prot un saprot, bet viņa ignorē pilnīgi jebko, kas saistīts ar aizliegumiem. Vēl šodien aptuveni 1h likām gulēt - cēlās kājās, lēkāja pa gultu, bļāva pretī, kad teicu, ka jāiet uz čučumeižu (arī šis termins viņai ir saprotams), smējās kad abi dusmīgi skatījāmioes uz viņu un meta ārā no gultas mantas, kad ignorējām. Beigās draugs neizturēja, uzšāva pa pamperu, jo pulkstens jau bija divpadsmits un viņam rīt sešos jābūt darbā. Vairs necēlās. Tas man liek domāt, ka kauna izjūtai tomēr ir nopietna nozīme bērna audzināsanā. Protams, nav jāsit, kad esi dzēris, nav jāsit pa pliku miesu vai izmantojot citus objektus. Esmu kategoriski pret pēršanu ar žagariem, grūšanu pa trepēm, slīcināšanu un citām zvērībām. Taču tā vai citādi - bērnam sava vieta ir jāzin. Varbūt, ja man nebūtu iepriekšējās pieredzes ar brāli, es tā nedomātu un, jā, es cerēju, ka mans enģelītis būs bez radziņiem. Taču dzīve man ir devusi mazu, mīļu spītniecīti un mans uzdevums ir izaudzināt no viņas krietnu cilvēku. Un kā jau teicu iepriekšējā komentārā - esmu kategoriski pret bērnu sišanu un savādāku fizisku iespaidošanu, izņemot, ja tā ir minimāla (kā tas pats uzpliķējiens pa pamperu vai viegls uzsitiens pa rociņu, ja kaut ko apzināti met vai sit kādam) un attiecīgajā brīdi lietderīga. Atvest bērnu mājās un sapērt par to, ka viņš pirms 3h veikalā nokritis un brēcis, nav nekāda mācīšana, tā jau ir vardarbība. To vajag uzreiz izdarīt un miers, neņemot vērā, kā apkārtējie skatās.
P.S. Nē, mēs nesitam savu bērnu mājās, ja kādam rodas tāds jautājums.Šīs 2 reizes ir bijušas vienīgās, kad tika paklapēts bērna pampers un pagaidām (nevar vēl zināt, kā ar to gulētiešanu rīt būs) izskatās, ka rodas apjausma par to, ko nozīmē vārds "Nē" un "Gulēt"
3675
